Eduards un Anna Jansoni
Alsungas pagasta AlmÄlÄ“ jÅ«lija otrajÄ pusÄ“ trÄ«skÄršu jubileju katru gadu svin Jansonu Ä£imene – Anna un Eduards.
KopÄ jau 40
23. jÅ«lijÄ dzimšanas diena ir Eduardam, bet 26. – Annai. „SvinÄ“šana parasti notiek divdesmit sestajÄ,” stÄsta Anna, „tÄ nu sanÄcis, ka tad ir arÄ« mana vÄrda diena.” Šogad Jansoni svinÄ“s kÄzu 40. gadskÄrtu. Abi pÄ“c horoskopa esot lauvas. KÄ divi tÄdi karaliski raksturi spÄ“juši sadzÄ«vot? Anna skaidro: „NorÄ“camies viens uz otru, un atkal ir labi. Es gan esmu niknÄka, Eduards ir lÄ“nÄks.” „TÄ nu mÄ“s te mokÄmies,” ar smaidu piebilst Eduards. DÄ“ls Agris dzÄ«vo un strÄdÄ Ä’dolÄ“, abi mazbÄ“rni – deviņgadÄ«gais KlÄvs un septiņgadÄ«gÄ Kitija reizÄ“m ciemojoties pie vecvecÄkiem. „Tad gan te iet lustÄ«gi,” saka Anna. Īsti kur iet AlmÄlÄ“ neesot, tÄdēļ bÄ“rni rÅ«pÄ«gi jÄpieskata. Ko viņi dara? Anna skaidro: „NoskatÄs filmu Zvaigžņu vÄrti, un tad iet pa sÄ“tu, ar koka puļķiem šaudÄ«damies.”
„TÄ nu mani paveda”
Abi dzimuši lielÄ Ä£imenÄ“. Eduardam ir trÄ«s brÄļi un trÄ«s mÄsas, Annai divi brÄļi un divas mÄsas. Eduarda Ä£imene dzÄ«vojusi pie Kukšu ezera („Esmu ezermalas zÄ“ns,” viņš saka), Anna ir Ä“dolniece. Kur abi iepazinušies? Eduards AlmÄles mežniecÄ«bÄ, kuras kantoris toreiz atradÄs SluÄ·u muiÅ¾Ä Ä’dolÄ“, strÄdÄjis par saimniecisko šoferi, bet Anna – par kasieri. „Ar lielo Zisu vadÄju cilvÄ“kus,” skaidro Eduards. „DzÄ«voju trÄ«s kilometrus no mežniecÄ«bas, viņš brauca ar to mašÄ«nu. Šad tad gadÄ«jÄs, ka bija mani jÄaizved pÄ“c naudas uz AlmÄli, un tÄ nu arÄ« paveda,” smaidot piebilst Anna. KÄzas neesot svinÄ“juši, pat Ä£imenes nav zinÄjušas par laulÄ«bÄm. „AizbraucÄm abi uz KuldÄ«gu un sarakstÄ«jÄmies,” stÄsta Anna. „LÄ«dzi bija tikai mana mÄsa un viņas vÄ«rs. TÄ mÄ“s bijÄm izdomÄjuši.” Pirmdienas rÄ«tÄ darbÄ ieradušies jau kÄ precÄ“ts pÄris. „Mani priekšnieks uzrunÄja par biedreni Cini, bet es atbildÄ“ju, lai neapsaukÄjas,” Anna atceras. PamazÄm kolÄ“Ä£i sÄkuši pÄ“tÄ«t, kas par lietu, lÄ«dz pamanÄ«juši gredzenu pirkstÄ.
Un Ä·eblÄ«tis sakustÄ“jÄs...
Tagad Jansoni dzÄ«vo blakus Alsungas mežniecÄ«bas Ä“kai, pagastam piederošÄ mÄjÄ. TajÄ agrÄk dzÄ«vojušas Äetras Ä£imenes, nu palikuši vieni. „MÄja nekÄda labÄ nav, Å«dens nÄk uz galvas,” saka Anna, „nesmejies, bet tÄ sašÄ·iebÄs pÄ“c pÄ“dÄ“jÄs zemestrÄ«ces! Toreiz sÄ“dÄ“ju virtuvÄ“ un lasÄ«ju avÄ«zi, pÄ“kšÅ†i salÄ«gojÄs Ä·eblÄ«tis. PaskatÄ«jos uz griestiem, bet tur – veidojas spraugas apmetumÄ! LikÄs, mÄja sakustas.”
Cūkas bitēs
AgrÄk AlmÄle bijusi biezi apdzÄ«vota, tagad tur palikuši pensionÄri un daži bezdarbnieki. „Ejam sÄ“nÄ“s un ogÄs,” saka Anna. Ar pensiju vien iztikt nevarot, tÄdēļ jÄdomÄ, kÄ piepelnÄ«ties. Pirms gada Anna piestrÄdÄjusi mežniecÄ«bÄ par uguns dežuranti, bet nu papildienÄkumus dodot mežs. Viņas vecÄku mÄjas Ä’dolÄ“ gan esot pÄrdotas, bet jaunie Ä«pašnieki tur ļaujot turÄ“t bites. Eduardam pieder 30 saimes. Bites meÅ¾Ä turÄ“t esot samÄ“rÄ droši. Reiz gan gadÄ«jies, ka tÄs iztraucÄ“tas. Eduards stÄsta: „Aizeju no rÄ«ta pie bitÄ“m un brÄ«nos, kÄpÄ“c tÄs vienas tik niknas! DomÄju, ka kÄds bÅ«s lÄ«dis pÄ“c medus. Bet tad ieraudzÄ«ju, ka visa zeme izrakņÄta. IzrÄdÄs, mežacÅ«kas pa nakti rakušÄs. Tad man bija skaidrs, kas par lietu – tÄ cÅ«ka taÄu smird, troksnis arÄ« droši vien bija, kad viņas rakÄs.”
JoprojÄm uz darbu
VasarÄ abi ar savu sarkano Škodu brauc uz Ä’doli. „Es lasu ogas, bet Eduards ņemas ar bitÄ“m. No rÄ«ta viņš mani ar tukšu grozu ieved mežÄ, bet vakarÄ ar pilnu jÄvelkas ÄrÄ kÄjÄm,” jokojot sÅ«rojas Anna. VarÄ“tu jau izsaukt vedÄ“ju, piezvanot pa mobilo, bet divus tÄlruņus Ä£imenÄ“ neesot jÄ“gas pirkt – cik tad tÄs vajadzÄ«bas. Ogu un gaileņu iepircÄ“ji piebraucot vai pie namdurvÄ«m, atvedot arÄ« pÄrtiku no veikala, ja vajag. „Veikala te nav, autobusi arÄ« vasarÄ neiet, kÄ tad uz Alsungu tiksi?” piebilst Anna. Šogad medus ir, bet pircÄ“ju pamaz – cilvÄ“kiem neesot naudas. ArÄ« gailenÄ“m cenu varÄ“tu vÄ“lÄ“ties labÄku, bet abi nesÅ«dzas. Un šodien (tÄpat kÄ vakar) Jansoni bÅ«s Ä’dolÄ“ – kops bites un lasÄ«s sÄ“nes.
Juris Lipsnis