Antonija Trumsiņa

 

Dzimusi savā vārdadienā. Tā par sevi var teikt alsundzniece Antonija Trumsiņa, kuras dzimšanas diena ir 7. decembris. 

Toreiz pietika ar vainadziņu 

Antonija dzimusi pirms 70 gadiem. Vaicāta, vai bērnībā nebija žēl, ka abi svētki svinami kopā un tāpēc dāvanas saņemtas tikai reizi gadā, viņa atbild: „Toreiz jau nu gan nekādas dāvanas netika dāvinātas. Labi, ja kaimiņu bērni nopina vainadziņu un jubilāram uzlika galvā.” 

Viņa dzimšanas dienās pat slēpusies, lai vainags nebūtu jānēsā. Nekādas puķes decembrī taču neaug, vainagi no citādiem zaļumiem tapuši. Bērnībā bijusi diezgan nevaldāma, tā pati apgalvo. Vecāki viņu aizsūtījuši padzīvot pie radiem Liepājā, kad sākās karš. Pirmajām bumbām krītot pilsētā, tante ieteikusies, ka meitēns jāsūta atpakaļ uz laukiem, bet tēvocis nav laidis: kas tad viņa jūrnieku stāstus klausīšoties? 

Tas bijis īpašs rituāls: tēvocis stāstījis savus piedzīvojumus un meitene izlikusies, ka tiem tic. Pēc tam mainījušies lomām: Antonija stāstījusi visādas pašsacerētas pasaciņas un tēvocis klausījies. Kāds no stāstiņiem bijis par viņas tēva, kalēja un izgudrotāja, sameistarotu aparātu, kas it kā esot mājas bēniņos. Ja tajā ielaižot zilos mālus, ārā nākot salda kafija. Un to saucot kreipis. Šis vārds uz kādu laiku kļuvis par viņas otro vārdu, dzīvojot Liepājā. 

No dziedātāju dzimtas 

Antonijas māsa Ilga Leimane ir Suitu sievu vadītāja, arī pārējās trīs māsas esot dziedātājas. Viņa pati nedziedot, lai gan ē-o varot pavilkt. Toties kopā ar dzīvesbiedru Voldemāru septiņdesmitajos gados darbojusies kultūras nama drāmas pulciņā, un tur iestudētas arī Suitu kāzas. 

Ar viesizrādēm braukuši pa Latviju, gan tālāk par Rīgu nav sanācis tikt. Filmējot Pūt, vējiņi, trīs mēnešus piedalījusies masu skatos kopā ar suitenēm. Pa retam gan pārbraukusi, bet vīrs saka: gribējis jau no mājas grāmatas rakstīt ārā. Antonija izpētījusi savas Ruņģu dzimtas saknes un apzinājusi daudzus radiniekus. Pēc viņas ierosmes tie reizi gadā sabraucot uz tādu kā salidojumu. Piedaloties ap 50 cilvēku. 

Bērnība un karš 

Antonijas bērnība pagāja kara laikā. Arī viņas dzimtajās Mīzenēs reizēm ieklīduši vācu karavīri, kad netālu būvēja Liepājas – Ventspils dzelzceļu. Strādnieki bija krievu vaņģinieki, saka Antonija. Noplīsuši, izsalkuši, bet darbs jāpadara. Sargi nākuši viņu mājās atpūsties un paēst, bet bijuši ļoti cilvēcīgi, ne reizes nav bijis konfliktu.
Vācu laikā atļauts turēt noteiktu lopu skaitu, pārējos konfiscēja frontes vajadzībām. Kad tuvojušies rati ar pārbaudītājiem, ziņa skrējusi tiem pa priekšu, un apkārtnes ļaudis liekos lopus dzinuši pļavās un krūmos, kur veidojies tāds kā tabors. Ne reizes pārbaudītāji nav gājuši citur kā uz kūti, bet mājās dzīvojošie kareivji pat palīdzējuši lopus slēpt. Krievu laikā gan bijis citādi, tad meklēts visur un atņemts gandrīz viss, kas atrasts. 

Paradoksāls gadījums bijis ar Antonijas brālēnu, kas slēpies no iesaukšanas vācu armijā. Viņam un vēl kādam bēdubrālim paslēptuve iekārtota pirtsaugšā zem iesala žāvējamās dāres. Vācieši tur pat neesot mēģinājuši ielūkoties, bet krievi gan – kā gājuši uz pirti, tā deguns dārē iekšā. 

Gribi zirgu – proti paņemt! 

Mammas māsa, kas bēgļu gaitās ieradusies no Liepājas, pa ceļam pamanījusies savākt vairākus klejojošus zirgus. Tos savā vaļā palaiduši uz Vāciju aizvestie saimnieki. Kad ienākuši krievi, tie pa sētām vākuši zirgus frontei. Arī Mīzenēs ienākuši. Bet tur bijusi veca ķēve, kas svešiem spērusi.  Tā savākusi visus zirgus aplī ar galvām iekšpusē, un, kad zaldāts gājis klāt, visi spēruši uz āru. Krievs licis, lai māte pati izved zirgu, un piedraudējis ar ieroci. Bet tai bijuši sakāmie vārdi, kas likuši zirgiem spert arī uz viņas pusi kā uz svešu, un tādējādi zirgi nav paņemti: nav tikuši klāt. 

Janvārī rok kartupeļus 

Pēc kara piecus gadus Antonija nostrādājusi uz dzelzceļa. Reizēm gadījies, ka ziemas salā Ventspilī izkrāvuši grants vezumu no vagoniem, iekrāvuši drezīnā un veduši uz Alsungu. Brauciens stundu vaļējā drezīnā reiz gandrīz beidzies bēdīgi – dienas trīs nav varējusi no gultas izkāpt. Sākot strādāt kolhozā, kādu laiku slaukusi govis fermā, kur pat elektrības nav bijis. Uz šķūni pēc siena gājuši ar petrolejas lukturi rokā. 

Barības normas niecīgas, un slaucējas blēdījušās: skābbarību liekot uz svariem, turējušas to daļēji uz rokām, lai rāda mazāk kilogramu, – tik ļoti žēl bijis lopiņu. Vēlāk pārkvalificējusies par fermu mehāniķi. Iemācījusies gan slaukšanas agregātu, gan mēslu transportieri salabot. Kopumā nostrādāti 39 gadi. Pensijā aizejot, miera nav bijis. Dziedājuši abi ar vīru veco ļaužu ansamblī, kādu laiku vadījusi pagasta pensionāru apvienību. 

Bet tik siltu ziemu kā šogad savā garajā mūžā Antonija nevarēja atcerēties. Reiz gan gadījies, ka zeme nav sasalusi, un kāds aplams kaimiņš janvārī attapies, ka kartupeļi nav norakti, un atkušņa reizē saucis apkārtējos uz talku. 

Juris Lipsnis
2006. gada decembrī