Krists Orna

 

Suitos dzimis un audzis

Alsundznieks Krists Orna dzimis 1930. gada 12. decembrī. Mūziķis. Alsungas bērnu mūzikas skolas dibinātājs un ilggadējs direktors.

Imants pārtapa par Kristu

„Esmu suitos dzimis un audzis,” viņš stāsta, „tas bija Aizputes apriņķī, Alšvangas pagastā. Un nebija te toreiz nekāda Kuldīgas apriņķa. Pie nosaukuma Alšvanga vajadzēja palikt, tas ir radies no alis – alksnis un vanga – grava, leja. Tur, kur brauc iekšā Alsungā no Kuldīgas puses, leja pilna alkšņiem. Tad jau arī Vangu vajadzēja pārdēvēt!” Kā Krists ticis pie sava vārda? „Esmu kristīts Alsungas baznīcā pa Ziemassvētkiem,” viņš stāsta. „Krists bija krusttēvs, bet man iedeva vārdu Imants. Pārnesa mājās, un tā es dzīvoju kā Imants, kaimiņi mani vēl tagad tā sauc. Bet, kad septiņus gadus vecs gāju pēc kristāmzīmes, izrādījās, ka tāda Imanta Ornas nav, ir Krists. Kur tas radās? Krusttēvs vēlāk pastāstīja. Toreiz, kad mani kristīja, bija svētku laiks. Iegājuši prāvesta mājās mani iegrāmatot, vārds pa vārdam, mēriņš pa mēriņam, un kaut kā tas Imants pārrakstījies par Kristu. Padomju laikā vārdadienas man nebija, svinēju reizē ar dzimšanas dienu. Bet vārdu Imants atdevu dēlam – lai neiet zudumā. Man ir arī meita Dace.”

„Pametu labu darbu”

Krists pabeidzis divas vidējās mācību iestādes Liepājā –1. vidusskolu un mūzikas vidusskolu, pēc tam arī toreizējo Latvijas Valsts konservatoriju. „Strādāju Liepājā labi apmaksātu darbu,” viņš stāsta, „kad Kārlis Burkovskis uzaicināja uz Alsungu veidot bērnu mūzikas skolu. Kad prasīja, vai vajadzēs dzīvokli, teicu, ka nē – dzīvošu pie mammas. Kopš tā laika te, Sedliņos, dzīvoju un no šejienes aiziešu tai saulē. Vēlāk nodibināju arī Pāvilostas mūzikas skolu. Viņi mani uz 10 gadu jubileju uzaicināja, parunāt ļāva. Bet Alsungā uz 30. gadadienu ielūgt aizmirsa. Uzzināju, ka tāda bijusi, no jūsu redaktores,” Krista balsī ieskanas aizvainojums. „Kaut viens būtu atnācis pie manis un pajautājis, kā to skolu dibināja visgrūtākajos Brežņeva laikos! Tas bija mans nopelns, Kārļa Burkovska, arī toreizējā rajona kultūras nodaļas vadītāja Viestura Liepiņa un Līgas Brences nopelns. Kuldīgas mūzikas skolā nebija tāda koncertflīģeļa kā Alsungā. Flīģelis tagad esot ieslogots kādā tur telpā, mani gan nav uzaicinājuši paskatīties, kā izskatās. Šim koncertflīģelim Viesturs Liepiņš taupīja naudu budžetā, tas bija ļoti dārgs. Un tagad tas iesprostots klasē, tad jau tikpat labi varēja turēt pie audzēkņiem mājās. Vajadzēja atstāt kultūras namā, tur vismaz var rīkot koncertus un pieredzes apmaiņu starp mūzikas skolām.”

„Manas skolas vairs nav”

„Manuprāt, tas ir liels posts, ka Alsungas mūzikas skolu pārcēla uz vidusskolas telpām,” uzskata Krists. „Tādai iestādei vajadzīga īpaša aura, un vislabākā tā bija pašā pirmajā ēkā Raiņa ielā. Pēc tam pārcēlāmies uz pili. Es ilgu laiku biju tāds kā pils vienīgais saimnieks, un tikai pēc tam atnāca pagasta padome, mums atvēlot otro stāvu. To skolu aiztaisīja, tā tagad ir tukša, tur nav neviena. Ja jums kāds cilvēks jautātu, kur Alsungā ir mūzikas skola, kur jūs viņu vestu? Uz vidusskolu? Vai tur ir ko rādīt? Vai kaut kur ir šilte, ka tur ir mūzikas skola? Kurš tur iedomāsies meklēt? Visur ir mūzikas skola, bet Alsungā nav! Bērni iet uz nodarbībām pēc stundām vidusskolā. Vai viņi iet uz mūzikas skolu? Nē, iet uz to pašu vidusskolu! Telpas esot ļoti greznas, pagasts iztērēja daudz naudas. Tad jau labāk varēja no pils pārvilkt kanalizāciju pāri ielai uz kultūras namu, ja tik ļoti vajadzēja tualetes. Kāpēc jābūt baznīcai, slimnīcai? Vai tad dakteri nevar pa mājām staigāt un ārstēt? Vai Dievu nevar mājās lūgt? Tā arī ar mūzikas skolu, tai jābūt pašai par sevi.”

Ulmaņlaiki bija smagi

„Tagad runā, Ulmaņlaikos gan bija labi,” Krists prāto. „Nu, nebija vis. Lielajiem varbūt, bet ne mazajiem. Vecāki bija ņēmuši kredītu, bet naudas jau toreiz tā nebija. Pārdeva kviešus, bekonu, lai varētu atmaksāt, citādi būtu ūtrupe. Par nomaksu cīnījās ar zobiem un nagiem. Lauksaimniecības produkcijai bija ārkārtīgi zemas cenas. Alsungā pie baznīcas trešdienās bija tirgus, mamma pārdeva 60 olas, lai nopirktu puskilogramu cukura. Bekoncūku mazgāja ar ziepēm, bāza kastē ar salmiem un veda uz staciju. Iepirka gan valsts, gan žīdi. Valsts maksāja vairāk, bet brāķētāji izvēlējās varbūt vienu no desmit. Kas palika, to varēja mēģināt žīdam atdot, bet pamatā nācās vest mājās, jo bija pārprodukcija. Rinda līdz stacijai no trim pusēm vairāki kilometri, zirgs pie zirga, cūka pie cūkas. Pirmās kurpes dabūju vācu laikā, pirms tam staigāju zirga vai govs ādas pastalās. Ziemā ievilka biezākas vilnas zeķes un brida pa sniegu kā prieks. Reiz nācu no skolas, bija putenis un sals. Ceļa malā saputināta tāda kā nojume, ielīdu iekšā, tur silti, vējš arī nepūš. Aizmigu. Bet nāca aiz manis kaimiņš, redzēja, ka puika pazūd. Pienāca, sadeva pa vaigiem, atvilka mājās, atsildīja. Un nekas. Nebūtu viņa, tā arī paliktu kupenā. Aizmigt bija tik viegli!”

„Ūdeni dzērām no dīķa”

„Ceļš gar manām mājām ir senā robeža starp Alsungas un Balandas muižu,” turpina Krists. „Te taisīti ķieģeļi Alsungas pilij, te ir stiprs sarkanais māls. Kad vācieši kara laikā mūrēja pirti, jauca klāt smilti, citādi java bija par stipru. Mājās akas nebija, vārījām un dzērām dīķa ūdeni. Dīķis bija uz pusēm ar kaimiņu Lienotu. Un vēl te brauca citi pēc ūdens. Iebrauc ar ratiem dīķī, vīrs stāv ratos un ar spaini smeļ mucā. Lienotam tas nepatika, jo zirgi pietaisīja ūdeni. Viņš bija pagastvecis, panāca, ka dīķi pārdalīja – puse mums, puse pārējiem. Nez, kāda starpība, kurā galā zirgs ietaisa?”

No lietuviešiem un vāciešiem

„Agrāk vārdu suiti maz lietoja. Bet, kad iedzēra kādu aliņu, tad gan dzirdēja, kuri ir krēpainie, kuri mazie suiti. Manos senčos bijuši arī lietuvieši uzvārdā Perdauskis un vācieši Sedlingi,” saka Krists. „Oto Sedlings bija mātesmātes vīrs, atstāja viņu ar pieciem bērniem un aizbrauca uz Ameriku. Bija piedalījies Ēdoles pils dedzināšanā, tāpēc bēga no melnās sotņas. Tāds sajukums pasaulē vienmēr ir bijis, ne tikai tagad. Ģimenē bijām četri brāļi un četras māsas, divās istabās dzīvoja 11 cilvēki, un visiem pietika vietas. Es tagad domāju, nez, kā vecāki visus pabaroja? Nebija tādas reizes, kad paliktu neēduši. Saimniecībā bija deviņi hektāri aramzemes un trīs hektāri pļavu. Un arī viens tāds kūdrains gabals, no turienes tēvs veda kūdru un bēra uz lauka. Mums izauga tādi kvieši, ka šķūnī nevarēja visu iekraut, pusotru dienu kūla! Mašīnisti rājās, ka kuļmašīnai te tik ilgi jāstāv. Labi, ka kaimiņam labības bija mazāk, izkūla pa pusdienu, tā tas izlīdzinājās.”
„Tepat Sedliņos pārdzīvoju kara laiku,” Krists turpina. „Mūsmājās vācieši dzīvoja, bet pāri ceļam Lienotos bija viņu štābs. Vecākais brālis muka no armijas, slēpās pirtsaugšā, bet kāda radiniece, kuras dēls bija paņemts, viņu nodeva. Parasti tādus nošāva, bet brāli ieģērba formā un aizdzina uz fronti par lielgabalu gaļu. Izdzīvoja, pārnāca pa dzelzceļu kājām no Liepājas. Tad viņu paņēma krievi, paturēja nometnē Kuldīgā pie raidstacijas un iedeva desmit gadus Vorkutas ogļraktuvēs.” 

Pārmeklēšana nozīmēja laupīšanu

„Pēc vācu kapitulācijas atnāca krievi, nāca ķēdēs pāri kalnam no Alsungas. Tad bija obisk – pirmais krievu vārds, ko iemācījos – pārmeklēšana. Toreiz tas nozīmēja, ka paņēma visu – tēvam zābakus, man nazīti. Mājās bija divu lampiņu radio, to krievs sasita, spožās lampiņas sabāza zābakos. Metāla karotes paņēma, mēs pēc tam ēdām ar koka. Arī sievietēm bija jāslēpjas, citādi izvaroja, par to jau tagad nerunā. Savas trīs māsas, mammu un vecomammu iespundēju pagrabā zem mājas grīdas, vandaļi nepamanīja. Lienotos, kur bija vācu štābs, ievācās krievi. Pļavā nolaidās kukuruzņiks, tur iekrāva vāciešu dokumentus. Vācieši ļoti pārdzīvoja kapitulāciju. Viņi tepat padevās, šāva gaisā un meta ieročus dīķī. Pēc tam viņus kājām aizdzina uz Liepāju. Lienotos iemitinājās čekisti, izraka sētā bedres, izsita ar dēļiem un turēja tur sagūstītos partizānus. Man to pastāstīja Antiņu Antons, viņš arī tur pratināts un spīdzināts. Par to, ka bijis šucmanis, ķēris krievu izpletņu lēcējus, pēc tam slēpies mežā. Dabūja 25 gadus Vorkutas raktuvēs, bet izdzīvoja.”

Slīpi raka zemē

„Krievi apmetās arī mūsu mājās un Kulberģos (kas tagad ir pārdēvētas par Druvām), bet mūs izdzina. Sētā stāvēja arī krievu transports. Tā bija ķērāju banda, kas ķemmēja mežus. Lienotos naktīs kaut ko šāva. Un gaļas žāvētavā dedzināja līķus, gaiss smirdēja pēc degušas miesas. Tēvs redzējis, ka kādi tikuši arī aprakti. Ne kā parasti, bet slīpi ierakti zemē, varbūt, lai grūtāk atrast. Lienotus vajadzētu saglabāt kā muzeju, tā ir viena no vecākajām mājām Alsungā, priesteris un rakstnieks Upenieku Pēteris tur dzīvojis, izdota viņa grāmata Balandnieki. Citur taču arī rakstnieku mājas saglabā! Viens gudrenieks stāstīja, kā Lienotu nosaukums cēlies – Balandas muižas vagars, kam zemi iedeva, esot to lienot dabūjis..”

Melnā grāmata

„Mātei vācu laikā palika kāja melna, aizveda uz Liepāju, gribēja griezt nost. Viņa neļāvās, teica, braukšot mājās. Pārbrauca un sūtīja mani pie Poparāja, kurš dakterēja gan lopus, gan cilvēkus. Viņš dzīvoja otrpus Alsungas, māja bija zem viena jumta ar stalli. Izrunājāmies, viņš šo to pajautāja un teica, ka ārstēšot pēc melnās grāmatas, ko Pirmā Pasaules kara laikā Pēterburgā nopircis. Tā esot melnā Bībele, kas no velna. Iedeva mazā pudelītē ūdeni un teica, lai nesu mātei, tikai neatskatos. Tas bija pavasarī, laukā slapjš sniegs. Man bija bail, brauca mašīnas ar vāciešiem, bet noturējos. Un māte nākamajā rītā gāja slaukt govis! Poparājs varēja cilvēku ar domām pasaukt, viņam bija hipnozes spējas. Reiz kāds vīrs aizgājis no viņa mājas, neaiztaisot vārtiņus, bet sajutis, ka viņu sauc atpakaļ. Kad aizgājis, Poparājs licis, lai iet un aiztaisa.
Agrāk cilvēkiem bija mazāk zināšanu, viņi vairāk ticēja dažādām parādībām. Reiz ar tēvu gulējām sienaugšā. Es apgūlos šķērsām spārei, tēvs teica, ka tā nedrīkst, ka tā ir cita pasaule, ar ko jārēķinās. Var tādām parādībām ticēt, var neticēt, bet es domāju, ka mēs daudz ko nezinām. To melno grāmatu es pat lasīt negribētu, bet redzēt gan.
Bieži esmu domājis – kāpēc neviens nepārbauda ūdeni Alsungas avotos? Tie te tek no visām malām, nevar būt, ka neviens nav ar dziednieciskām īpašībām. Kāpēc jāpērk Vendenes, vai nevarētu būt suitu ūdens?”

Juris Lipsnis