Eduards un Anna Jansoni

 

Alsungas pagasta Almālē jūlija otrajā pusē trīskāršu jubileju katru gadu svin Jansonu ģimene – Anna un Eduards.

Kopā jau 40 

23. jūlijā dzimšanas diena ir Eduardam, bet 26. – Annai. „Svinēšana parasti notiek divdesmit sestajā,” stāsta Anna, „tā nu sanācis, ka tad ir arī mana vārda diena.” Šogad Jansoni svinēs kāzu 40. gadskārtu. Abi pēc horoskopa esot lauvas. Kā divi tādi karaliski raksturi spējuši sadzīvot? Anna skaidro: „Norēcamies viens uz otru, un atkal ir labi. Es gan esmu niknāka, Eduards ir lēnāks.” „Tā nu mēs te mokāmies,” ar smaidu piebilst Eduards. Dēls Agris dzīvo un strādā Ēdolē, abi mazbērni – deviņgadīgais Klāvs un septiņgadīgā Kitija reizēm ciemojoties pie vecvecākiem. „Tad gan te iet lustīgi,” saka Anna. Īsti kur iet Almālē neesot, tādēļ bērni rūpīgi jāpieskata. Ko viņi dara? Anna skaidro: „Noskatās filmu Zvaigžņu vārti, un tad iet pa sētu, ar koka puļķiem šaudīdamies.”

„Tā nu mani paveda” 

Abi dzimuši lielā ģimenē. Eduardam ir trīs brāļi un trīs māsas, Annai divi brāļi un divas māsas. Eduarda ģimene dzīvojusi pie Kukšu ezera („Esmu ezermalas zēns,” viņš saka), Anna ir ēdolniece. Kur abi iepazinušies? Eduards Almāles mežniecībā, kuras kantoris toreiz atradās Sluķu muižā Ēdolē, strādājis par saimniecisko šoferi, bet Anna – par kasieri. „Ar lielo Zisu vadāju cilvēkus,” skaidro Eduards. „Dzīvoju trīs kilometrus no mežniecības, viņš brauca ar to mašīnu. Šad tad gadījās, ka bija mani jāaizved pēc naudas uz Almāli, un tā nu arī paveda,” smaidot piebilst Anna. Kāzas neesot svinējuši, pat ģimenes nav zinājušas par laulībām. „Aizbraucām abi uz Kuldīgu un sarakstījāmies,” stāsta Anna. „Līdzi bija tikai mana māsa un viņas vīrs. Tā mēs bijām izdomājuši.” Pirmdienas rītā darbā ieradušies jau kā precēts pāris. „Mani priekšnieks uzrunāja par biedreni Cini, bet es atbildēju, lai neapsaukājas,” Anna atceras. Pamazām kolēģi sākuši pētīt, kas par lietu, līdz pamanījuši gredzenu pirkstā.

Un ķeblītis sakustējās... 

Tagad Jansoni dzīvo blakus Alsungas mežniecības ēkai, pagastam piederošā mājā. Tajā agrāk dzīvojušas četras ģimenes, nu palikuši vieni. „Māja nekāda labā nav, ūdens nāk uz galvas,” saka Anna, „nesmejies, bet tā sašķiebās pēc pēdējās zemestrīces! Toreiz sēdēju virtuvē un lasīju avīzi, pēkšņi salīgojās ķeblītis. Paskatījos uz griestiem, bet tur – veidojas spraugas apmetumā! Likās, māja sakustas.”

Cūkas bitēs 

Agrāk Almāle bijusi biezi apdzīvota, tagad tur palikuši pensionāri un daži bezdarbnieki. „Ejam sēnēs un ogās,” saka Anna. Ar pensiju vien iztikt nevarot, tādēļ jādomā, kā piepelnīties. Pirms gada Anna piestrādājusi mežniecībā par uguns dežuranti, bet nu papildienākumus dodot mežs. Viņas vecāku mājas Ēdolē gan esot pārdotas, bet jaunie īpašnieki tur ļaujot turēt bites. Eduardam pieder 30 saimes. Bites mežā turēt esot samērā droši. Reiz gan gadījies, ka tās iztraucētas. Eduards stāsta: „Aizeju no rīta pie bitēm un brīnos, kāpēc tās vienas tik niknas! Domāju, ka kāds būs līdis pēc medus. Bet tad ieraudzīju, ka visa zeme izrakņāta. Izrādās, mežacūkas pa nakti rakušās. Tad man bija skaidrs, kas par lietu – tā cūka taču smird, troksnis arī droši vien bija, kad viņas rakās.”

Joprojām uz darbu 

Vasarā abi ar savu sarkano Škodu brauc uz Ēdoli. „Es lasu ogas, bet Eduards ņemas ar bitēm. No rīta viņš mani ar tukšu grozu ieved mežā, bet vakarā ar pilnu jāvelkas ārā kājām,” jokojot sūrojas Anna. Varētu jau izsaukt vedēju, piezvanot pa mobilo, bet divus tālruņus ģimenē neesot jēgas pirkt – cik tad tās vajadzības. Ogu un gaileņu iepircēji piebraucot vai pie namdurvīm, atvedot arī pārtiku no veikala, ja vajag. „Veikala te nav, autobusi arī vasarā neiet, kā tad uz Alsungu tiksi?” piebilst Anna. Šogad medus ir, bet pircēju pamaz – cilvēkiem neesot naudas. Arī gailenēm cenu varētu vēlēties labāku, bet abi nesūdzas. Un šodien (tāpat kā vakar) Jansoni būs Ēdolē – kops bites un lasīs sēnes.

Juris Lipsnis