Imants Dreimanis

 

Vietā, kur satiekas Gudenieku, Kurmāles un Īvandes pagasts, astoņdesmito dzimšanas dienu 2006. gada 12. oktobrī svinēja mežsargs ar 50 gadu stāžu Imants Dreimanis.

Salūts – no kolēģiem

Gudenieku pagasta Gaidās, agrākajās mežsarga mājās, dzīvo mundrais vīrs, kurš vēl pirms gadiem pieciem piedalījās zemessargu mācībās, bet medībās iet vēl tagad.

Pagājušajā sestdienā mednieki ieradušies apsveikt kolēģi, bet pēc tam kopā devušies uz mežu. Imants atceras, ka septiņdesmitajā jubilejā turpat, mežmalā, viņam veltīts salūts – 70 reizes šāvuši gaisā no bisēm.

Leģionārs un sapieris

Par mežsargu Imants kļuvis pēc atgriešanās no nometnes Urālos. To nopelnījis, dienēdams 15. latviešu divīzijā Otrā pasaules kara noslēgumā. 1944. gadā 17 gadu vecumā viņš iesaukts vācu armijā. Sākumā jauniesauktie aizvesti uz Liepāju, bet pēc tam nokļuvuši sapieru kursos Drēzdenē.

Pilsēta bijusi gandrīz sagrauta, bet mācību laikā laimējies iztikt bez gaisa uzlidojumiem. Imants stāsta, ka pilsētas pievārtē uzbūvētas finiera mājas, lai maldinātu pretinieka lidotājus, un laikam tas palīdzējis. Karot iznācis tikai dažus mēnešus. Naktīs būvējuši mīnu laukus savu pozīciju priekšā, jo vācu armijai ļoti trūcis munīcijas, ar ko tās aizstāvēt: benzīna trūkuma dēļ visa apgāde pārtraukta.

Ratos pa sniegu uz hospitāli

Kādā kaujā Imants ievainots kājā, un ar to karošana beigusies. Tā kā nav bijis benzīna, ievainotie vesti zirga ratos, lai gan vēl bijis sals un sniegs. Kad gandrīz visi jau aiznesti uz pajūgiem, pēkšņi iestājies klusums, un palikušie sapratuši, ka ir atstāti. Norunājuši krieviem dzīvi rokās nedoties, lai gan daudz ieroču nav bijis – tikai pistole un granāta.

Tomēr pēc laika vedēji atgriezušies, jo nav tikuši cauri pretinieka apšaudītam ceļa posmam. Imants vests ratos kopā ar pārtikas maisiem, bet vedējs, redzot, ka zirgs tik tikko velk kājas, paņēmis šaujamo un aizlaidies. Paiet nevarēdams, Imants aizvēlies pa zemi līdz ceļam, kur ilgi lūdzis, lai kāds viņu uzņem savos ratos.

Laimīgi ticis līdz lazaretei pie Hanoveres, tur izārstēts. Kara beigām tuvojoties, hospitāli ieņēmuši amerikāņi, un Imants nokļuvis gūstā. Gūstekņi izvietoti nometnē pie Reinsbergas, klajā laukā, pavasara lietū un vējā. Trūcis arī pārtikas. Vasarā pārvesti uz Šartrē nometni Francijā, kur jau bijuši civilizētāki apstākļi.

Vilina uz dzimteni

Nometnē drīz sākusies propaganda, ka Latvija ir brīva, ka krievu režīms pavisam citāds, nekā pieredzēts, un daļa leģionāru piekritusi atgriezties dzimtenē. Visi ietērpti amerikāņu formās, iesēdināti vilcienā un vesti uz Leipcigu, kur atdoti krievu karaspēkam. Sākumā krievi izturējušies pret atvestajiem kā pret sabiedrotajiem. Pamazām sākuši ceļu it kā uz mājām.

Tomēr ievilināti lamatās – nokļuvuši nometnē, no kurienes pārvesti uz Donbasa ogļu raktuvēm. Tur bijis jāstrādā gandrīz pilnīgā tumsā un putekļos. Pēc mēneša izrādījies, ka Imants ne tikai neko nav nopelnījis, bet pat palicis valstij parādā. Labi, ka pēc gada pārvests uz Jaivas kokzāģētavu Urālos. Tur vismaz varējis strādāt svaigā gaisā – šķirojis kokus, kad tie atpludināti pa upi. Pēc trim gadiem atbrīvots un atgriezies mājās.

Kļūst par virsmežsargu

Kļūt par kolhoznieku Imantam nav bijis nekādas vēlēšanās. Kāds agrākais skolasbiedrs mācījies Cīravas meža skolā un pierunājis turp doties arī viņu. Lai gan sākumā pat pases nav bijis, skolā uzņemts un pēc diviem gadiem, 1949. gadā, kļuvis par virsmežsargu Almales mežniecībā.

Neklātienē beidzis Aizupes meža tehnikumu, strādājis arī vairākās citās mežniecībās. Kopš 2000. gada, kad likums vairs neļāva vienlaikus strādāt un saņemt pilnu pensiju, Imants ir pensionārs.

Mācoties Cīravā, Imants iepazinies ar dzīvesbiedri. Tagad viņiem ir divas meitas un divi dēli, seši mazbērni un 10 mazmazbērni. Viss plašais tuvinieku pulks bijis lūgts pie jubilejas galda, ko nācies klāt kādā viesu namā, jo pašu mājās tik daudz ciemiņu nesatilptu.

Juris Lipsnis