Suitu tradīcijas

 

Suitu tradīcijas ir tie ieradumi, rituāli un zināšanas, kuras mēs esam saņēmuši mantojumā no iepriekšējām paaudzēm.  Tā ir liela mūsu veiksme, ka šis tradīcijas joprojām daļēji dzīvo kopā ar mums un ka tik daudz kas ir bijis rakstiski fiksēts, ierakstīts un nofilmēts, pirms tas izzuda no dzīvās vides.  Šīs tradīcijas mums daudz ko pastāsta par mūsu senčiem, par mūsu dzimtām, par cilvēkiem, kuru pēdās mēs ejam, un kuru pēdās turpinās iet nākamās paaudzes.  Šīs tradīcijas ir mūsu bagātība.  Cik mēs no tām mācamies un cik mēs tām sekojam, vienmēr būs katra paša ziņā.  Taču te tās ir, izlasāmas, pārdomājamas un sasniedzamas.  Tās ir mūsu bagātība, kas dara mūs par piederīgiem šai zemei, šim novadam, kas dod mums šo pamatu, uz kura mēs varam droši stāvēt un justies kā starp savējiem.


Baznīcā:

1. Uz baznīcu ejot, vīrieši nemēdza iet kopā ar sievietēm.

2. Ieejot baznīcā, vīri cepures aizbāza aiz ūdens notekas vai arī nolika zemē, uzliekot virsū akmentiņu, lai vējš neaizpūš.  

3. Sievietes baznīcā savus lakatus uzmeta uz palodzēm, vai arī par nelielu atlīdzību deva ubadzēm paglabāt uz dievkalpojuma laiku, reizē iespiezdama viņai rokā kādu vīstoklīti baltmaizes vai rausi, vai ko citu ēdamu.   

4. Dieva vārdu pieminot nedrīkst smieties.

5. Kad sāk zvanīt baznīcas zvans, vīri paceļ cepures, bet sievas pārmet krustu.

6. Dieva palīgu var izpelnīties tikai, darot ko labu. 

7. Pirms sēšanas biešu sēklas apslacīja ar svētītu ūdeni.

8. Pirms dievgalda paēda tikai iepriekšējā vakarā.  No rīta ne ēda, ne dzēra.  Tikai pēc dievgalda varēja atkal ēst.  Citi ņēma līdzi kaut ko ēdamu uz baznīcu, lai pēc Dievgalda to tūlīt apēstu.  Neēda arī slimnieki mājās, pirms pie viņiem ieradās priesteris, lai pasniegtu slimnieku sakramentu.  Agrāk guļošajiem un smagi slimajiem slimniekiem ar eļļām svaidīja kājas, pieri un rokas, tagad vairs tikai rokas.  Ja slimnieks bija tādā stāvoklī, ka nevarēja pieņemt Sakramentu, tad pasvaidīja tikai ar eļļām.  

9. Stingrais gavēnis bija tikai Pelnu dienā un Lielajā piektdienā, kad neēda ne gaļu, ne olas, ne pienu.  Agrāk gavēja trīs reizes nedēļā:  trešdienās par godu Sv. Jāzepam, piektdienās par godu Pestītāja ciešanām un sestdienās par godu Jaunavai Marijai.  Mūsu dienās parasti piektdienās atturas no gaļas.  Eļļu un zivis ēst bija atļauts.  

10. Pirms ēšanas pārmeta krustu.  Citi saimnieki svētdienās pirms ēšanas no grāmatas skaitīja lūgšanas.  


Kapsētā:

1. Skujas no kapu kopiņas noņēma 40 dienas pēc bērēm.  

2. Kapos svecītes iededza arī mirušo dzimšanas un miršanas datumos.  


Pļavā:

1. Lieknas pļavā muiža ļāva uzsākt pļaušanu sākot ar 17. jūniju, kas ir viena nedēļa pirms Jāņiem.

2. Izkapti kapinot vīri nekad nerunā.

3. Lieknas pļavās pļaujot zāli tika vilkti tīrākie un baltākie krekli. 

4. Dodoties uz pļavu siena darbos līdzi parasti ņēma spainīti ar putru.

5. Pļavā strādājot nedrīkstēja nedz bārties, nedz strīdēties.

6. Pļavā nedrīkstēja iet netīrs vai noplīsis. 
 

Citas tradīcijas:

1. Suitu novadā, tāpat kā visā Kurzemē un arī Zviedrijā, ratos vedējs (tas kam bija groži) sēdēja ratu labajā pusē.

2. Gadatirgos bija jāizkaujas. 

3. Līdz zāļu dienai (15. augusts) ābolus neēda un neļāva to darīt bērniem. 

4. Sviesta cibā uz sviesta uzspieda krusta zīmi.  

5. Līdz  1. pasaules precēti cilvēki nedejoja.  Dejot varēja tikai līdz kāzām.  Dejošanu pēc kāzām uzskatīja par grēcīgu. 

6. Agrāk nepastāvēja nekādas attiecības pirms kāzām.  Precējās un viss.  Uzskatīja, ka brūtēšanās nāk no luterāņiem. 

7. Arī automašīnās, tāpat kā kādreiz zirga pajūgā, sieviete sēdīsies priekšējos sēdekļos tikai tad, ja nav neviena vīrieša, kas tur varētu sēdēt.  Sievietes sēdēja aizmugurē. 

8. Dienasvidu (diendusu) var sākt gulēt tikai pēc tam, kad stārķi ir atgriezušies no dienvidiem. 

9. Pirms sāka sēt labību, nometās ceļos un noskaitīja lūgšanu.  Tāpat darīja arī pirms labības pļaujas. 

10. Dzimšanas un vārda dienās jubilāru sēdināja krēslā un meta gaisā, saucot "urrā!".