Tautas tērps

 

Alšvangas draudze ir katoļticīga, ar ko tā atšķiras no luterticīgās apkaimes, kas ir pa daļai iemesls, kāpēc tajā ir saglabājies diezgan daudz no senatnes īpatnībām.  Sākotnēji draudze ir bijusi luterticīga, līdz pils īpašnieks Šverins katoļu polieti apprecēdams arī pats pārgājis katoļu ticībā un laikā no 1632. - 1636. gadiem piespiedis darīt tāpat arī visu draudzi.  

Viņš arī piespiedis draudzi nēsāt īpatnējus tautas tērpus - vīriešiem garos, baltos "dižsvārkus", un sievietēm "kapatu".  Tas gan varētu nebūt tiesa, jo dižsvārki esot bijis tautiskais goda uzvalks arī Kuldīgas apvidū un līdz pat Ventspilij.  Tas pats būtu sakāms par Alšvandznieku kapatu.  Tāpat arī uz pazīstamo "mēļu" villaini jeb "mēleni" - indigo ziluma krāsas seģeni ar metāla (parasti bronzas) ielokiem un karuļiem.  Tā nepārveidota ir bijusi pazīstama viscaur Ventas apvidum. 

19. gadsimtā lauku iedzīvotāji sadzīvē lietoja ikdienas (darba) apģērbu, kā arī ceremoniju un svētdienas tērpu.  Ikdienas apģērbu parasti nerotāja. Tas bija vienkāršs un izturīgs. To nēsāja gan mājās, gan darbā un darināja no nātna (linu vai pakulu) auduma.  Suitu novadā sievietes kā darba apģērbu nēsāja arī sarkanos vilnas brunčus. 

Ceremoniju (svētku) tērps bija grezns kā krāsā, tā rakstā. Iespējams, ka to pēc noteiktām tradīcijām darināja tikai vienreiz mūžā un vilka reti, tikai īpašos dzīves gadījumos – kāzās, kristībās un citos godos. Tērpu glabāja nākamajām paaudzēm. Līdz ar to svētku apģērbos saglabājās daudz detaļu no iepriekšējo paaudžu tērpiem, piemēram, jostas, rotātās villaines, saktas, galvassegas. Turklāt katra nākamā paaudze apģērbu papildināja (vai arī vienkāršoja) ar savam laikam raksturīgām detaļām un rotājumiem.

Svētdienas (t.s. baznīcas) tērpam piemita jau daudz laikmetīgākas apģērba iezīmes, t.i., tas bija modernāks, ar izteiktākiem pilsētas modes elementiem. Galvenā atšķirība bagāto un mazturīgo cilvēku apģērbos bija vērojama tikai materiāla kvalitātē un apģērba daudzumā, bet piegriezums un stils visiem bija vienāds.

Alsungas tautas tērpam ziemeļos un austrumos ir noteikta robeža - bijušo Ventspils un Kuldīgas apriņķu robeža.  Bet uz dienvidiem tas nemanot pāriet Sakaslejas un Aizputes tautas tērpos.  Tāpēc no tērpu viedokļa pie Alsungas novada papildus Gudeniekiem, Basiem un Jūrkalnei var pieskaitīt arī agrākos Apriķu, Klosteres un Ulmāles pagastus. 

Alsungas novada tautas tērpam parasti pievēršas sākot ar 17. gadsimtu, kad Alsungas jeb Alšvangas draudze pieņēma katoļticību. Bez poļu materiālās kultūras un katoļticības izplatīšanās alsundznieku apģērba attīstību īpaši ietekmēja arī vairāki vēstures notikumi:

1. Hercoga Jēkaba valdīšanas un saimniekošanas laiks Kurzemē (1642. – 1682.), kad valdīja aktīva saimnieciskā rosība, darbojās dažādu nozaru rūpnieciski uzņēmumi, arī tekstiluzņēmumi. Tajos strādāja zemnieki, bet meistari bija zviedri un franči, no kuriem vietējie zemnieki daudz ko varēja mācīties.

2. Ziemeļu kara darbība Latvijas teritorijā (1700. – 1721.). Tās laikā (1710.) izcēlās mēris, kas stipri satricināja Kurzemes labklājību. Daudz iedzīvotāju gāja bojā (apmēram 4/5 no viesiem lauciniekiem nomira ar mēri). Lai neaizlaistu šīs zemes pavisam postā, „kungi ieveda ļaudis no Lietavas un pat no Sāmsalas”. Iespējams, ka arī no sāmsaliešiem tika kaut kas aizgūts. Te būtu īpaši jāpiemin paralēles brunču konstrukcijā ar klātpiešūtiem ņieburiem (lencēm), kas 18. gadsimtā bija plaši izplatīti somugru vidū, arī Hījumā, Sāremā salā un citās Igaunijas teritorijās. 19. gadsimtā šo teritoriju iedzīvotāji, piemēram, tāpat kā citur Eiropā, sāka nēsāt kuplus brunčus ar klāt piešūtu jostu.

3. Vēsturiskie notikumi Eiropā (Franču buržuāziskā revolūcija 1787. – 1794.) un Kurzemes hercogistes pievienošana Krievijai 1795. gadā, kad tā kļuva par Krievijas guberņu.

4. Napoleona karadarbības (1812.) sekas Kurzemē. Uz laiku bija okupēta visa Kurzemes guberņa. Okupācijas dēļ ļoti cieta vietējie zemnieki. Taču redzot franču armijas apģērbu un pārējās sadzīves detaļas, vietējie iedzīvotāji kaut ko patapināja arī savām vajadzībām. Tā, piemēram, viena no raksturīgākām Alsungas sieviešu tērpa silueta atšķirībām Latvijā ir paaugstinātais viduklis brunčiem un kuplās, sakrokotās piedurknes krekliem. Šādi brunči un krekli Eiropā bija modē ampīra stila laikā (1804. – 1815.), kas sakrīt ar minēto Napoleona karadarbību Kurzemē. Domājams, ka krekla garās pieguļošās aproces un vamžu (jaku) piegriezums un rotājums arī ir radušies tai pašā vēstures posmā. Tos vairākas Eiropas tautas (arī poļi) patapināja savā apģērbā no Napoleona armijas karavīru uniformu piegriezuma un noformējuma.

5. 1817. gada 25. augustā Kurzemes guberņā pasludinātā zemnieku brīvlaišana (dzimtbūšanas atcelšana ar vairākām dažādām atrunām). „... pēc zemnieku „brīvlaišanas” Baltijas guberņās sākās manāma kapitālistiskās rūpniecības rosība. 19. gadsimta 30. un 40. gadi ir rūpniecības apvērsuma sākumposms, kad notika pāreja no manufaktūras uz kapitālistisko fabriku, kur tika izmantotas mašīnas un tvaika dzinēji.”

Šeit ir minēti spilgtākie vēstures pagriezieni, kuri tieši skāra kurzemniekus, tai skaitā suitus. Tajos tieši vai pastarpināti vajadzēja iesaistīties arī vienkāršajai tautai, lai piemērotos un iekļautos kopīgajā vēstures attīstības gaitā. Arī vienkāršās tautas (zemnieku) apģērbs gāja laikam līdzi. Zemnieki dzīvi reaģēja uz apkārt notiekošo, apģērba ziņā daudz ko aizgūdami un piemērodami savām vajadzībām, izpratnei un tradīcijām. Tomēr alsundznieki, kuros vairāku paaudžu gaitā bija ieaudzināts katoliskais konservatīvisms, savu tautas apģērba savdabību saglabāja līdz pat 19. un 20. gs. mijai. Taču tas nenozīmē, ka tautastērps visu savu pastāvēšanas ir bijis nemainīgs – savu iespēju robežās tas nepārtraukti attīstījies.


Izmaiņas tautas apģērbā 19. gadsimtā

Konkrēti par Alsungas novada tradicionālo tautastērpu diemžēl nav saglabājušies (nav zināmi) kādi laikabiedru zīmējumi, kas attiektos uz 17. un 18. gadsimtu, kā arī 19. gadsimta sākumu, un tāpēc par tā kādreizējo izskatu varam spriest tikai pēc 20. gs. sākuma etnogrāfiskā materiāla (Pieminekļu Valdes, Latvijas Kultūras atlanta), vācēju pierakstiem un pēc 20. gs. sākuma publikācijām. Par senāko laika posmu ziņas ir fragmentāras, ir saglabājušies atsevišķi priekšmeti, kas nereti ir vienā eksemplārā, un no tiem nevar izdarīt visaptverošus secinājumus. Tāpēc pilnībā rekonstruēt senāko (agrāko gadsimtu) tradicionālo Alsungas tautas apģērbu nav iespējams. Vienīgi var uzskaitīt atsevišķās apģērba daļas (detaļas) un, velkot paralēles ar tuvāko kaimiņu saglabāto materiālu, kā arī konkrēto vēstures notikumu gaitu, izteikt pieņēmumus par to, ko senie alsundznieki vilkuši mugurā.

Jau konkrētāks materiāls mūsu rīcībā ir, sākot ar 19. gs. sākumu, kad Eiropā bija liels sociālekonomisku pārmaiņu laiks, veidojās jaunas kapitālistiskās attiecības, attīstījās rūpniecība, tirdzniecība un arī kultūras sakari. Par šī laika pārvērtībām raksta Matīss Siliņš: „Bet, ko nespēja vācu varas jūgs vairāk kā pus gadu tūkstoša ilgu laikmetu, to izdarīja pus gadusimteņa laikā eiropejiskā fabriku rūpniecības iekārta no 18./19. gadusimteņa ceļa jūtīm. Latviju tā aizskāra 19. gs. pirmā pusē. Tad sacensībā ar lēto, kauču vieglo fabrikas ražojumu tautiskai rokdarbu mākslai, tās paraugiem nācās kā dārgām senāku laiku piemiņām glābšus glābties šķirstos, tīnēs un pūra lādēs un no turienes, vēl pus gadusimteni vēlāku, cik atlikušās, uz paliekamāku vietu – muzeju glāžu skapjiem. 

Tautiskās uzvalku un rotas gaumes vietā neglābjami stājās eiropejiskā mode, kas tomēr, arī tāda, svešnieciska būdama, nebija vācu, bet franču, sākot ar īsajām (culotte, franču zaldātu uniformas) vīriešu biksēm no 18. gs. un beidzot ar blūzēm (blouse, ormaņa, važoņa uzkreklu Beļģijā) pie sieviešiem. Tad skaisti „rakstīto” villaiņu, jostu, vaiņagu vietā stājās visai paviršie izšuvumi uz „kaneva” (canevas, tiles, auduma tīklacu veidojumā). Bet to drīz apnika, un nāca pie varas untumainā gadskārtējā sezonas mode.” To, ka nepārtraukti jau no hercoga Jēkaba laikiem ar manufaktūru meistaru klātbūtni (17. gs. vidū) līdz Napoleona I karadarbībai (1812.) Kurzemē pastāvēja reāla franču klātbūtne, nevar apstrīdēt, un tāpēc nav brīnums, ka alsundznieku tautas apģērbā ir saglabājies diezgan daudz „franciskā” – franču izcelsmes apģērba daļu vai detaļu.


Sieviešu apģērbs

Krekls


Alsungas sieviešu krekls pēc savas konstrukcijas ir pieskaitāms pie tunikveida krekliem ar virsū šūto uzpleci – siksnu. Krekls sastāv no divām daļām – no „virspuses” un „apakšpuses”, ko paši alsundznieki sauc par „pierētni. Kreklu nēsāja uz kailas miesas.  Sieviešu krekls bija bagātīgi rotāts rakstītiem uzplečiem apročiem un apkakli.  Apkakle parasti bija "smeldžota", t.i. zīļotu rakstu, jauktas krāsas.  Aproči neparasti gari, plaukstas pusotras, tātad vismaz trīs reizes garāki, nekā citos Latvijas apvidos.  Tiem raksts jauktas, spilgtas krāsas dzīparu vai, parastāk, nebalinātu linu uz balināta pamata. 

Kreklam tiklab smeldžotā apkakle kā rakstītie aproči piepogājami vai piediedzami, lai kreklu mazgājot tos varētu viegli atdalīt un tīrīt ar īpašu uzmanību.   Uzpleči cieši piešūti pie krekla drēbes vai iedarināti pašā krekla drēbē.  Uzpleči parasti tumšas krāsas: melnas vai zilas.  Ja apkakle ir bez smeldžiem, tad tā ir neatdalāma un tumši rakstīta, tāpat aproči iedarināti krekla audumā. Krekla apakšpuse sniedzas līdz jostas vietai un zem apģērba nav redzama.  Tā var būt darināta no rupjākas un stiprākas drēbes, taču krekla virspuses audumam ir jābūt cik vien iespējams smalkam. Alšvangā daudz vairāk nekā citos Latvijas novados tikuši izmantoti smeldži.  Tā ir vietējo sieviešu kreklu acīmredzama īpatnību.  Smeldži Alšvangā apvij pat vīriešu cepuri.  

Latviešu tautā krekls nav jauns apģērba gabals.  Vēl joprojām tautā parasto krekla linu drēbi kā arī vispārīgi linu audumu sauc par "nātnu", vecākā formā par "nātrenu" no vārda "nātre".  Nātru šķiedras ir senāka audumu izejviela nekā lini.  Interesanti, ka latviešu valodas vārds "krekls" nav patapināts ne no vienas kaimiņu tautu valodas bet ir vietējas izcelsmes.  Arheoloģiskos izrakumos krekli ir sastopami jau 9. un 10. gadsimtā.   

Pēc Matīsa Siliņa, ir divu veidu Alsungas krekli: „raucenis” un „rakstīts krekls”. „Rauceņa raksturīgā īpatnība ir tāda, ka tas šūdināts sīki krokots, „raukts” gar kaklu, pie uzplečiem, padusēm un gar piedurknēm. Rakstīti tikai aproči.” „Rakstīts krekls, cik vien iespējams, maz raukts, bet raukumu vietās tas bagātīgi rakstīts.” Apkakle parasti smeldžota uz zilu dzīparu raksta pamata.  Somu etnogrāfs A.O. Heikels savā darbā „Volkstrachten in den Ostseeprovinzen und in Setukesien”, kas izdots Helsinkos 1909. gadā, kā Alsungas novadam raksturīgu kreklu parāda tikai „rakstīto kreklu”. Turpretim 1997. gadā iznākušajā Latvijas vēstures muzeja izdevumā „Latviešu tautastērpi. II. Kurzeme” ir pieminēts un tiek attēlots tikai tā saucamais „raucenis”. Iespējams, ka abi krekli pieder pie atšķirīgiem kultūras slāņiem, un to saglabātības pakāpe atsevišķos laika posmos un muzeju krātuvēs ir atšķirīga. Tāpēc arī minēto publikāciju autori ir godīgi izmantojuši to informāciju, kāda viņiem ir bijusi zināma.

Abējādi krekls, tiklab „raucenis”, kā „rakstītais”, var būt vai nu viengabala audu šūdināts, jeb vai pastāvēt no „virspuses” un no „apakšpuses.” Kreklam virspuse parasti ir darināta no smalkāka auduma, bet apakša – no rupjāka. Tas izskaidrojams tādējādi, ka smalkie audumi bija dārgi un tāpēc no tiem šūdināja krekla redzamo daļu, t.i., virs jostasvietas, bet neredzamo daļu piediedza no parupjāka lina vai pakulu auduma. Apakšējo krekla daļu piešuva tā, lai to viegli varētu nomainīt (piešūt citu), ja tā kļūst netīra. Vēlākos laikos, kad pieauga vienkāršās tautas turība, īpaši līgavām šuva viengabala kreklus no smalka linu auduma bez „pierētņa”.

Alsungas izplatītākajam kreklam „raucenim” rotājums ir izvietots uz apkakles un aprocēm un plecu daļa atstāta nerotāta. Novadam ir raksturīgas īpatnējas šauras garas krekla piedurkņu aproces, kuru senākie paraugi „izšūti uz ļoti smalka linu audekla ar nebalinātiem rupjiem linu diegiem spodršuvumā, vītā dūrienā un vienvirziena izvilkumā. Galu noslēdza mežģotas cilpiņas. Aproces pl. 15,5 cm, garums lejasgalā 15,5 cm, augšgalā 23 cm.” Jaunākā laika aproces šiem pašiem krekliem ir izšūtas ar spilgtas krāsas (rozā, violetām, zaļām, dzeltenām) vilnas dzijām. Balti izšūtajām aprocēm visu rotāto laukumu parasti aizņem liels zarots stūrainās saulītes motīvs ar vienu vai vairākām zvaigznēm četrstūra vidū. Krāsainās aproces raksts it kā sastāv no līdzīgiem elementiem, bet tas ir tik saraibināts, ka reizēm grūti uztvert kompozīciju. Šos izšuvumus mēs varētu datēt ar 19. gs. 60. – 70. gadiem, kad Latvijas teritorijā kļuva pieejamas ķīmiskās tekstiliju krāsvielas vai arī jau gatavi krāsaini izšujamie diegi, kurus varēja iegādāties jaunatvērtajos rokdarbu veikaliņos. Savukārt raksti bija noskatāmi Eiropā izdotajās ornamentu lapās vai kādos citos izdevumos. Attiecībā uz Alsungas krāsaini izšūtajām aprocēm jāpiemin to līdzība ar Polijas materiālu, jo identisks krekla priekšas izšuvums ir saglabājies Lodzas (Polija) tekstiliju vēstures muzeja fondos. Grūti pateikt, vai tam ir kāds sakars ar Alsungas pilskungu polisko izcelsmi vai varbūt tā ir tikai sakritība, kas radusies konkrētā laikā, pastāvot vienādai iespējai iegūt jaunas ziņas par rokdarbiem.

Lai arī krāsainās aproces ir jaunākas, tās tika darinātas paralēli balti izšūtajām aprocēm. M. Siliņš raksta: „Dzīparotie aproči nav iecienīti. Tie arī nav tik rūpīgi un skaisti darināti, kā nātna rakstiem. Tie jaunākas tautiskās modes izteiksme un tādēļ rāda sasteigtuma, paviršuma pēdas. Jo vispārīgi, salīdzinot jaunākus tautiskos darinājumus ar vecākiem un senējiem, dabū iespaidu, ka pirmējiem, jaunākiem, vērtība izteiksmē stipri zemāka, garša mazāk noskaņojama, mazāk mākslas izjūtas, kas pie vecākiem darbiem pārpilnām izpaužas.”

Alsungas krekliem ir raksturīgas stāvapkakles, un goda krekliem tās vienmēr bijušas rotātas. Tāpat kā aproču, arī apkakļu rotājums atbilstoši savam laikam mainījās gan krāsas, gan materiāla, gan izpildījuma tehnikas ziņā. No saglabātā materiāla par senākām tiek uzskatītas apkakles, kas izšūtas krustdūrienā ar tumši zilām vilnas dzijām. Taču jāteic, ka šādi rotātas apkakles nav nemaz tik senas, jo krustdūriens Latvijas teritorijā parādās samērā vēlu, t.i., 17. gs. otrajā pusē. Vēlākā laikā (sākot no 19. gs. 70. gadiem), droši vien tāpēc, ka Latvijā ieplūda dažādi rokdarbu materiāli – stikla pērlītes, salmiņi, tā saucamās „smeldzes”, tos uzšuva virsū jau iepriekš rotātajām apkaklēm, kuras bija labi saglabājušās. „Smeldzes” šuva arī uz jaku priekšām un pat gar brunču apakšmalām. Šādi izšuvumi stilistiski labi saderējās. 

Kreklu uz krūtīm, tūliņ zem apkakles, sasprauda ar krekla saktiņu. 


Brunči (lindruki, lindūki)

Lindruki bija sievieši ikdienas apģērba gabals, kuru nēsāja tieši virs krekla.  Parasti tas bija darināts no vilnas vai pusvilnas auduma un tikai darba vajadzībām to reizēm darināja no nātna.  Alšvangas lindruki audumā ir vienmuļi, ne strīpaini, ne rūtaini, tikai mazliet kā "akotaini", īsām pārtrauktām svītriņām, skujiņām. 

Brunčus gatavoja no koši sarkanas, sīkās lāsītēs austas drānas; vecākie brunči nebija sarkani, bet violeti-sarkanā krāsā.  Brunči ir krietni gari; tie sākas labu tiesu virs jostas vietas un izbeidzas nedaudz virs kāju potītēm.  Augšgalā tie salikti sīkās krokās, lai iegūtu pēc iespējas lielu kuplumu.  Lai viņi vieglāk būtu valkājami, tiem piešuj augšējo, jeb ņiebura daļu.  Brunču sajošanai lieto vai nu austas jostas vai sleņģenes. 

Tā kā Latvijas teritorija atrodas Eiropas nomalē, jaunais šeit ir nonācis ar zināmu laika nobīdi, t.i., kādus desmit gadus vēlāk. Tomēr Alsungas iedzīvotāji jau kopš 17. gadsimta ir bijuši cieši saistīti ar Eiropas kultūras norisēm. Arī 1812. gada kara tiešās sekas Kurzemē atstāja vistiešāko ietekmi uz alsundznieku apģērbu. Tādējādi alsundznieki bija ļoti laikmetīgi ģērbti, cik nu to atļāva viņu materiālās iespējas, tradīciju stiprums un temperaments. Jau pieminētais alsundznieču brunču paaugstinātais viduklis sakrīt ar ampīra stila modi, taču konstrukcijai ar brunčiem klāt piešūtām lencēm, domājams, ir senākas Ziemeļu tautu kultūras saknes. Arī turpat kaimiņos esošo lībiešu senāko formu brunči tika saturēti ar lencēm, nevis ar jostām.

Mūsdienās daudz diskutēts, cik sena ir Alsungas novada oranžā (sarkanā) brunču krāsa. Diemžēl daudz materiālo liecību no senākiem laikiem nav saglabājies, bet ir zināmi daži interesanti fakti, pēc kuriem ir iespējams izteikt dažādus pieņēmumus. Piemēram, A. Spekkes monogrāfijā „Latvieši un Livonija 16. gs.” lasām šādu citātu (Laurentius Müller, Septentrionasche Historien ... 1595, S. 33-34): „...(nevācu, t.i., latviešu tautas) sievietēm arī asā ziemā ir tikai viens gabals zilas vai sarkanas drēbes, ko tās apņem sev apkārt: tas ir viņu apģērbs.” Diemžēl te īsti nevar saprast, vai runa ir par villainēm vai apliekamiem brunčiem, taču ir skaidrs, ka nosacīti „sarkanā krāsa” (jo mēs nezinām tās nianses un krāsošanas veidu) apģērbā Latvijas teritorijā 16. gadsimtā ir bijusi pazīstama.

Tāpat, ņemot vērā hercoga Jēkaba koloniālo politiku 17. gs. otrajā pusē, ir iespējams, ka sarkanā krāsa bija diezgan izplatīta jau šajā laikā. „Pēc koloniju iegūšanas hercoga kuģi ieveda ļoti daudz krāskoku no Tobago salas un no Gambijas piekrastes, kā pernambukkokus, sarkankokus; tāpat indigo krāsu. Emburgā un Mežotnē bija pa vienai indigo krāsotavai. Tā kā zviedru un dāņu kolonijas atradās privātās rokās, viņas arī neveda savām zemēm tik daudz ražojumu, kā Kurzemes kolonijas. Tanī ziņā Tobago un Gambija apgādāja ar savām krāsvielām caur hercoga iestādēm gandrīz visas Baltijas valstis. Ar to saprotams, ka zviedru lieltirgoņi arī no savas puses pamudināja savu karali 1658. gadā iebrukt Kurzemē. Krāsotavās ne tikai krāsoja, bet arī izgatavoja visādas krāsas, gan pulvera veidā, gan eļļas krāsas veidā. Krāsotavas pastāvēja līdz 18.gs. sākumam, tikai ļoti sašaurinātā veidā, un izbeidzās vispārējā II Ziemeļu kara juceklī.

Jādomā, ka minētajās Kurzemes hercogistes manufaktūrās pagatavotās tekstiliju krāsvielas fasēja mazākos iepakojumos un tālāk pārdeva dažādās Eiropas zemēs. Grūti pateikt, vai vienkāršajai tautai bija tik lielas iespējas tikt pie atvestās sarkanās krāsas (kas, domājams, nebija tik lēta) tādos apjomos, lai varētu nokrāsot lielāku daudzumu dzijas brunču aušanai. Turklāt arī jāšaubās, vai hercogs Jēkabs par velti dāļāja zemniekiem krāsvielu, par kuru Eiropā varēja gūt labus ienākumus.

Lielāka ticamība piemīt Matīsa Siliņa vērojumiem par Alsungas novada tērpa krāsas maiņu pēc 1870. gada, jo viņam pašam vēl bija iespēja tikties un runāt ar attiecīgā laika aculieciniekiem: „Alšvangas apvidū, kas pieskaitāms pie visvairāk konservatīvajiem Latvijā, tautiskās rotas un mākslas garša bijusi pilnā mērā cienīta un kopta līdz apmēram 1870. g., tad pasācies paguruma laikmets līdz apmēram 1900. g., līdz beidzot pāris gadu desmitos tautiskās garšas laikmets palicis kaut cik izjusts vēl vienīgi vecās paaudzes starpā. Jaunākā paaudze jau pilnīgi pagriezusies pie eiropeiskām, fabriku rūpnieciskām modēm.

Tautiskā garšā lūzums ap 1870. g. noticis sevišķi vispirms uzvalku un drēbju krāsas ziņā. Bija līdz tam laikam iecienīta drēbju krāsa „zila” vai brūnīgi „violeta”, piem., pie sieviešu svārkiem „rindukiem” (t.i., citurienē „lindrokiem”, „brunčiem”), tad tās vietā, it kā nejaušs untums, iestājusies spilgti „sarkanā” krāsa. Sevišķi viss sievieša tautiskais uzvalks no Alšvangas apvidum senēji raksturīgās tumšas krāsas izteiksmes kļuvis piepeši spilgti sarkans: sarkani svārki, sarkans braucīts „vamzis”, sarkana (sarkan-dzeltēni rūtota) villaine „seģene” jeb „sarkanā drēbe”, galvā sarkans zīda lakats, zem kura vēl jaunavai galvā mirdz dzeltenā metāla „spangu” vaiņags.”

Kāpēc Matīsam Siliņam ir bijusi iespēja nosaukt tik precīzu gadu, kurā mainījās alsundznieču apģērba krāsa? Tas ir cieši saistīts ar ķīmisko krāsvielu ienākšanu Latvijā 19. gs. 60. – 70. gados, kad paralēli krāsošanai ar augu krāsvielām bija iespēja ar jaunām ķīmiskām krāsvielām dabūt daudz košākus un efektīgākus sarkanos, rozā, melnos, violetos, zaļos un citus toņus. Jāsaka gan, ka M. Siliņa minētais senākais Alsungas melnais un violetais tērps nemaz nav daudz senāks par sarkani oranžo tērpu, jo ķīmiskās krāsvielas ienāca Latvijā vienlaikus. Vienīgais loģiskais skaidrojums tam, ka melnais un violetais tērps ir senāks par sarkano tērpu, var būt tas, ka tūlīt pāriet uz sarkano traucēja gadsimtiem senā tradīcija – mēļās (t.i., zilās) krāsas lietošana svētku drānās, bet, tā kā melnais un patumšais violetais tonis ir diezgan tuvs tumši zilajam, tautai tas psiholoģiski bija pieņemams bez iebildumiem. Tas atbilda arī tā laika modes izpratnei, jo īpaši godiem kā sievietes, tā vīrieši darināja melnu vai ļoti tumšas krāsas apģērbu. Kā redzams, arī Alsunga nebija izņēmums. Interesanti, ka piešūtais ņieburs (lenču daļa) 19. gs. beigās tika austs vienkārtņa tehnikā un tais pašās krāsās, kā vienkrāsainie brunči – oranžām, tumši violetām un zilām šaurām svītriņām.

20. gadsimtā Alsungas tērpa rekonstrukcijās tradicionāli iezīmējas oranžie brunči ar melno jaku – vamzi, kaut gan pie oranžajiem brunčiem piederētos tādas pašas krāsas vamzis.

19. gs. 60. – 70. gados visā Latvijā sākās aktīvs ķīmisko tekstiliju krāsas lietojuma laiks. Vidzemē sāka aust košākus strīpainos un rūtainos brunčus, košus (sarkanrūtainus) plecu lakatus, modē nāca šatieru segas, jo dzijas varēja nokrāsot visdažādākajās krāsās. Kurzemnieces, laikam gribēdamas vairāk padižoties, spilgti košas krāsas ieauda savos rozīšu deķos, adīja koši rakstainus cimdus un zeķes, kuru ornamentus nereti noskatīja tā laika rokdarbu izdevumos (ornamentu grāmatās), kā arī mainīja savu brunču krāsu. Pēc M. Siliņa domām, sarkanā krāsa Alsungā ir it kā pārņemta no Nīcas: „Paraugs šim krāsu lūzumam neapšaubāmi gan padabūts no ne visai attālas kursiskās Nīcas, dienvidos no Liepājas, kur krāsa tā pati sarkanā, tikai te tā savienota ar košiem tautiskiem dažādas krāsas rakstiem, kādu Alšvangā trūkst, kauču gan senākā tumšās krāsas izteiksmē košu rakstu te netrūkst arī villainēm, vamžiem u.t.v. Bet arī Nīcā sarkanā drēbes krāsa nav tālu senēja. Vecāki ļaudis vēl zina pateikt, ka tā nākusi modē no ārienes, caur viena kāda sveša ienācēja sieviešu iespaidu, bet, redzams, tas noticis gan mazākais pāris cilvēku augumu agrāk, nekā Alšvangā, kamdēļ drēbes krāsas izteiksme pilnīgi paspējusi saaugt kopā ar tautisko senraksta garšu, kas Alšvangā nav vairs paspējis notikt, jo notikums novēlojies.”

Acīm redzami, ka 19. gadsimta otrās puses pārmaiņu laiks būtiski skāra arī Alsungas novadu, bet tradīcija nēsāt vienkrāsainu apģērbu Alsungā, lai arī tas būtu jebkādā krāsā, saglabājās līdz pat 20. gadsimtam. 

Šuvumā lidruki sastāv no divām daļām - virspuses un apakšpuses.  Pēdējā sniedzas neparasti augstu - līdz apmēram krūšu jeb tā dēvētajai sirds bedrītei, kur tad tā piešūta pie virspuses, kas vienmēr ir citādas krāsas, pat strīpota stāvām, slaidām strīpām, guļu uz pleciem un tā satur apakšpusi uz augšu.  Apakšpuse parasti plisēta, tas ir salikta sīkās krokās jeb "buntīs" (buntota).  Lai krokas nepajūk, tad gar viduci apjožas jostu buntīm pāri, senāk tā dēvēto "sleņģeni", kura bija metāla, vēlāk austo rakstīto prievītes jostu.  Bet virspuse pie gadījuma varēja arī nebūt.  Tādā gadījumā lindruki turējās plecos uzkabināti aiz metāla ķēdēm, krusteniski pār krūtīm. 


Jakas (vamze, vamzis)

Līdz mūsdienām no 19. gs. saglabātā Alsungas tērpa neiztrūkstoša sastāvdaļa ir jaka, ko vietējie iedzīvotāji sauc par vamzi. Par minētās jakas izcelsmi Matīss Siliņš 1931. gadā rakstīja: ”Vamzis, vamze nav senu senējs vietējs uzvalka gabals. Nosaukums un visa viņa būtība pieļauj nojaust, ka tas iztilpis no vispār eiropiskiem viduslaikiem. Tā pirmatnējā nozīme – krūšu aizsargs kara vīram bruņojuma veidā no cieša drēbes šūdinājuma. Tāds vamzis piederēja sevišķi arī pie bruņinieku parastā apbruņojuma, to apliekoties zem bruņu krekla. Bruņojuma nozīmei zūdot, tad vamzis palicis par kārtīgu uzvalka gabalu.”

Alsundznieces jaka bija paīsa, tā sedza tikai lindruka ņiebura (augšējo) daļu. To šuva bez apkakles, lai var redzēt rotāto krekla apkakli. Jaku darināja no bieza vilnas auduma un uzskatīja, ka, jo biezāks audums, jo labāk. Etnogrāfiskajā literatūrā par mums zināmajām senākajām jakām tiek uzskatītas melnās jakas ar sarkanas, dzeltenas un zaļas krāsas krustdūriena izšuvumu. Par izšuvuma izvietojumu Matīss Siliņš piebilst, ka „veidojums atgādina militāru uzšūtņu piegaršu, no pat ne senas pagātnes”. Šeit autors ir domājis 1812. gada Napoleona armijas kara gaitas Kurzemē. Vēlāk šīs melnās jaciņas nēsāja arī pie violetajiem un oranžajiem brun�?iem, bet sākotnēji, domājams, tās tika šūdinātas komplektā ar melnajiem svārkiem. Tā kā jakas bija rotātas, tās vilka tikai goda dienās un tāpēc arī labi saglabājās. Kad modē nāca smeldzu izšuvumi, šīs pašas melnās jakas tika rotātas ar stikla salmiņu (smeldžu) rakstiem.

19. gs. pēdējā trešdaļā līdz pat 20. gs. sākumam jakas un brunčus šuva arī no vienas krāsas auduma (violetus, oranžus, sarkanīgus), tā sauktās "suitu jakas". Rotājuma vietās tika uzšūtas krāsainas rūpnieciski ražotas lentas. „19. gs. beigās un 20. gs. sākumā ieviesās arī no pirkta kokvilnas auduma šūtas gaišas, pat puķainas jaciņas, ko valkāja vasarās.” Piemēram, 20. gs. sākumā kāda Alsungas jaciņa bija „... šūta no dzeltenīgi rozā kokvilnas auduma ar sarkanu un zaļu lentu rotājumu un 2 melnām, ar mašīnu nošūtām zigzagu rindām, aizpogāta ar 6 pogām”. 


Plecu segas, villaines 

Villaines ir latviešu sieviešu apģērba sastāvdaļa jau dziļā senatnē un vēl 19. gadsimta beigās tā sievietēm izpildīja mēteļa lomu.  Bieži vien senajos apbedījumos sievietei līdzi deva deviņas villaines.  Esot arī nošķirtas villaines no sagšām tādējādi, ka par villainēm saukti vienkāršākie ikdienas audumu, bet par sagšām grezi izrakstītie goda audumi. 

Pie jau zināmā modei pakļautā melnā, violetā un sarkanīgā Alsungas tērpa tika nēsātas arī spilgtas krāsas plecu segas – seģenes: „Raibā seģene vai „raibene”, dēvēta parasti vienkārši par „drānu” vai, pēc parastās pamatkrāsas iespaida, par „sārkano drānu”. Tā vienīgi austa, ne rakstīta, „logaiņa”, kā Alšvangā dēvē rūtainu audumu. Šī seģene stāv villaiņu ierindas visjaunākajā galā.”

Pie goda plecu segām pieskaitāmi arī rūpnieciski ražotie lielie zīda lakati ar ieaustu ziedu kompozīciju lakata vidū un gar malām. Par to, ka tas ir bijis salīdzinoši jauns un aizgūts apģērba gabals liecina arī valodas pētījumi: „Alsungā un Gudeniekos reģistrētais nosaukums „kuģenieks” saistīts ar transporta līdzekli – kuģi. Varbūt tas norāda uz to, ka atbilstošā reālija tika ievesta no citurienes – ar kuģi, pa jūras ceļu (?).” Šos lakatus par kuģeniekiem sauc arī Kihnu salā Igaunijā.  

Lai arī minētajām plecu segām bija košas, netradicionālas krāsas, tās labi saskanēja ar tādas pašas krāsas adītajām rakstainajām zeķēm un piestāvēja vienkrāsainajam sieviešu kostīmam. Tas lieku reizi liecina par šī novada sieviešu labo gaumes un mēra izjūtu. No vēstures ir zināmas arī citas villaines Alsungas novadā, kas pieder pie dažādiem kultūras slāņiem.

1. Senākā villaine ir „mēlene” – tumšzilas krāsas villaine ar vienu metāla (vara, bronzas, misiņa vai pat sudraba) stīgu un lapiņu izrakstītu (rotātu, "varažotu") garo malu. Tās izmēri:  5 pēdas garumā un 3 pēdas platumā.  To valkāja uz abiem pleciem un uz krūtīm sasprauda ar „dižsaktu”, kuru dēvēja arī par "sudrabu", kas bija pat līdz 15 cm caurmērā, agrākos laikos reizēm pat izgatavota no sudraba. „Šī villaine bij godam, svinīgi pastaigāt, ne danci griezt, kā teic tautas dziesma, piem., kāzu ceremonijām.” Mēleni parasti nevalkāja pašu par sevi, bet gan kopā ar otru, dzīparu rakstītu baltu villaini pār to pāri, tomēr tā, lai ar metālu rotātā mala nav aizsegta.  Valkātājai kustoties, rotātā mala čākst un žvadz.  Ne katra sieviete varēja šo villaini atļauties.  Dižsaktas vērtība esot bijusi laba zirga cenā, bet mēlene pat tikai ar misiņa ielokiem, labas govs cenā, bet ar sudraba ielokiem vairāku labu zirgu cenā.  Šī bija bagātu mātes meitu rota. 

Mēlenes ir ļoti senas un bieži ir atrodamas arī arheoloģiskajos izrakumos.  Seģenes nosaukums tiek saistīts ar tās zilo krāsu un augu - "mēļu zāli" jeb "mēļi" (Isatis tinctoria), no kura šī krāsa senatnē, pirms indigo ievešanas, tika iegūta.  Šis augs tika kultivēts dārzos un šodien ir liels retums.  Pastāv uzskats, ka īpaši Kurzemē senatnē vārda "zils" vietā tika lietots vārds "mēļi".  Mēļu, t.i. tumšzilas krāsas villaines Latvijā sastopamas vienīgi vēl Kuldīgas un Ventspils apgabalā, taču Alšvangā īpaši bieži.  Tikai jaunākā dzelzs laikmeta arheoloģiskajos izrakumos (6. - 13. gadsimts) tās ir atrastas arī Vidzemē. 

2. Baltā villaine ir „aizsitene – baltā rakstītā villaine, kas nešķirami piederas kopā ar mēleni, t.i., tumšzilo villaini, to „aizsitot”, citiem vārdiem, apliekot pēdējai pāri plaukstas tiesu augstāku par tās varažoto, t.i., vara stīgu ripuļiem izrakstīto un šķindošo apakšmalu. Tādā veidā raksts divkāršojas: augšpus varažām vēl redzama josla dzīparotu rakstu.” To gatavoja no labākās, smalkākās baltās vilnas.  Abi gali bez bārkstīm.  Tai kopā ar mēleni ir jāguļ uz abiem pleciem.  Tieši priekšā uz krūtīm to augšstūros satur kopā saspraustu ar lielu sudraba saktu.  Ar  aizsitenes rakstu Alšvangas apvidus stipri atšķiras no pārējās Latvijas, tiklab krāsās, kā arī izteiksmē.  Tas ir vienmuļāks, šķiet pat senāks, nekā jebkur citur:  vienmuļos četrstūru laukumos rindojas viens tumšas krāsas saulītes motīvs aiz otra, ko pie reizes dēvē arī par "vītolu". 

3. 19. gs. otrā pusē „vēl izplatītas bija ikdienišķākas melnbalti rūtainas villaines”, kuras darināja mājas apstākļos.

4. Ar 19. gs. 60. – 70. gadiem alsundznieču apģērbā ienāk „raibā seģene jeb raibene, dēvēta parasti vienkārši par „drānu” vai pēc parastās pamatkrāsas iespaida par „sārkano drānu””.  Tā ir austa, nevis rakstīta, logaiņa, kā Alšvangā dēvē rūtainu audumu.  Tā ir visjaunākā suitu seģene.  „Raibā seģene" senāk bijusi tumšas krāsas: sarkaniem, baltiem, zaļiem, melniem iekšaudiem, pārsvarā melnos vai „mēļos” t.i., tumšzilos metos. Tādas tagad liels retums. Parastā raibene tagad tā dēvētā „sarkanā drāna”. Tajā pārsvarā sarkanā vai arī dzeltenā krāsa ar mazumu melnās. Kopiespaids visai spilgts.” Šīs seģenes šuj no rūtaina auduma, kas austs baķiem un sagriezts attiecīgo plecu segu lielumā, un tām nav speciālas kompozīcijas ar malu noslēdzošo rakstu. Tas ir rūtaina auduma gabals.  Kalpones nolīgstot pie saimnieka nepiemirsa pieprasīt arī "drānu".  Ar to sedzās gan godos, gan ejot ciemos, gan baznīcā. 

5. Lielie pirktie zīda plecu lakati, t.s. „kuģenieki”, tika rūpnieciski ražoti Eiropā (Francijā, Skotijā) uz žakarda stellēm (Jacquard loom), sākot ar 19. gs. 30. gadiem. Latvijā tie izplatījušies nedaudz vēlāk – sākot ar 19. gs. 50. – 60. gadiem. Šādus lakatus saražoja pietiekamā daudzumā un izplatīja (pārdeva) visā Eiropā. Vienkāršajai tautai tas bija kas īpašs, neredzēts, tāpēc ikviens, kas varēja, šos lakatus arī iegādājās. Tos pirka gan poļi, lietuvieši, ungāri, čehi, igauņi, gan arī latvieši.

6. Attīstoties aušanas tehnikai un kompozīcijas izpratnei, drīz vien pēc pašdarinātās raibenes un pirktā kuģenieka sāka aust un nēsāt arī sarkanīgu krāsu gammā ieturētos lielos vilnas lakatus ar bārkstīm visapkārt. Tos sedza uz pleciem aukstajā laikā pat virs kažokiem. Šā veida lakatam kompozīcja bija ļoti vienkārša un lakoniska. Tas parasti bija vienkrāsains lakats ar izteiktu krāsainu rūti lakata stūros. Par to, ka šis lakats pārstāv jaunāko plecu segu grupu liecina tā kvadrātveida forma, jo 19. gs. nogalē visā Latvijas teritorijā garenās formas villaines nomainīja kantainās villaines (tautā sauktie „lielie lakati”) ar bārkstīm visapkārt. Kantaino lielo lakatu formu un noformējumu noteica jaunā mode un aušanas tehnikas attīstības līmenis. Tai laikā jau bija izgudrotas platās stelles (tās lielākoties bija fabriku vai lielāku darbnīcu lietojumā), kantainos lakatus auda arī mājas apstākļos uz šaurajām stellēm (noauda 2 vienādus gabalus un vidū sašuva kopā, lai veidotos kvadrāts).

7. Nākamai plecu segu attīstības pakāpei ir raksturīgas „pelēkās drānas – pelēkie lielie lakati ar izteiktu stūra kompozīciju. Tas jau ir pavisam jauns laikmets, kad „blakus šai (plecu segai) sāk ieviesties jau „mantelis” kā pilsētas iespaidojums”. Lielie krāsainie vilnas lakati ar bārkstīm un pelēkie lielie lakati dažādās variācijās ir raksturīgi visai Latvijas teritorijai konkrētā laika posmā, t.i., 19. gs. beigās, un tāpēc šīs segas vairāk ir saistītas ar attiecīgā laika tekstiliju ražošanas attīstības pakāpi un modes izpausmēm, nevis ar konkrētu Latvijas novadu (arī Alsungas) tradicionālā apģērba lokālajām īpatnībām. 

Seģenes valkā arī divkārtām, pa divām ar vienu no garām malām sašūtām kopā, tā, ka pa abām, vaļā paplešot, rodas līdzīgs četrstūris.  Pa vīli kopā salikta tā nokarājas no pleciem visapkārt divkāršota, vidū uz krūtīm malas saspraužot kopā ar saktu.   Šī sudraba, zīļota, dažāda lieluma, pat līdz pus pēdas caurmērā, un vēl vairāk, tādā gadījumā tā dēvēto "burbuli", t.i. mazāku zīļotu saktiņu vēl vidū, pasīgi uzmauktu no lieka, uz lielās saktas "zoslas", t.i. saktas spraudekļa.  Tai trūkstot, kā reizēm gadās pēdējā laika posmā, seģeni saliek kopā pārstūris, trijstūra veidā, un apliek ap pleciem, vaļējo stūri pārkaru uz muguras, bet abus otrējos stūrus krusteniski pār krūtīm atmuguriski sasienot kopā. 


Saktas

Lai villaines būtu ērtāk nēsājamas, tās virs krūtīm aizdarīja – sasprauda ar saktu.  Saglabātās ziņas un mantiskās liecības par Alsungu vēsta, ka greznākās šeit bijušas tā sauktās dižās saktas – „trīsrindenes”, kuru virsmu rotāja trijās koncentriskās rindās sakārtoti uzpirksteņveida burbuļi un sarkana stikla akmeņi (zīles). Bez trīsrindenēm lietoja arī mazākas greznas saktas, kurām bija divās vai vienā rindā sakārtoti dekori un kuras tāpēc arī sauca par „divrindenēm” vai „vienrindenēm”. Šīs saktas darināja no sudraba vai kādu citu metālu sakausējuma. Virsma parasti bija apzeltīta vai bronzēta. Bija arī vēl masīvākas saktas bez stikla zīlēm, bet ar stiprākiem sudraba izciļņiem un zeltījumiem.  Šādas saktas darināja un nēsāja 18. gadsimtā pie mums zināmā senākā Alsungas sieviešu apģērba komplekta kopā ar mēleni un spangu vainagu: „”Mātes meita”, t.i., bagātniece, kas varēja lepoties ar tādu un vēl dažāda citāda lieluma saktām, pie tam vēl ar metāla smago „mēleni”, t.i., zilo varažoto sagšu plecos, ar „aizsiteni”, t.i., rakstīto sagšu tai pāri un spodro „spangu” vainadziņu galvā, tā bij rotās sasniegusi augstāko pakāpi, kāda vien iegūstama par skanošu smagu naudu. Viss pārējais tad atkarājās no pašas roku veiksmes un mākslas gaumes.”

Saktas valkāja vienmēr spodrinātas, saru slotiņu kuļot ziepju putās, saspraustas drēbē pa vairākām reizē, dažāda lieluma.  Citur Latvijā saktas netika uzskatītas par greznuma priekšmetiem kā Alšvangā, tās bija pamatā sīkas un tika izmantotas pogu vietā, kuru senatnē nebija.   

Jautājums par to, vai šīs lielās un greznās saktas (trīsrindenes) bija saglabājušās pietiekamā daudzumā un tikušas nēsātas Alsungā arī 19. gs. beigās pie rūtainām seģenēm, paliek atklāts, jo ir zināms, ka „sudraba rotas lietas tika atdotas kontribūcijas nomaksai, ko Napoleons uzlika Kurzemes guberņai 1812. gada kara laikā”. Iespējams, ka arī daudzām alsundzniecēm šai laikā vajadzēja šķirties no saviem lielajiem ģimenes dārgumiem. 


Galvassegas

Tāpat kā daudzviet citur, arī Alsungā atšķirīgas galvas rotas bija jaunavām un precētām sievām. Ikdienas darba gaitās jaunavas un precētās sievas nēsāja vienādas galvassegas – nelielus galvas lakatiņus, kas bija domāti matu saturēšanai.

Alsungas meitām godu reizēs, it īpaši kāzās, galvenā un raksturīgākā galvas rota bija spangu vaiņags. Spangu vaiņags senatnē bija sastopams tikai Aizputes, Kuldīgas un Ventspils apvidū.  Tas arheoloģiskajā ziņā ir senums, bet tautas lietojumā saglabājas līdz pat 19. gs. nogalei (pēc 19. gs. 70. gadiem), kad Alsunga bija jau pārgājusi uz pēdējo savam novadam atšķirīgo tērpu variantu – sarkano kostīmkleitu. „Spangu vaiņadziņa lielums dažāds, vai nu cik vajadzīgs, lai turas galvā uzsprausts, jeb vai iznesīgi tikai plaukstas platuma caurmēra, galvas galā uzliekot un zaļu vai sarkanu zīda lakatiņu piesienot, tā, ka paliek redzama tikai vainadziņa priekšmala virs pieres.”  Tas sastāvēja no spodras, plānas metāla stīpiņas vai plāksnītes pirksta platumā, kas stīgām piediegta uz liepu lūka, vai, jaunākajos laikos papes sloksnītes, pamata, sarkanas drēbes mīksti oderēta.  Gar malām visapkārt pa rindai sīku burbulīšu, vai arī vēl trešā rinda pa vidu.  Šos burbulīšus jeb pūtītes dēvē par "spangām".  No tām arī cēlies nosaukums "spangu vainags".  Plāksnīte parasti bija no misiņa, taču ir pieminēti arī sudraba un zelta vainadziņi.  

Senākos laikos, saskaņā ar tautas dziesmām, bez spangu vainaga ir bijuši arī zīļu vaiņagi un žuburu vaiņagi.  Zīļu vaiņagu Aizputes - Kuldīgas apvidos veidoja trīs pirkstu platuma lūku plāksnīte, apšūta ārpusē ar spilgti sarkanu vilnas drēbi, mīksti oderēta, zīļu izrakstīta, spodri baltiem vai arī pa daļai zaļiem un tumšas krāsas tā dēvētajiem "salmiņiem" - stikla caurulīšu gabaliņiem.  Bez tam, kur piederas, arī vēl arī apaļās zīlītes.  Žuburu vaiņags kaut reti, ir sastopams senās Bandavas apvidos un pie lībiešiem, un, iespējams, ir bijis pārņemts no ventiņiem.  Tas sastāvēja no divu pirkstu platuma lūku loksnes, kas oderēta un ārpusē tresi apšūta.  Vaiņags pēc savas būtības ir pieres saite.  Tas ir sastopams jau vecākajā dzelzs laikmetā kā piedeva kapā katrai jaunavai, ja tā mirusi neprecēta.   

Suitu līgava kāzu reizē virs vainadziņa segusi īpašu līgavas galvassegu – „linkaini”, kuru katrām kāzām īpaši gatavoja. „Linkainim ņem parasta balta linu vai kokvilnas - "slēžu" - audekla vienkārša platuma drēbi, 8 pēdu vai 2,5 metru garumā. Senāk pagastos ir bijušas īpašas lietpratējas, pie kurām jaunsaderinātās griezušās lai šo galvas rotu pagatavotu glītu un pareizu.  Drēbes gabala vienu galu saspraudī galvas segas veidā, ar raksturīgu radziņu uz augšu galvai labā pusē un ar aiztvaru zem zoda pakaklē. Saspraudījumu saturam, daļēji arī rotai, tika izmantots liels daudzums sīku, spilgtu saktiņu.  Drēbes otrs gals, arī vēl drusku paspraudīts, nokarājas vaļēji no pakauša līdz pāri pus mugurai.  Zem linkaiņa līgavai galvā slēpjas jaunavas pazīme – spodrs „spangu vainadziņš”, iekams mi�?ojot abas rotas tad reizā noņem. Linkainis top vēlāk izjaukts, drēbi izlietojot citām vajadzībām, bet vaiņagu jaunā sieva uzspiež galvā citai kādai radniecīgi tuvai jaunavai, piemēram māsai vai vīra māsai ...” 

Linkainis ir ļoti sena rota.  Par to jau liecina pats nosaukums, kura saknē saglabājusies senā forma "linkti", kuras vietā tagad saka "locīt".  Tādā veidā linkainis apzīmē līkumotu, ielokos saliktu, ne šūtu vai grieztu, drēbes gabalu.  Iespējams, šis vārds ir atvasināts no "linte", kas sākonēji apzīmēja šauru linu auduma joslu, jo tāds jau linkainis arī ir. 

Ikdienā Alsungas precētās sievas galvā sēja kādu galvas lakatu, bet godos dižošanās ar savām galvassegām bija ne pa jokam – galvā tika liktas vairākas galvassegas reizē. Mainoties modei, arī galvassegu valkāšanā notika izmaiņas. Viena galvassegas forma nomainīja otru, bet galvassegu valkāšanas maniere – likt galvā 3-4 galvassegas vienlaikus – saglabājās līdz pat 19. gs. beigām.

Līgavu mičojot, t.i., linkaini un vaiņagu no galvas noņemot, uz galvas lika tā saucamo „lupatu”, kas ir galvas rota precētām sievām.  Līgavai piedāvāto lupatu bija trīs reizes jāatraida, nosviežot to zemē.  Tikai piedāvātu ceturto reizi, līgava varēja paturēt to galvā.  Tad precētās sievas tūdaļ apstāja tai apkārt, ņemdamas to savā barā un nošķirdamas no jaunavām.  „Lupats ir mēreni prāvs četrstūra drēbes gabals, koši rakstītām malām. Trim malām pilnīgi, bet ceturto ar īsi rakstītu ieloku vidū, pieres rotai, un abos stūros pa saitītei. Lupatu apliekot, to stūru saitēm atsien pie galvas pakausī, drēbei pa apakšu. Pa virsu vēl zīda lakatiņš ar galvgali, ar mezglu uz pieres.”

Vēlākā laikā Eiropas modes ietekmē lupatu kā precētas sievietes galvas segu nomainīja cepure, kas dēvēta par „mici” vai „aubi”. Alsundznieces reizē lika divas mices: „...balta linu vai kokvilnas audu apakšā un sarkanraiba katūna jeb cita kāda, labāka auduma, tai virsū. Virsējā uz pieres sīki kruzuļota, gar apakšmalu, zem pakauša, lentītēm savelkama krokās un pakaklē sasienama.  Kruzuļi balti, dažādām piekrāsām, pirksta platuma.” Pāri cepurēm sēja zīda lakatu – „zīdeni”, kura galus sasēja mezglā uz pieres, virspus cepures kruzuļiem, gluži kā kopojumā ar senāko lupatu. Ejot ārpus mājas, tam pa virsu uzsēja lielāku – „goda” lakatu. Sagādāt mici kāzu godam bija līgavaiņa pienākums.  Tā varēja kruzuļu vietā būt arī rakstīta, līdzīgi kā lupats.  Tādā gadījumā tā tika dēvēta par "raksta mici". 


Jostas

Alsungas novadā ir saglabājušās ziņas par divējādām jostām: sleņģenēm un austām jostām, kas bija mantotas no iepriekšējiem gadu simteņiem.

Sleņģenes bija izgatavotas no spodra misiņa.  Tā sastāvēja no ķēdaina drāts pinuma un divām plāksnēm - "pleņķiem", kas viena otrā iesprādzējama.  Pleņķi katrs bija plaukstas garumā un pirksti trīs platumā.  Tie bija rotāti ar ornamentiem dažāda veida burbuļu, kurus dēvē arī par spangām, veidā.  Netrūka arī pa kādam gravējumam vai kādai stikla zīlei.  Tās parasti bija sarkanas krāsas.  Ķēdes pinums abos galos saistās ar pleņķiem un tas ir tāda garuma, cik vajadzīgs lai apjostos, līdz ar ierīci, kas ļauj to padarīt īsāku vai garāku.  Pie tam vienmēr vēl paliek kāds lieks pinuma gabals, lai glīti nokarātos gar sāniem uz leju.  

Sleņģenes ir seni veidojumi. Tās bieži atrodamas arheoloģiskos izrakumos, taču tikai Pieventas apvidū.  Pastāv atmiņas, ka senākos laikos sleņģenes ir darinātas ne tikai no misiņa un bronzas, bet arī no sudraba un zelta.   Par sleņģenēm Matīss Siliņš 20. gadsimta 30. gados raksta: „Tad nu jau vairāk kā gadusimteni pleņķenes (sleņģenes) netop kaltas (1830.g.). Senākos kalumus tomēr uzglabā vēl kā dārgu piemiņu.” Tas vēl lieku reizi apstiprina, ka laikā (19. gs. otrajā pusē), kad darināja un nēsāja melno, violeto un sarkano Alsungas tērpu (kostīmkleitu), sleņģenes vairs nedarināja kā apģērba piederumu, jo tas apģērba stilam nebija vajadzīgs. Līdz ar to, ka pirmie tautiskā apģērba stila rekonstruētāji salika visus saglabājušos materiālus no viena novada kopā, nepainteresējoties, kurā laikā kas ticis darināts un valkāts, ir ieviesušās vairākas neprecizitātes. Tās (arī sleņģenes pie 19. gs otrās puses Alsungas tērpa) ir ļoti grūti izskaust.

Prievets vai prievīte ir dažāda platuma - 1/2 pirksta līdz pat 3 vai 4 pirksti plata un kādu asi gara, rakstā austa vilnas vai pusvilnas lente, kura lietota dažādām apģērba vajadzībām.  Šaurākās izmantoja kā saites pie zeķēm, priekšautu saitēm, bikšu saitēm, rakstīto villaiņu apaudām, platākās, turpretim, izmantoja kā jostas.  Sevišķi Alšvangā zem prievītes nosaukuma saprot gandrīz vai vienīgi jostas, jo šaurās, atšķirībā no pārējās Latvijas, te bija retums. 

Latvijas vēstures muzeja izdevumā ir lasāms: „Alsunga ir vienīgais Kurzemes novads, kurā pie goda tērpa sietas arī austās rakstainās jostas.” Taču nav skaidrības par to, kurā laikā tās ir nēsātas un kāda apģērba komplektu papildinājušas. Matīss Siliņš Alsungas jostas darināšanas tradīcijas salīdzina ar Krustpils novada jostām: „.. raksta motīvos tiklab še, kā tur maz kādas izšķirības, tikai krāsu noskaņojums citādāks: Alšvangā lēnāks, Krustpilī maigāks.” Vēl M. Siliņš min, ka jostas darinājušas īpašas lietpratējas – jostiņu un prievīšu darinātājas, tātad amatnieces. Tās izpildījušas pasūtījumu galvenokārt pirms kāzām, kad vajadzēja pūru pielocīt un sagādāt dāvanas kāzu viesiem. Jostās galvenokārt izmantota sarkanīgā vai dzeltenīgā krāsa.  

Rakstītās jostas sasēja priekšā vienā mezglā un tikai jaunākos laikos ir radusies paraša novietot mezglu nedaudz pret kreisajiem sāniem.  Jostai bija jābūt tik garai, lai gali pēc sasiešanas nokarātos vismaz līdz ceļgaliem.  Vēl agrāk jostas galiem pēc apsiešanas vajadzēja būt vienādā garumā ar brunču garumu. 

20. gadsimta 90. gados Latvijas vēstures muzeja speciālisti vairāk apraksta Alsungā saglabājušos jostu rakstu kompozīcijas un krāsu salikuma īpatnības, bet nenorāda, kad tad jostas darinātas un valkātas. Marijas Grīnbergas (1881. – 1973.) atstātajā tautas mākslas priekšmetu kolekcijā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā ir tikai 4 Alsungas tipa austo jostu fragmenti. Tie datēti ar 19. gs. vidu. Tas liecina par labu versijai, ka austās jostas bijušas agrāka laika apģērba nepieciešama praktiska un rotājoša sastāvdaļa, taču bez padziļinātiem pētījumiem šis jautājums pagaidām paliek atklāts. 


Cimdi, zeķes

Adīti rakstaini cimdi un zeķes līdz pat mūsdienām Alsungā ir saglabājušies gan kā ikdienā nēsājami apģērba gabali, gan kā kāzu, bēru un citu svinību neatņemama sastāvdaļa. „Kāzu godos jaunsalaulātās pienākums izdalīt „veltes”, t.i., dāvanas ceremoniālā kārtā. Tas pats arī notiek, mirušo kapenēs paglabājot. Tad katras apbedīšanas paņēmiens top apveltīts veltīm it kā no mirušā puses mīļai piemiņai par pavadījumu, godam uz pēdējo dusu. Cimdu rakstu izvēli pat līdz mūsdienām nosaka katras adītājas gaume un arī pieejamā informācija par rokdarbiem. Jaunākajiem darinājumiem nav tik izteikti kādreiz Alsungas novadā populārie dažādie zvaigznīšu raksti. Ikdienā nēsājamās zeķes (gan pusgarās, gan īsās) netiek speciāliem rakstiem izadītas. Taču pie tradicionālā tautastērpa joprojām valkā baltās mežģiņadījumu zeķes vai arī strīpainās un lielrakstainās zeķes.

Vispārīgi dzeltenīgs, lēns krāsu noskaņojums dažādu krāsu sakopojumā ir senāku adītu mantu vai prievīšu pazīme.  Tagad krāsu valoda ir kļuvusi stipri spilgta, bez izteiksmes maiguma.  Senāk tauta pazina un lietoja pašu dabīgās, salasītās, darinātās vai pat dārzos audzētās krāsvielas, bet tagad to vietā ir nākušas ķīmiski ražotās krāsas.  Senāk dārzos audzēja madaras, mēļus, no kuriem ieguva sarkano un zilo krāsu, druvā salasīja dzeltenes dzeltenajai krāsai.

Salīdzinot ar citiem Latvijas apvidiem, Alšvangā cimdi un zeķes ir visai spilgtas krāsas, raibiem rakstiem.  Garās zeķes neaprakstītas paliek tikai nedaudz gar pašiem ceļgaliem.  Lielrakstainās, spilgtās krāsās adītās vilnas zeķes neatbilst laikam, kad Alsungā nēsāja vienkrāsainos kostīmus (melnos, violetos un sarkanos), t.i., 19. gs. pēdējai trešdaļai. Tas ir cieši saistīts ar jaunas informācijas ieplūšanu no Eiropas rokdarbu izdevumiem, ķīmisko krāsvielu lietošanu (koši dzeltenu, sarkanu, rozā, violetu, spilgti zilu un zaļu dziju krāsošanā), kā arī ar apģērba stila izpratnes attīstību. Lai arī rakstainās pusgarās zeķes bija uzkrītoši košas, tās labi saderēja ar vienkrāsaino kostīmkleitu un kopā ar koši rūtaino villaini bija nozīmīgs tērpa krāsas akcents.
Cimdi Alšvangā bija gan dūraiņi, gan pirkstaiņi.  Pirkstaiņiem parasti raksts bija smalkāks.  Pie īsajām zeķēm (kabzeķēm) pieder sietavas - 3 pirkstu platuma un attiecīga garuma lentas, kas tīteniski apsienamas ap lieliem, virspus zeķu pēdām.  Sietavas bija bez rakstiem.  


Kurpes

Kurpes taisīja krietni dziļas, melnas, ar misiņa caurumiņu aptverēm un tās sasēja ar melnām ādas saitiņām.  Papēdi apkala ar mazu dzelzs pakaviņu.  Bija sastopamas arī tādas kurpes, kuras greznoja misiņa sprādzes.

Vīriešu tautas tērps


Vīriešu tautas tērps Alšvangā ir saglabājies ne mazāk arhaisks kā sieviešu.  Pilnā mērā tautisks tas bija vēl līdz 1880. gadiem.  Tas līdzinās Kuldīgas apvidus tērpam, tomēr ir suitiski īpatnējs, arhaiskāks un konservatīvāks, nekā citviet Latvijā.  Alšvangas tautiskais vīrieša uzvalks sastāv no svārkiem, bruslaka, mēteļa, biksēm, rakstīta krekla, jostas (austas vai sleņģenes), kaklauta, ratenes cepures, zeķēm, cimdiem un zābakiem, pastalām vai vīzēm.  


Svārki

Vīriešu svārki bija šūti no biezas vadmalas, parasti pelēkas krāsas, vilnas, kā aitas mugurā augušas, taču bija arī gluži spodri balti, tā dēvētie "dižsvārki" sevišķiem godiem, piemēram, kāzām, kurās vīrieši bija ģērbti spilgti balti no galvas līdz kājām.  Tikai cepure un zābaki bija melni.  Jauniešiem svārki bija garumā līdz celim, kur sākās zābaki.  Vecākiem ļaudīm svārki bija stipri zemāki par celi.  Apkakle šaura, tikai pirksta platumā, stāva, rakstīta melniem diegiem.  Tāpat rakstīta svārku priekša uz krūtīm, gar malām, raksti arī gar kabatām, kuras iešļauptas viemēr sāniski, un gar piedurkņu galiem.  Uz muguras, gurnu starpā, svārki "buntoti", t.i. sakrokoti sīkās krokās - buntīs - drēbi pie tam atstājot negraizītu, pilnīgi bez šķēteles.  Buntis šūdinātas sevišķā gaumē un tās ceļ svārku diženumu.  Jo buntu vairāk, jo daiļāk un izcilāk tās izdiegtas, jo svārki diženāki, kuplāki un raksturīgāki.  Gar buntu galiem, virs tiem, smalki, melni šūdināti raksti.  Svārkiem nav pogu.  To vietā "kāši", t.i. raksturīgi plāksnoti, spodri misiņa āķi, sadiegti sīki biezi uz krūtīm, svārku saturam.  Tādā veidā svārkiem, tos uzvelkot, uz krūtīm ir nevien raksts, bet arī spodra metāla, teiksim, pat sudraba, plākšņu svītra.  Senāk svārki valkāti tieši virs krekla. 


Bruslaki

Bruslaki nav gluži nepieciešams apģērba gabals, tomēr pēdējā, senākā laika posmā tie bija nākuši modē un ir vēl tagad.  Bruslaki valkājami zem svārkiem vai arī tie izpilda svārku vietu.  Tie vienmēr gatavoti no pelēkas krāsas vilnas drēbes, īsāki par svārkiem, arī buntoti, jo kupli, tikai buntis pielaikotas gulu, ne pacilu, lai nebūtu par traucēkli svārkiem, tos pāri bruslakiem uzvelkot.  Bruslaki šūdināti un rakstīti līdzīgi svārkiem, tikai uz krūtīm ne kāšoti, bet ar pogām, labi biezi kopā, pa divām rindām, senāk, ja vien iespējams, prāva sudraba, tagad gaiša perlamutra.  Tā kā bruslaki krūtis krietni ornamentē, tad svārki, ja uzvilkti tiem pāri, paliek atstāti priekšā paviru.  Tādā gadījumā nepieciešama josta, vismīļāk spodra metāla sleņģene, svārkus pienācīgi apjožot ar plaukstas platiem un gariem metāla pleņķiem, t.i. plāksnēm, priekšā, pāri bruslakiem.  

Bruslaki darināti arī bērniem, bet ne svārki.  Bruslakiem šķiet ar svārkiem ir bijusi cīņa dēļ pastāvības.  Tādēļ tie varētu būt paņemti no citurienes.   Par "brucīti" Kurzemē esot dēvēts īss kažociņš bez piedurknēm un, iespējams, no tā ir radies bruslaku nosaukums.  


Mētelis

Mētelis bija plaši šūts virsuzvalks, vienmēr melnas vilnas, garš, zemu pāri ceļiem, platu "spārnu" apkakli, līdz pāri pleciem.  Mētelis nebija apģērba gabals godam, bet gan sliktam laikam.  Ja nepieciešams, plato apkakli varēja pacelt pāri galvai.  Pogu vietā bija vienkārši kāši.  Nebija arī izšuvumu.  Uzvelkot melno garo mēteli, suits, balts būdams, kļūst par melnu.  Suiti bija spēcīgu ļaužu suga un senāk bija pazīstami par lieliem kaušļiem, kas ļaunu vārdu vis nesodītu neatstāja.  


Bikses

Bikses siltā laikā bija no nātna, baltas, aukstā laikā vilnas, pelēkas, vienmēr cieši pieguļošas pie lieliem, kas tiek uzskatīts par pievilcību.  Gar gurniem, turpretim, jo vairāk kroku, jo labāk.  Bikses godos baltas, vilnas, arī nātna, ja mugurā baltie dižsvārki.  Biksēm nav pogu, nav arī kāšu, bet ir saitītes, aukliņas vai arī "savelkamais" - lente, uz kuras savelkamā vai atvaļināmā veidā uzkrokotas buntis.  Franču lielās revolūcijas laikā, kad modē bija īsas bikses līdz ceļiem, tādas ir valkātas arī Alšvangā un dēvētas par "ūzām" no vācu "hosen".


Krekls

Vīriešu krekls ir izrakstīts gluži kā sieviešu krekls.  Apkakle stipri platāka par svārku vai bruslaku apkakli.  Būdama stāvā apkakle tā ļauj palepoties ar labi redzamo rakstu, jo sniedzas pāri par svārku vai bruslaku rakstīto apkaklīti.  Krūtis bagātīgi izrakstītas līdz pat jostas vietai.  Siltākā laikā virsdrēbes paliek neaizkāšotas vai neaizpogātas, kur kļūst redzami daiļie raksti.  Bez tam virsdrēbēm pie reizes vēl arī lieks izšļaupums pakaklē tam pašam nolūkam.  Tur tad piesprauž vēl klāt pa kādai zīļotai saktiņai, sarkanām zīlēm.  Krekla raksti visi sieviešu roku darbs.  Rakstīti krekli savam gaidāmajam izredzētajam nedrīkst iztrūkt jaunu sieviešu pielocītā pūrā.  Kreklu pie kakla satur kopā sarkanas vai zaļas zīda lentītes, ar saktu (senāk), vai apņem ap kaklu vēl tādas pašas krāsas lentveidā salocītu zīda lakatiņu, ar mezglu pakaklē.  


Ratene (arī kapūzene)

Ratene ir tūbas platmales stāva cepure, cieša apvēluma, tumši brūnā vai melnā krāsā.  Tā nāk no 18. gadsimta modes.  Raksturīgi, ka cepures dibens parasti ir platāks, nekā aploks ap galvu.  Ap cepuri gar apakšu apsieta "grīste", griezeniski pīta zīļu pīne.  Zīles apaļas, stipri prāvas, dažādās krāsās, sarindotas gareniskās svītrās.  Grīste apmēram mazā pirksta resnumā.  Tāda zīļu grīste padara ratenes vienmuļumu stipri dzīvu.  Grīstes vietā pietiek arī gar cepuri apsiet ap 2 cm platu zīda lenti, zaļu vai sarkanu.  Negari lentes gali aizmugurē nokarājās. 


Zeķes un cimdi

Zeķes un cimdi tieši tāda paša adījuma un tādiem pat rakstiem, kā sievietēm.  Vīriešiem tikai nebija sievietēm raksturīgo īso kabzeķu.  Kad modē bija ūzas (īsās bikses līdz ceļiem), ar tām saderēja tikai garās zeķes ar gariem, rakstītiem lieliem.  Sievietes, turpretim, notina lielus ar "sietavām", vai tām pāri uzmauca vēl liekus rakstītus "lielenus", dēvētus arī par "maučiem".  


Apavi

Apavi goda uzvalkam bija garie zābaki, līdz ceļiem, pat ar piepogājamiem lakādas stulmjiem.  Darba vajadzībām izmantoja "pastalas", zandales no viena ādas gabala grieztas, uz augšu atvītām malām, apsedzot arī kāju purnu un papēdi, atsienamas pie pēdas gar lielu ar auklām vai siksnām.  Vīzes, pastalas veidojums no mizas sloksnēm, pinuma veidā, kārkla, liepas vai kadiķa - Alšvangā "ērču"- mizas.  Vīzes pītas arī no linu vai kaņepāju auklām.  1920. gados vīzes vairs netika valkātas un bija vairs sastopamas tikai muzejos.  Sievietēm goda apavi bija "kurpes" vai arī "puszābaki".  Modes ietekmē pēdējā laikā papēži bija ar misiņa pakaviem.  


Noslēgumā

19. gadsimtā Eiropā radikāli mainījās tautas ģērbšanās kultūra. Tā kā arī Latvijas teritorijā apģērba attīstība bija diezgan dinamiska, vecās kultūras vērtības izzuda no aprites un jaunās ieņēma to vietu. Šai laikā Latvijas lauku apvidos tika pārņemtas vairākas pilsētnieciskā apģērba formas. Vīrieši bija pirmie, kas jau 19. gs. pirmajā pusē pārgāja no tautā nēsātā tradicionālā piegriezuma apģērba uz klasisko angļu tipa uzvalku, kas sastāvēja no žaketes, īsās vestes un garajām biksēm. Sievietes pilsētas modes apģērbu sāka valkāt vēlāk – 19. gs. otrajā pusē. Šis apģērbs pārstāvēja tā saucamo kostīmkleitu – no vienkrāsaina, svītraina vai rūtota auduma šūtu kostīmu, ko veidoja brunči un jaka. Bērnu apģērbs materiāla, piegriezuma un krāsas ziņā bija līdzīgs pieaugušo apģērbam. Pilsētas tipa apģērbu vispirms pārņēma jaunā paaudze. Veco ļaužu un mazo bērnu apģērbā ilgāk saglabājās atsevišķas arhaiskās piegriezuma formas.
Pārmaiņas latviešu zemnieku apģērbā Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, notika, sadzīvē ienākot jauniem apģērba gabaliem, piemēram, uz auguma šūtām jakām, baltām un krāsainām aubēm, dekoratīvām apkaklēm, rūpnieciski darinātiem dažāda lieluma un lietojuma lakatiem, sākot apģērbā lietot jaunus, tajā laikā mūsu reģionam vēl svešus (netradicionālos) kokvilnas un zīda audumus, kā arī mainoties apģērba piegriezumam – taisnā diegā piegrieztos apģērba gabalus aizstāja pēc speciāli veidotām, diezgan sarežģītām piegrieztnēm profesionāla drēbnieka šūtais apģērbs.

Raksturīgi, ka 19. gs. otrās puses un 20. gs. sākuma moderno, pēc piegrieztnēm pašūto tērpu darināja no mājas apstākļos austajiem vilnas un lina audumiem. Nereti pie jaundarinātā tērpa nēsāja atsevišķas senākā apģērba daļas. Tas apģērba stilā radīja, no vienas puses, zināmu sajukumu, bet, no otras puses, savdabīgu, konkrētam novadam raksturīgu tērpa komplektējumu (ansambli), kurā bija saskatāmas atsevišķas iepriekšējo paaudžu tradicionālā tērpa daļas.

Arī vēl mūsdienās Alsungas novadā tradicionālais tautastērps bieži tiek vilkts folkloras dzīves norisēs. Lielākoties tas pārstāv tautas apģērba pēdējā attīstības posma (19. gs. nogales) variantu, ko nereti papildina senākam laika posmam raksturīgas apģērba daļas. Kreklu rotājumam tiek izmantotas arī jaunas rotājošās tehnikas. Tas nozīmē, ka tautastērps joprojām attīstās un tiek radoši interpretēts – tātad tas dzīvo.


Šeit ievietotajā tekstā izmantota sekojoša literatūra:

1. 2005. gadā Janīnas Kursītes redakcijā izdotās grāmatas "Suitu identitāte" sadaļas "Mūsdienu skatījums uz Alsungas novada sieviešu tautastērpu, kuras autore ir Aija Jansone; 

2. "Latvju raksti." Tautas māksla uzvalkos, audumos, būvēs, podniecībā u.t.t. Pēc materiāliem valsts un privātajos krājumos. Valstspapīru spiestuves izdevums Rīgā 1924. - 1931.g.; 

3. "Novadu tērpi, II Kuldīga, Ventspils, Alsunga", kas izdota 1938. gadā kā Latvijas lauksaimniecības kameras izdevums. 

4. "Latviešu tautas tērpi, II Kurzeme", Zīle Bremze, Velta Rozenberga, Ilze Ziņģīte, "Jāņa sēta", Rīga 1997, 398 lpp.