Guntis Kalniņš

 

Mani iepriecina mazas lietas, tādi sīki ikdienas prieki. Nepatīk lielas lietas un neaizrauj tas, kas citiem skaitās slavens.

1) Vislielākais prieks man par dēlu Mārci, viņš tikai šogad sāka trenēties riteņbraukšanā, bet nupat uzvarēja rajona čempionātā. Teicu, ka nu jau šoruden vairs nav ko braukt. Bet viņš pieteicās vēl vienās sacensībās kopā ar visādiem profesionāļiem, no Kuldīgas viņi savā grupā bija tikai divi. Es teicu, lai netrako, bet parādīju, aiz kuriem profiņiem būtu jānoturas. Citi tur bija ar tādu ekipējumu! Formas, pedāļi, klipšu kurpes, bet Mārcis – basketbola biksēs un kedās, nu, normāls miķelis... Mārcim 11 gadu, cits par viņu gadu vecāks, bet gandrīz manā augumā! Palika septītais, uzdevumu izpildīja.

2) Priecājos par Kuldīgas sporta skolu, kas nupat svinēja 55 gadu jubileju. Maza skoliņa, bet kādi tur cilvēki! Ballē savācās veči no 1950. dzimšanas gada! Satiku kolēģus, ar ko kopā trenējos riteņbraukšanā. Man nav daudz draugu, bet daži ir kā brāļi. Esmu bijis ar viņiem kopā no sestās klases, kad sāku mācīties Murjāņos. Kopš tā laika mājās atbraucu tikai ciemos. Satiku Jēkabu Reisu, viņu nokristījām par pirmo suitu sporta skolas direktoru. 1984. gadā viņš Alsungā izveidoja riteņbraukšanas grupu, sākumā ar bulciņvāģi veda no Kuldīgas riteņus. Salecām uz riteņiem, zini, kāds kaifs? Mājās ar veciem grabuļiem braucām, bet viņš – atved Tūristus! Katrs treniņš bija kā mačs. Kā sākām no starta, tā par visu rubuli!

3) Un vēl suiti, maza kopiena, sīks piliens jūrā, bet paskat, tika UNESCO! Man prieks, ka varu tur aizbraukt un parunāties ar cilvēkiem, kas domā līdzīgi kā es. Zini, man prieks par Ruņģu kapu vārtiem, ko uzzīmēju pēc vecas fotogrāfijas, bet vēl lielāks prieks bija pēc to atklāšanas aizbraukt uz Veču mājām, pasēdēt pie suiteņu saklātā galda un parunāties ar savējiem. Suitu bruslaks, ko tagad velku, ir tēva. Viņš nupat sāk spuroties, ka pats gribot vilkt, būs jādomā par sava šūšanu.

4) Tad vēl mani ļoti interesē vēsture, tā mazā. Pētu par saviem senčiem. Sieva reizēm dusmojas, kad es aizraujos, pazūd laika izjūta. Vazājos pa vecām mājām, kapsētām un bildēju. Man ir sajūta, ka senāk cilvēki bija simtreiz vairāk pie zemes. Mēs dzīvojam otrajā stāvā, cik tad ārā izejam? Tie mazie lauki, ko, liekas, cilvēks izmīlējis. Arī agrāk lielos laukus tikai tā, pārstaigāja ar arklu, bet tie mazie, kas gar Zvirgzdu ezeru, kur mani senči dzīvoja, tie man ir mīļi.

5) Pamazām zīmēju Kalniņu dzimtas koku. Man it kā vienkārši, nav tā, ka senči būtu no vairākām vietām, arī mamma ir turpat no Kurmāles. Manas dzimtas mājas ir Kalnaķebri, vēlāk tos sadalīja, izveidojās vēl Skoliņi. Ko tur teikt, pat Latvija ir maziņa. Kādreiz, kad braucām uz mačiem, Romāns Vainšteins varēja visu gadu dzīvot Beļģijā, bet es nevarēju izturēt, trīs mēnešus nodzīvoju, un bija jāpārbrauc mājās ievilkt elpu. Sasparojos, kad bija suitu diena Nacionālajā bibliotēkā – uzzīmēju un paņēmu līdzi.

6) Gudenieku kadiķu audze ir tur, kur vasarās dzīvoju. Kopā ar vecomammu bieži gājām tur garām uz Kumsteru kapiem. Mana sieva taisīja maģistra darbu par kadiķiem.

7) Arī sieva Kristīne ir man prieka avots. Zini, es neticu tiem, kas saka – nekad ģimenē nestrīdoties. Tas nav normāli, nevar būt, ka abiem vienmēr ir vienādas domas! Mums ir draugi, kuri nekad nestrīdējās. Pirms gada viņi izšķīrās. Un man vislielākais prieks, kad pēc strīda mēs ar Kristīni atkal salabstam.

8) Mazā meitiņa Katrīna arī ir mans prieks, jo viņai par visu ir prieks. Mazs bērns ir kā sunītis, uz mirkli apvainojas, bet pēc mirkļa ir atkal klāt un grib samīļoties. Man ļoti patīk braukt ekskursijās ar riteņiem kopā ar ģimeni. Agrāk, kad Mārcis bija mazāks, likām viņu bērnu krēsliņā un katru vasaru braucām – uz pāris dienām, ne jau ilgāk, jo man nepatīk nekas pārmērīgs. Kādu laiku nebraucām, jo viņš no tā izauga, bet ar mazo ritenīti nekur netika. Tagad viņam pašam savs ritenis, bet sēdeklītī sēž māsiņa. Nupat septembrī atkārtojām braucienu uz Kazdangu, kur braucām, kad Mārcis bija mazs.

9) Maz lasu daiļliteratūru, man mīļas ir grāmatas par arhitektūru. Ļoti patīk Frenks Loids Raits. Kādu laiku viņš projektēja pat 40 savrupmājas gadā! Nesen atradu grāmatu Intīmā bezgalība, ko sarakstījis Delaveras (ASV) universitātes kultūrģeogrāfijas profesors Edmunds Valdemārs Bunkše, viņš no Latvijas aizbraucis agrā bērnībā, un nu atgriezies, lai mēģinātu sameklēt tā laika sajūtas un dzimtenes apziņu. No daiļliteratūras autoriem esmu lasījis Māteru Juri, Jēkabu Janševski, Mārtiņu Kalndruvu, viņi ir no šejienes un raksta par mūspusi. Studiju laikā mēģināju lasīt Kurzemniekā turpinājumos Pētera Upenieka Balandniekus, bet neiepatikās. Nupat pieķēros vēlreiz un ar milzīgu interesi izrāvu cauri pāris dienās. Negulēju, kamēr bija izlasīta.

Juris Lipsnis