Aizsargzīmes

 

Šeit ievietots Janīnas Kursītes un Sanda Laimes teksts „Kultūrzīmes Alsungā” no LU Akadēmiskajā apgādā 2005. gadā izdotās grāmatas „Suitu identitāte”.

2002. gadā Alsungas ekspedīcijas laikā tika apzinātas un fiksētas piecas ēkas ar aizsargzīmēm. Vēl 20. gs. sākumā, atsevišķos gadījumos pat vēlāk, uz saimniecības un dzīvojamo ēku durvīm, sienām, bet visbiežāk stenderēs tika iegrieztas vai uzkrāsotas zīmes, kuru uzdevums bija aizsargāt no slimībām, sērgām, ļaunajiem gariem (velna, raganām, lietuvēna u.tml.), ugunsgrēka vai citām nelaimēm.

Visizplatītākā aizsargzīme, kas pazīstama visos Latvijas novados, ir slīpais krusts. Šī zīme pieder pie senākajām aizsargzīmēm pasaulē. Arheoloģiskajos izrakumos uz dažādiem priekšmetiem tā atrodama kopš paleolīta. Saskaņā ar arheoloģes Marijas Gimbutienes hipotēzi slīpais krusts senatnē ir bijis Lielās pirmmātes aizsargājošā zīme. Lielā daļā gadījumu (slīpais krusts uz alu sienām dažādās Eiropas vietās, slīpais krusts kā rūnu zīme u.c.) nav iespējams noteikt tiešu šīs zīmes saikni ar vienu vai otru dievību vai garu, taču zīmes aizsargājošais raksturs ir neapšaubāms. To apstiprina gan senākas, gan pavisam jaunas folkloras liecības. Latvijā uz ēkām atrodamie slīpie krusti visbiežāk vilkti uz ieejas durvīm. 

Alsungas ekspedīcijas laikā uz „Anužu” klēts durvīm tika atrasts 40 x 30 cm liels slīpais krusts, kas vāji iegriezts ar vienu naža vai cita instrumenta vilcienu. Lielākā daļa no līdz šim atrastajām aizsargzīmēm iegrieztas ļoti vāji, visbiežāk ar vienu naža vai cita instrumenta vilcienu, jo svarīga bija pati zīme un tās iegriešanas fakts, nevis vizuālais efekts, kādu zīme atstāj. 

Divdaļīgā klēts, spriežot pēc iegrieztā gadskaitļa „1834”, celta 19. gs. sākumā. Pēc „Anužu” saimnieka Andreja Knipena stāstītā, tā bijusi divdaļu klēts – kreisajā pusē atradusies labības klēts, savukārt ar slīpo krustu aizsargātajā labajā pusē – drānu klēts, kurā glabātas drēbes, kā arī gaļa un citas vērtīgas lietas. Drānu klētī vēl joprojām saglabājusies senā atslēga – pie klēšu starpsienas piestiprināta koka detaļa, kuru ar virves palīdzību no labības klēts puses varēja pacelt no vertikālā stāvokļa horizontālā stāvoklī un atpakaļ, tādā veidā no iekšpuses nosprostojot drānu klēts durvis. Arī uz šīs koka detaļas atrodas trīs slīpie krusti. Katrs no tiem ir iegriezts ar vienu paņēmienu. 

Labības klēts ar šādu „atslēgu” nav bijusi aprīkota. Uz tās durvīm arī netika konstatēta neviena aizsargzīme. Pēc tā var secināt, ka zīmju iegriezējs visvairāk vēlējies pasargāt tieši drānu klētī glabātās lietas. Šķiet, ka sargājoša funkcija bijusi arī klētsaugšas gala sienā krusta veidā darinātajam lodziņam. Līdzīgs krustveida logs tika apzināts arī „Lienotu” klētī blakus klētsaugšas ieejas durvīm. „Lienotu” logs atšķirībā no „Anužu” loga veidots kā krusts ar paplašinātiem galiem (līdzīgs t.s. Maltas krustam). „Lienotu” klētī neizdevās atrastu uz koka detaļām iegrieztas aizsargzīmes, tomēr sargājoša funkcija, šķiet, piešķirta durvju atslēgas mēlītē iekaltajiem sešiem slīpajiem krustiem, kas apvilkti ar taisnstūra līniju.

Slīpais krusts, kas papildināts ar vēl divām slīpām līnijām, tika atrasts „Pūpolu” klētī. Domājams, ka arī tas iegriezts kā aizsargzīme. Klēts ir trīsdaļīga, celta aptuveni 20 g.s. 30. gados. Krusts iegriezts graudu klēts iekšpusē uz sienas netālu no durvīm. Graudu klēts atradusies starp drēbju klēti un vāgūzi.

20. gs. 30. gados būvētajā „Dižarāju” klētī aizsargzīmes iegrieztas neparastā vietā – klētsaugšas durvju stenderēs un aplodā. Katrā stenderē nelielā augstumā virs grīdas iegriezta sešstaru saulīte. Šo saulīšu izmēri ir aptuveni 10 x 10 cm. Saulītes līdz šim bija zināmas tikai uz klēšu durvīm, tās atrastas vairākās vietās Kurzemē un Vidzemē. Atšķirībā no „Dižarāju” saulītēm pārējās vietās atrastās saulītes veidotas ar cirkuli vai līdzīgas ierīces palīdzību. Durvju aplodā ļoti vāji uzkrāsots un tumsā grūti saredzams sešstaru lietuvēna krusts, kas laika gaitā gandrīz izdzisis. Pēc „Dižarāju” saimnieka stāstītā, nojauktajā vecajā Žibu mājā baļķos bijušas iegrieztas saulītes un citas zīmes.

Piecstaru lietuvēna krusts kādreiz ar krītu bijis uzvilkts „Anužu” stallī. Tāpat nojaucamās „Anužu” rijas pakšu stūros atklājušies iecirsti krusti ar baznīcā svētītiem pūpoliem. Apsvētīti pūpoli drēbes maisiņā karājušies arī „Anužu” klēts dziļumos pie griestiem. „Anužu” klēts īpašnieks Andrejs Knipens par tiem sacīja: „ Svētītas zālītes – tas ir pūpoliņ un tas, kas nobiris, - kadiķis bijis, kā sak’ un vēl puķ’s priekš raganām, kas ir bijis, kaut ko tādu. Tas ir stāvējis no mēra laikiem un lai stāv vēl. Bieži gadās tā, ka šitādus tēvutēvu saliktus bērnubērni izmet ārā. Bet, ja tu netici, nu neaiztiec viņus. Ja viņi karināti simts gadus, divsimts gadus, lai viņi karājas vēl simts gadus. Un, ja es viņus izsviedīšu ārā, tad Dies’ kā kas ar manim notiks.”

Pirmreizīgs atklājums tika izdarīts „Dūņu” pirtī, kas 20. gs. vidū pārveidota par stalli un pārvietota tuvāk dzīvojamajai mājai. Ēka, pēc saimnieka Ludviga Jansona domām, varētu būt celta 19. gadsimtā. Pirts sienā netālu no stūra vienā rindā iegrieztas trīs aizsargzīmes – lietuvēna krusts, vertikāla svītra un ugunskrusts. „Dūņu” pirtī iegrieztā vertikālā svītra ir līdz šim vienīgā zināmā Latvijā, un to var droši pieskaitīt pie aizsargzīmēm. Zīmes ir līdz 6 cm augstas, dziļi un rūpīgi iegrieztas. Pēc zīmju izvietojuma vienā rindā un līdzīgajiem iegriezuma profiliem var secināt, ka tās iegrieztas vienā laikā. Lietuvēna krusts parasti tika iegriezts, lai pasargātu ēku no lietuvēna vai citiem ļaunajiem gariem. Ungunskrusts, jo īpaši tāpēc, ka tā zari orientēti uz kreiso pusi, lietots – visticamāk – ugunsnelaimes novēršanai. Labās puses ugunskrustam tradicionāli bija saistība ar uzlecošo sauli, uguni tās aktīvajā izpausmē, savukārt kreisās puses ugunskrusts simbolizēja norietošo sauli, uguni tās pasīvajā stāvoklī. Vertikālā svītra pa vidu pastiprina abu pārējo zīmju ietekmi. „Dūņu” pirtī iegrieztajam ugunskrustam visi galiņi, izņemot labo pusi, ir lauzti taisnā leņķī divas reizes.

Samērā bieži Alsungā uz ēku durvīm ar krītu tika uzvilkta jaunākajiem laikiem raksturīga aizsargzīme – triju ķēniņu Kaspara, Melhiora un Baltazara iniciāļu kombinācija K + M + B, kas saistīta ar kristietiskajiem priekšstatiem. Nomainījusi senāko aizsargzīmju tradīciju, tās saglabājusies vēl mūsdienās. Savukārt Alsungas katoļu novadā senāko aizsargzīmju formas ir tādas pašas, kā pārējos Latvijas novados, kas vēsturiski izveidojušies par luterāņu novadiem (izņemot katolisko Latgali). Tas lieku reizi apstiprina pieņēmumu, ka aizsargzīmju lietošanas tradīcija aizsākusies pirmskristietības laikos.

Gandrīz katrā no Alsungas vecajām mājām ir saglabāti etnogrāfiskie priekšmeti, tautastērpi vai to detaļas. Ekspedīcijas laikā tika nofotografētas daudzas 19. gs. pūra lādes, retos gadījumos tajās pat bija saglabājies senais lādes saturs – Alsungas novada villaines, lakati, jostas. Klētīs un istabaugšās joprojām glabājas senie ratiņi, tītavas, sprēslīcas un ērkuļi, susekļi, mucas un muciņas, stelles u.t.t. Vairākus priekšmetus to īpašnieki uzdāvināja Filoloģijas fakultātes Letonikas centram, starp tiem nozīmīgākie ir 19. gs. sprēslīca, kurai katrā pusē ir smalki iegrieztas un izkrāsotas četras dažāda lieluma saulītes, un skābputras spainis, uz kura vāciņa rūpīgi iegriezts slīpais krusts ar paplašinātiem galiem. Pēc skābputras spaiņa dāvinātāja A. Knipena teiktā, krusts uz vāciņa iegriezts, lai neviens svešs netiktu klāt pie spaiņa satura, jo tajā vests ēdiens, kas paredzēts pļāvējiem tālajās pļavās vairākām dienām. Tādējādi varam secināt, ka krusts šajā gadījumā lietots kā aizsargzīme, nevis īpašumzīme.

Ekspedīcijas laikā tika apzināti arī citi priekšmeti ar aizsargzīmēm. Visos gadījumos tie bija slīpie krusti: „Lienotu” klētī atradās abra, kurā krusts rūpīgi iegriezts vienā galā starp rokturiem, bet „Sedliņos” Krista Ornas kolekcijā – zirga sakas, kuru virsmā katrā pusē iegriezts viens slīpais krusts, kas acīmredzot aizsargājis zirgu. Gudenieku pagasta „Dekšņos” tika iegūta 1889. gadā gatavota linu mīstīkla, kuras sānos arī iegriezts slīpais krusts un gadskaitlis.

Cilvēks tradīciju kultūrtelpā iezīmē savas lietas gan ar īpašuma zīmēm, gan ar aizsargzīmēm. Alsungas ļaudis nav izņēmums. 20. gadsimtā, kad tradīcijas pārmantojamību kā vērtību pakāpeniski aizstāja orientācija uz modi, uz pārmaiņām un jauno kā vērtību, sensenās mantotās kultūrzīmes kļuva ja ne nevajadzīgas, tad arī ne īpaši nepieciešamas. Tās saglabāja tikai tradicionālajā kultūrā ieaugušie – Andrejs Kinpens, Teodors Brūklis u.c. Vai arī tās saglabājās tāpēc, ka šajā pusē nebija pieņemts izmest iepriekšējo paaudžu sarūpēto mantību. Tāpēc liela daļa vecu lietu, priekšmetu ar aizsargzīmēm tika atrastas māju bēniņos vai klētīs pūra lāžu apakšējos nodalījumos, kur tās bija gulējušas piecdesmit un vairāk gadu. Tā tas bija arī „Bedrenieku”, „Dūņu”, „Lienotu” mājās u.c.

Ko nozīmē un vai vispār nozīmē senās māju pamatos, sienās, durvīs, uz sadzīves priekšmetiem iegrebtās vai citādā veidā ievilktās zīmes 21. gadsimta cilvēkiem? Mums, kas braucām uz Alsungu pētniecības nolūkos, šīs zīmes saistījās ar grūti vārdos izsakāmu jaunatklājēja prieku. Turklāt tās bija, ja tā var teikt, dzīvs apliecinājums „Latvju rakstos” un etnogrāfiskos pētījumos iepriekš fiksētām 18. un 19. gadsimta liecībām. Vienreiz pašam ieraudzīt, aptaustīt nozīmē gūt nesalīdzināmi spēcīgāku un paliekošāku iespaidu nekā piecreiz par to izlasīt. Taču pagaidām neatbildēts paliek jautājums, vai aizsargzīmes, īpašumzīmes ir tikai vēsturisku laiku liecības un vai noteiktos apstākļos tās kaut vai modificētā veidā varētu atgriezties. Šķiet, ka kritiskos brīžos (individuālos vai kolektīvos) atjaunojas, vismaz daļēji, šo seno aizsargzīmju dziļākā – maģiskā funkcija. Tā tas notika, piemēram, 19. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad neskaidro nākotnes perspektīvu laikā, Latvijai no padomju varas pārejot uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, t.s. Auseklītis (t.i., viena no tradicionāli biežāk lietojamajām aizsargzīmēm) kļuva populāra dažāda veida apģērbu un māju ārējos rotājumos, bet galvenokārt īpašu nozīmīšu veidā visā valstī. Kad kritiskais brīdis bija labvēlīgi atrisinājies resp. atgūta valstiskā patstāvība, auseklīši kā pēc burvju mājiena pazuda.

Senajām kultūrzīmēm 21. gadsimtā izzūdot no aktuālās aprites, tās tomēr saglabā vismaz ornamentālo, dekoratīvo funkciju. Alsungā ieraugot namu bēniņos vai klētīs vecās lādēs paglābušos suitu tautastērpus, vecu namu durvīs vai saimniecības priekšmetos iegrebtus saulītes, auseklīša, dažāda veida krustiņu ģeometriskos oranamentus, mūsu uzdevums bija pievērst tiem sabiedrības uzmanību, akcentēt to vēsturisko un arī mūsdienu vērtību un saglabāšanas nepieciešamību. Šāds uzdevums mums jāizvirza joprojām.