Muzicēšana

 

Suitu novadā, kā vienā no viskonservatīvākajiem Latvijas apvidiem, visilgāk saglabājās ne tika tautiskas parašas un ticējumi, bet arī senlatviskā mūzikas māksla. No mūzikas instrumentiem te vēl 1930. gados varēja sastapt, te prata pieskaņot un spēlēt kokli. Ap to pašu laiku te vēl bija dzīva reiz visā Eiropā pazīstamo dūdu muzicēšana, kuras vāciski sauc par dudelsack, franciski par cornemuse, angliski par bagpipes. Te vēl prata pūst bukuragu, t.i. to pašu romiešu bucina. Vecākās paaudzes cilvēki šajā novadā vēl šodien prot gatavot stabules un ganu taures. Vēl te būtu pieminams trideksnis – sens piesitamais rīks, kura uzdevums ir dziedot vai dejojot akcentēt ritmu. 1924. gada pavasarī šo seno instrumentu spēle vēl bija tik dzīva, ka suiti prata pārsteigt Rīgu, virtuozi izvilinot no šiem senatnes instrumentiem jo veiklas un maigas skaņas gan spēlējot, gan vēl klāt arī dziedot.

Trideksni ir ļoti sens instruments. To darināja no metāla, parasti no dzelzs, kā vertikālu nūjiņu ar koka spalu. Uz tridekšņa nostiprināja vairākās kārtās savērtas žvadzināmas vara plāksnītes, kuras piesitot džinkstēja. Ar trideksni rīkojās galvenokārt sievietes.

Dūdu popularitāti Latvijā kopš 16. gadsimta apliecina daudzi rakstiski avoti. Taču uzskata, ka tās ir skanējušas jau daudz agrāk. Dūdas darināja no jēra vai kazlēna apaļiski nodīrātas un izģērētas ādas, ko izgrieza ar iekšu uz āru. Galu aizsēja ciet kā maisam. Vienas priekškājas galā iestiprināja pūšamo stabuli – iemutni, bet otras – tā saucamo rakstu stabuli ar 4-7 skaņas caurumiņiem melodiju spēlei. Pakaļkāju vietā iestiprināja vienu vai divas resnas stabules, kas deva zemu nemainīgu skaņu. Biežāk gan iztika tikai ar vienu resno stabuli – basi, kuru iestiprināja kakla caurumā. Stabules skandina somā iepūstais gaiss, spēlētājām padusē pasisto somu spiežot ar elkoni. Dūdas agrāk bija godos, it sevišķi kāzās, iecienīts instruments gan solo spēlēšanai, gan arī kopā ar citiem instrumentiem, tādiem kā stabules, kokles, āžragi un vijole. To funkcija bija saistīta ar deju pavadījumu.

Dūdu ziedu laiki bija 17. un 18. gadsimtā. Visilgāk Latvijā dūdu spēlēšana dabiskā vidē saglabājās tieši Alsungā. 19. gadsimta otrajā pusē suitu dūdu spēlmaņiem bija tas gods spēlēt pašam Krievijas troņmantiniekam Nikolajam, kad tas apmeklēja Liepāju. Toreiz suitu spēlmaņu ansambli sastādījuši septiņi dūdinieki un astoņi vīri ar bukuragiem. Tieši Alsungā Jurjānu Andrejs un Emilis Melngailis ir pierakstījuši lielāko daļu dūdu melodiju. Dūdu izzušanu veicināja koru kultūras attīstība, kā arī modernāku instrumentu (galvenokārt vijoļu) ienākšana tautas sadzīvē.

Par bukuragu parasti sauc pūšamo instrumentu, kas ir darināts no mājdzīvnieku vai meža dzīvnieku ragiem. Bukuragu reizēm darināja arī no auna raga. Tā garums vidēji bija 15 – 20 centimetru. Pūšamā – šaurākā gala augšmalā bija izgriezts neliels iedziļinājums lūpām. Raga vienā malā bija izgriezti 3-5 skaņas caurumiņi. Melodiju apjoms bija visai niecīgs. Skanējums spēcīgs, dobjš un tālu dzirdams. Lai pūstu bukuragu vajadzēja labas plaušas, tāpēc to parasti pūta puiši. E. Melngailis Alsungā dzirdētās buku ragu melodijas vērtējis kā visai senas (arhaiskas). Bukurags galvenokārt ir solo instruments, kas vien reizēm spēlēts kopā ar dūdām. To mēdza skandināt arī lauku darbos, ganos un pieguļā.

Taures ir tautas dziesmās visvairāk pieminētais mūzikas instruments. Tomēr tās muzikālās iespējas bija samērā ierobežotas. Taures gatavoja no dažādiem materiāliem. Tās varēja būt taisītas no divām pāršķelta un izgrebta alkšņa, egles, lazdas, kļavas vai priedes koka šķilām, tās notinot ar klūdziņu stīpām vai aptinot ar bērza tāsi. Šaurākajā galā augšmalā izgrieza padziļinājumu lūpām vai tajā iestiprināja piemuti. Lai skaņa būtu labāka, instrumentu pēc izgatavošanas vēl nedaudz mērcēja ūdenī. Vēl taures izgatavoja no koniski satītas bērza tāss vai alkšņa mizas. Šādas taures bija taisnas, 0,6 – 1,5 m garas, vai arī liektas, un tās pēc formas atgādināja ragu. Taures darināšanai nepieciešamo 5-7 cm plato tāsi plēsa pavasarī no jauna koka. Atšķirībā no bukuragiem taurēm nebija īpašu skaņas caurumiņu. Tāpēc no tām varēja izpūst tikai to dabisko skaņu rindu. Taure galvenokārt bija signālinstruments. Taures lietotas arī kāzās, lai tajās būtu vairāk trokšņa.

Bungām kā signālierīcei un ritma instrumentam vienmēr ir bijusi ievērojama nozīme tautas dzīvē. Bungu izgatavošanai parasti izmantoja suņu vai kazu ādas.

Stīgu instrumenti ir jaunāki par pūšamajiem. Latviešu tautas mūzika nav iedomājama bez kokles tāpat kā lietuviešu, igauņu un somu tautas dziesmas bez tai līdzīgās kankles, kanneles vai kanteles. Pastāv uzskats, ka kokle ir sākotnēji bijis baltu tautu mūzikas instruments. Rakstiskos avotos kokle ir droši pieminēta sākot no 16. un 17. gadsimta. Kurzemes parauga kokles tika izgrebtas no vienkoča un pārsegtas ar plānu dēlīti, kurā izgriezti skaņas caurumiņi. Sākotnēji stīgas tika izgatavotas no zarnām. Kokļu malas rotāja ar iegrieztām zīmēm. Kurzemes kokles ir 50-70 cm garas 10 cm platas un 4-6 cm augstas, pēc formas ieapaļas. Kokļu gali nedaudz izliekti uz augšu. Stīgu tapiņas iestrādātas paralēli kokles platākajam galam, netālu no tā. Instrumenta šaurākajā, taisni nogrieztajā galā stīgas visbiežāk aptina ap U veida austiņās iestiprinātu metāla stienīti. Dažreiz austiņas negatavoja, bet stienīti iestiprināja korpusā. Kokles garākā mala kreisajā pusē izveidota vītnes jeb gliemeža veidā, un tas nereti izrotāts ar iegrieztu līkloču rakstu vai robiņiem. Gliemeža jeb vītnes centrā dažreiz izurba vai izgrieza caurumu, lai instrumentu varētu pakarināt. Stīgas bija brīvas, tās nebalstīja ne izcilņi, ne slieksnīši (ko nevar teikt par mūsdienu darinājumiem), tāpēc to skanējums bija samērā kluss, bet ilgstošs un tembrāli bagāts. Laika gaitā stīgu skaits palielinājās līdz pat 17.

Vieglās kurzemnieku kokles ir sevišķi skaistas un neatkārtojamas kā savā izveidē, tā apdarē. To malas bieži vien rotā ģeometriskā ornamenta kokgrebums. Savukārt, skaņas dēlītī izgrieztie aplīši, saulītes, zvaigznītes, krustiņi ir ne tikai instrumenta konstruktīvie elementi, tie liecina arī par darinātāju skaistuma izjūtu. Nikolajs Heņķis – reiz Alsungā ievērojams dažādu tautas instrumentu spēles pratējs, arī izcils koklētājs (ko atzinis pat E. Melngailis), un teicams kokļu darinātājs, ir teicis, ka „kokli darinot ņem un pārcilā visādus kokus, kas ir pašam, vai no citiem var dabūt. Labi ir, ka zini, ko gribi no kokles. Vēlies klusu un mīlīgu, priecīgu vai skaļu, vai citādu?” N. Heņķis kokles korpusa būvei izmēģinājis dažādus kokus – liepu, bērzu, apsi, bet skaņu dēlīti licis visām no egles. Tomēr par vispiemērotāko koku atzinis liepu. Muzejos esošās kokles galvenokārt ir darinātas no liepas, bet netrūkst arī bērza, apses, oša, priedes, alkšņa, vītola un pat ozola kokļu.

Spēlējot kokli tur klēpī vai noliek uz galda. Instrumentu ieskandina stīgu vibrācija. Stīgas ievibrē, rāvieniem strinkšķinot tās vai nu ar labās rokas pirkstu galiem, vai ar īpašu kociņu, zoss spalvu vai ādas gabaliņu. Ar kreiso roku klusina nevajadzīgo skaņu. Ejot vai jājot kokli uzkāra saitē pār plecu. Kokle bija pazīstama gan kā solo, gan kā ansambļa instruments. Godu reizēs kokles tika skandētas kopā ar stabulēm, vijolēm un bungām.

Nikolajs Heņķis (1864 – 1933) vēl šodien cilvēku atmiņā ir palicis ne tikai kā ļoti muzikāls un veikls koklētājs un dūdinieks, bet arī kā cilvēks, kas no tēvu tēviem mantoto kokļu darināšanas un rotāšanas prasmi mīļuprāt mācījis ikvienam. Un, ja kādam īsti nav paveicies, teicis: „Lai nu kā iznācis, nesadauzi to gar paksi, glabā to. Arī šķietami vai īsteni neizdevušās koklītes dziesmā kādreiz atradīsi savu jaukumu, ja tā būs īstā reize, kad abi uz viena toņa skaņoti gadīsieties.” N. Heņķa roku darinājumi – bagātīgi ar kokgriezumiem rotātas kokles, dūdas, stabule un ar klūdziņām sastīpota koka taure šodien atrodas Latvijas Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļā. N. Heņķis apglabāts Alsungā, Dzērveņu kapos.

Glīti apdarinātu kokli ar tīkamu skanējumu var apskatīt Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Arī to izgatavojis alsundznieks Jānis Poriķis (1909 – 1992), kurš pārņēmis ne tikai N. Heņķa amata prasmi, bet arī spēles tehniku. J. Poriķis bija arī izcils pulksteņmeistars. Apglabāts Rīgā, Jaunciema kapos.

Plaši izdaudzināts bija arī mūsu novadnieks Pēteris Korāts (1871 – 1957), kurš savā laikā saistīja arī E. Melngaiļa uzmanību gan kā teicams tautas paražu un mūzikas zinātājs, gan kā vairāku tautas instrumentu spēles pratējs un šo instrumentu darinātājs. Un sevišķi kā jaunievedumu ieviesējs – tradicionālo 5-7 stīgu kokļu vietā viņš darinājis 12-24 stīgu instrumentus. Kopumā saglabājot tradicionālo Kurzemes kokļu formu, P. Korāts meklējis saviem instrumentiem jaunu izteiksmi. To 17 P. Korāta darināto kokļu vidū, kuras tagad glabājas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Latvijas Vēstures muzejā un Liepājas vēstures un mākslas muzejā ir instrumenti ar īpašiem rokturiem, liektu stīgu tapu līniju un atšķirīgiem rotājumiem. Ir nekrāsotas, ir krāsotas ķiršsarkanas, ir kodinātas un beicētas kokles. Spēlējot ne tikai ar pirkstiem, bet izmantojot no liepas koka vai zoss spalvas darinātu plektru, pats Korāts demonstrējis virtuozu tehniku. Un labprāt muzicējis kopā ar stabulnieku un dūdinieku. Pēteris Korāts, šķiet, apglabāts kaut kur Aizputes pusē.

20. gadsimta 50. – 70. gadu koklētājiem labi pazīstams ir arī Matīsa Korāta (1900 – 1978) vārds. No tēva – Pētera Korāta – pārmantotās kokļu darināšanas tradīcijas un pieredze ļāva meistaram, izmantojot skaņojuma pārslēdzējus, izveidot dažāda lieluma kokles ar uzlabotām tehniskām iespējām. Vairākas viņa kokles, kas apliecina meistara amata prasmi, šodien ir apskatāmas muzejos Liepājā un Rīgā.

Vijole latviešu tautas mūzikā ir ienākusi jau kopš 17. gadsimta. Bet it īpaši tās nozīme pieauga 18. un 19. gadsimtu mijā. Vijoles skanēja godos, krogos un tirgus laukumos. Tās pamazām aizstāja dūdas kā deju mūzikas pavadījuma instrumentu.

Kultūras sakaru dēļ 19. gadsimta beigās latviešu sadzīves mūziku jūtami ietekmēja arī vācu cītaras spēle. Rietumeiropā tās ir pazīstamas kopš 18. gadsimta beigām. Līdzība ar kokli un ātri apgūstamā spēles māka veicināja cītaras izplatību. Cītaru korpusi parasti darināti no vecā mēnesī cirsta un labi izžāvēta lapu koka – kļavas vai oša. Vāks jeb skaņas dēlis darināts no egles – visskanīgākā koka. Cītaras spēlēja ar plānu, apmēram trīs centimetrus garu un pusotra centimetra platu oša vai kļavas koka plāksnīti.

Ja gribam iepazīties ar muzikālo dzīvi laukos pirms 150-200 gadiem, tad noteikti jāielūkojas ceļu un baznīcu krogos. Tur sabiedriskā dzīve ritēja sevišķi intensīvi. Krogi kā viens no sava laika sabiedriskās dzīves centriem bieži pulcināja ļaudis. Tur muzikanti kļuva par jaunāko notikumu pārrunu, veikalnieciska rakstura darījumu un darba līgumu noslēgšanas lieciniekiem.

Pēdējā gadu simteņa laikā Suitu novadā ir bijuši vēl daudzi pazīstami un atzīti muzikanti. Kā pēdējais Alšvangas īstais dūdinieks būtu pieminams Pēteris Šeflers. Jūrkalnē slavens bija Dūdinieku Krišs. Cērpu Lūcija bija Alsungā pēdējā kokles spēlētāja. Bez kokles viņa spēlēja arī ermoņikas. Pie vijolniekiem būtu jāmin Kripa Jēkabs, Bišu Pēteris, Bišu Jozis, abi Petrovski, Jēkabs Jaunzemis (kurš bija arī lielisks aktieris, remontēja pulksteņus un izgatavoja gredzenus). Ermoņikas spēlēja Kārlis Zvejnieks, Jāzeps Ruņģis un Vangu Ernests. Pie cītaras būtu pieminams Mārtiņš Raģelis. Saksofonu, pūšanos instrumentus un mandolīnu spēlēja Alberts Vanags, bet Artūrs Vanags papildus rotas lietu veidošanai pats izgatavoja bandžo un spēlēja tos.

Tradicionālie mūzikas instrumenti ir bieži pieminēti arī latviešu tautas dziesmās. To pieminēšanas biežumu raksturo sekojošie skaitļi (Avots: Īrisa Priedīte, „Ko spēlēja sendienās”, „Zinātne”, Rīga 1983.):

Taure – 233 reizes
Kokle – 227 riezes
Stabule – 222 reizes
Bungas – 219 reizes
Bukurags – 84 reizes
Vijole – 71 reize
Trideksnis – 38 reizes
Spēles – 34 reizes
Dūdas – 9 reizes
Svilpe – 9 reizes
Zvārguļi – 8 reizes
Brieža rags – 7 reizes
Pūšļa vijole – 5 reizes
Cimboles – 5 reizes
Dižā base – 3 reizes
Ģīga – 2 reizes.