Augusts Lipsnis

 

Augusts piedzima 1927.gada 21.novembrī jaunsaimnieku Jāņa un Annas Lipšņu ģimenē. Tolaik Zvirgzdu ezera apkārtnē bija vairākas ģimenes, kas nesa Lipšņu vārdu, un šīs dzimtas saknes bija Lipšņu mājās, kuras Augusta vectēvs bija sadalījis saviem dēliem. Jau kopš bērnības Augusts redzēja smagu lauku darbu, tika plēsti līdumi, kādreizējā meža vietā arti jauni lauki, un arī Augusts un viņa vecākais brālis Alberts palīdzēja savai ģimenei. Vecākais brālis vēlāk izvēlējās citu dzīves ceļu un sāka mācīties tehnikumā Liepājā. Smagus pārbaudījumus dzīve nesa 1940. un 1941.gadā, kad padomju vara izsūtīja uz Sibīriju viņa vecvecākus, Pīkšu saimi, kuru mājās bija aizvadītas daža laba vasara. Tie bija patiesi strādīgi un gudri savas zemes saimnieki, kurus svešā vara izrāva pusapģērbtus no viņu mājām, atņemot pat azotē slēptu svaigas maizes kukuli. Un tas notika Augusta acu priekšā. 

Varām mainoties, „Silenieku” iemītnieki palika savās mājās, jo tēvs Jānis bija viens no Alsungas patērētāju biedrības dibinātājiem, pats tur arī strādāja, un saimniecība bija salīdzinoši neliela, vien 27 hektāri. Kara laiks pagāja samērā mierīgi, kaut gan bez vēsts pazuda leģionā brīvprātīgi aizgājušais brālis Alberts. 1945.gadā, kad vācu armija atkāpās no Latvijas teritorijas un krievu karaspēks jau bija netālu, Augusts, tolaik tikai 16 gadus vecs, izlēma reiz piedzīvotā Baigā gada atkārtošanos vairs nepieļaut, un pievienojās mežabrāļu grupai, kas bija apmetusies mežā netālu no viņa mājām. Likteņa ironija bija tāda, ka pārtiku uz mežu, par spīti briesmām, nesa „Sileniekos” iemitinātā krievu bēgļu meitene Marija, kuru Augusts ne reizi vien bija ķircinājis un aiz kuplajām bizēm raustījis... Varbūt tāpēc, ka viņai bija vieglāk cauri krievu karaspēka aplenkumam iziet, bet varbūt bija dzimusi mīlestība. 

Vīri mežā, un to vidū arī Augusts, faktiski pusaudzis pēc šodienas standartiem, gaidīja, ka sabiedrotie neļaus krieviem Latvijā ilgi saimniekot, par to runāja radio, skrejlapas. Paši arī neturēja rokas, klēpī salikuši, bet laiks gāja, un no cerētās palīdzības ne vēsts. Un tad pienāca 1945.gada jūnijs, kad Līgo dienas rītā mežabrāļus ielenca milzīgs krievu pārspēks, un pēc īsas, bet niknas cīņas grupa tika sagūstīta, un Augusta dzīvē sākās pārbaudījums, kas ilga veselus 10 gadus. 

Sagūstītos mežabrāļus sākumā turēja zemē izraktās bedrēs netālu no Alsungas, „Lienotos”, drīz pēc tam Augusts nokļuva Šauļu cietumā, kur tika pasludināts spriedums- par pretvalstisku darbību - 4 gadi nometnē. Likās, dzīvei beigas, lai arī it kā tikai 4 gadi, toties īstās nāves nometnēs, par kādām tās droši var uzskatīt, jo jau pirmajā nometnē Pečorā visa zāle rokas stiepiena attālumā no dzeloņdrātīm bija noplūkta un apēsta. Tūkstoši mira no bada, aukstuma un slimībām, bet Augusta jaunais organisms izturēja. Toties tika pārskatīts spriedums: kara tiesa, kuras laikā viņam ar automāta laidi tika izsisti vairāki zobi, pasludināja jaunu termiņu- 10 gadi! Tālāko ceļu pa padomju nāves nometnēm grūti izsekot pat arhīvu izrakstos, jo lielākoties tām bija tikai numuri un lauka pasta adrese. Tika zāģēti meži, būvētas mājas, tika pielikta roka arī slavenā BAM sākumam, kurš tika būvēts uz ieslodzīto kauliem. 

1946. gadā Augusts saslima ar dzelteno kaiti, bet ārstēt nometnē nevienu netaisījās, ja izdzīvoji, labi, nobeidzies- arī nav liela nelaime. Augusts izdzīvoja, bet aknas laikam jau tika sabojātas. Ziemā saslima ar plaušu karsoni, ar ārkārtīgi augstu temperatūru tika izmests miroņu noliktavā, lai nobeidzas, bet sala ietekmē temperatūra nokritās, samaņa atgriezās, un no rīta Augusts komandu, kas taisījās viņu kopā ar citiem miroņiem vest aprakt, sagaidīja pie durvīm dzīvs, cenšoties sasildīties ar citam, īstam līķim novilktu kreklu. Nav brīnums, ka plaušas tika sabojātas. Reiz kopā ar kādu biedru- ukraini izdevās izbēgt tukšā ogļu vagonā, bet simtiem kilometru attālumā, kad tika meklēta pārtika, ļaudis, kas dāvāja naktsmājas, viņus nodeva. Ukrainis bēgot tika nošauts, bet Augusts ar sašautu kāju tika atvests atpakaļ. Lai viņu piebeigtu, Augustu nodeva kriminālistu grupai, kam viņš nu bija uz rokām jānes uz darbu cirsmā un jāpilda arī viņa norma. It kā droša nāve, bet, kad kriminālie viņam jautāja, vai tu, riebekli, vēl bēgsi, viņš, gaidīdams, ka viņu piebeigs, vienalga, atbildēja, jā, bēgšu pie jebkuras izdevības. Un kriminālisti turpmāk nesa viņu katru dienu uz darbu un atpakaļ, līdz kāja sadzija. Atkal izdzīvoja... 

Kā visas mokas reiz beidzas, arī ieslodzījums beidzās, un 1954. gadā Augusts atgriezās mājās, ar valsts nodevēja zīmogu dokumentos, ar iknedēļas atzīmēšanos čekā. Lai arī izdzīta no mājām, citā pajumtē, bet viņu sagaidīja ģimene, un arī krieviete Marija vēl bija tepat. Par spīti daudzajiem nelabvēļiem, 1956.gada novembrī, dienu pirms savas dzimšanas dienas, Augusts Mariju veda pie altāra Jūrkalnes baznīcā. 1957. gadā jaunā ģimene gaidīja pirmdzimto, bet meitenītei nebija lemts ienākt šai pasaulē, viņa piedzima nedzīva. Par spīti šai nelaimei, Augusts un Marija laida pasaulē divus citus bērnus, Juri un Maiju. Ilgus gadus visa dzimta dzīvoja „Sileniekos”, dēls mācījās Rīgā, meita- Valmierā, bet nedēļas nogalēs bērnus gaidīja mājās, lai pēc tam ar pilnām somām palaistu atpakaļ uz pilsētām. Vēlāk, kad bērni jau bija ar savām ģimenēm, Augusts uz Marija nopirka nelielu mājiņu Alsungā, lai vadītu mierīgas vecumdienas. Kas no tā iznāca? Bija jāpalīdz te vienam, te otram bērnam, un tā arī pie īsta miera ne Augusts, ne Marija netika. 

Bet tad nāca kārtējais trieciens: 2001.gada vēlā rudenī, dienu pirms 45. kāzu jubilejas, Marija aizgāja mūžībā, smagas slimības nomocīta. Palicis viens, Augusts pamazām zaudēja dzīves prieku, lai gan bērni un mazbērni apciemoja viņu. Pērn Augustu viņa mājās apmeklēja folkloristi no Rīgas, un intervija ar suitu Augustu Lipsni tika nopublicēta „Rīgas laikā”. Tur bija pierakstīta arī viena no Augusta domām, kas izteikta dzejā: grūti vienam jaunā gadā smaidīt... Tad šā gada pavasarī Augusts aizbrauca uz sanatoriju uzlabot veselību, bet atgriezās ar slimības saasinājumu, slimības, kas bija snaudusi kaut kur, un gaidījusi savu laiku. Savulaik sabojātās aknas un plaušas atteicās pildīt savu darbu, un dzīve, kurā notikumu bijis tik daudz, ka pietiktu vairākiem mūžiem, izbeidzās 26.maija agrā rītā, kad Augusta sirds pārstāja pukstēt. 

Šai pasaulē paliek viņa bērni un mazbērni. Sevišķi mazbērni bija Augusta lolojums. Ar cerībām tika gaidīts, kad Jānis pabeigs koledžu Rīgā, bija prieks par Jurģi, kurš mācās un arī strādā, gaidīja ziņas par Līgu no tālās Anglijas, priecājās par Kārli, Annu, kuri viņu apciemoja pēc skolas un vienmēr tika uzcienāti ar kādu kārumu. Vēl viens sapnis piepildījās pēdējā mirklī - pēc ilgas papīru kārtošanas Augusts tika atzīts par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku. Diemžēl apliecību drukāja tik ilgi, ka to viņa rokā ielikt iznāca tikai pēdējās stundās pirms aiziešanas viņsaulē. 

Šo pasauli atstāja vīrs, kas bija savas valsts patriots, lai arī neizcēlās ar skaļām runām un dižošanos. Viņu pavadīja bērni, mazbērni, kādreizējie nelaimes biedri no Gulaga, tuvākie radi un kaimiņi. Viņu sirdīs Augusts dzīvos vienmēr, bet viņa dvēsele būs debesu valstībā. Zemes klēpī Augusts tika guldīts šeit, Lipšņu kapos, kur dus viņa vecāki, vecvecāki, meitiņa, blakus savai sievai Marijai.