Gunārs Bloks

 

Gunārs Bloks, nesen vēl Alsungas pagasta padomes priekšsēdis, tagad zemnieks, 20. oktobrī svinēs 67. dzimšanas dienu.

„Draugi saka, lai metu mieru” 

„Agrākos gados, kad Alsunga piedalījās sakoptāko pagastu konkursā, man vienmēr bija žēl, ka nevaram parādīt vērtēšanas komisijai sakoptus, apstrādātus laukus,” saka Gunārs. Viņš toreiz apņēmies pats ķerties pie darba, lai sakoptu vismaz kādu stūrīti. Tagad zemnieks Gunārs Bloks saimnieko apmēram 70 hektāros, kas izmētāti visriņķī Alsungai un atzīst, ka situācija mainījusies: „Nu jau nekoptas zemes Alsungā tikpat kā vairs nav – lauki apsēti, ganības noganītas. Saimniekošana gan nekādu peļņu nenes – labi, ja tieku cauri pa nullēm. Draugi saka, lai taču metu mieru un nodarbojos ar savu vaļasprieku – makšķerēšanu, nesen atsāku iet arī medībās. Tomēr nevaru tik vienkārši atmest darbam ar roku. Man jau tas drīzāk ir hobijs. Brīva laika nav nemaz, pat neatceros, kad noķēru pēdējo līdaku.” 

„Biju lauku puika” 

Gunārs dzimis un audzis Sakā, tur pabeidzis pamatskolu, pēc tam mācījies Aizputes vidusskolā. „Saka toreiz bija Aizputes rajonā, normāla autobusu satiksme, uz turieni aizgājām vairāki,” viņš atceras. „Biju lauku puika, negribēju braukāt ar autobusu, braukāju uz mājām ar divriteni. Pamazām sāku piedalīties sacensībās. Sākumā ar parasto riteni, tad nostrādāju veselu vasaru, lai nopirktu Tūristu – ar to bija pavisam cita braukšana! Nekad neesmu nožēlojis laiku, ko pavadīju Aizputē, jo tā bija ļoti sportiska skola, par sporta skolotāju strādāja alsundznieks Viktors Lipinskis. Nepārtraukti notika visādi turnīri – basketbols, skriešana, svarcelšana, slēpošana... Saorganizējām paši komandu svarcelšanā, piedalījāmies rajona mačos. Pilsētā bija vēl citas iespējas sportot, piemēram, atslēgu fabrikā, Lauktehnikā. 

„Likām baļķi plecā un nesām” 

Pēc tam biju armijā. Gadu nodienēju Ventspilī, tankistu skolā, pārējos divus – Sovetskā, bijušajā Tilzītē, biju tanka komandieris. Tā kā pirms dienesta biju Sakā sācis strādāt par fizkultūras skolotāju, mani palaida mājās ātrāk, lai varētu paspēt uz 1. septembri. Gadu nostrādāju tur. Toreiz bija laba ziema, slēpojām, skolai bija neliela sporta zāle. Pa to laiku uznāca lielā mīlestība, nākamajā vasarā apprecējāmies. Sievai pa darba līniju lika pārcelties uz Alsungu par aptiekas vadītāju. Tā nokļuvu Alsungā. Gadu nostrādāju skolā, pēc tam aizgāju uz baļķu pārkraušanas bāzi. Toreiz no lielā vilciena baļķus pārkrāva uz bānīti, lai vestu uz Kuldīgas Vulkānu. Likām baļķus plecā un nesām. Bija arī primitīva ierīce ar trīsi un vinču, ar ko baļķus no vagona cēla ārā, tālāk tos pa rampu vēla ar rokām. Darbs bija maiņās, tas man patika – ja gadījās vakara maiņa, visa diena brīva. Trešā brigāde ar rokām krāva vagonos finieri – pakās pa 10 loksnēm. 

Kādu laiku biju maiņas meistars, vēlāk strādāju par mašīnista palīgu uz bānīša. Piedzīvoju laiku, kad sliedes jauca nost. Aizbraucām uz Kuldīgu, strādnieki ņēma nost sliedes un krāva uz platformas, vedām tās uz Alsungu. Un tad man ienāca prātā doma, ka tur taču paliek labi materiāli – gulšņi! Man jau pa dienu nebija daudz, ko darīt, kamēr jauca sliedes. Lēnā garā staigāju, izlasīju labākos gulšņus, un 1974. gadā no tiem sāku celt māju.” Vēl G.Bloks strādājis Alsungas kolhoza zāles granulu kaltē, kombinētās lopbarības cehā, Jaungulbenē apguvis traktora K700 vadīšanu (citu kandidātu uz kursiem nav bijis – ar tādu milzeni ne savā laukā pastrādāt, ne haltūrās aizbraukt...) 1992. gadā viņš uzaicināts strādāt par saimniecības vadītāju pagasta izpildkomitejā. Tas izrādījies liktenīgi – pēc pāris mēnešiem viņš ievēlēts par pagasta padomes priekšsēdi un šai amatā nostrādājis 17 gadus.

Jura Lipšņa teksts