Marija Jankovska

 

Gudenieku Sv. Jāņa Romas katoļu baznīcā ērģeles spēlē Marija Jankovska, kura dzīvo Sedliņos, savās dzimtajās mājās. Daudzi viņu atceras kā rentgena laboranti, kuras prasme palīdzējusi noteikt pareizu diagnozi slimniekiem gan Alsungas slimnīcā, kur viņa kādreiz strādāja, gan citur.

No kuplas ģimenes 

Alsungas slimnīcā Marija iepazinās arī ar savu dzīvesbiedru Albertu Jankovski. Tas bija laikā, kad viņa tur strādāja par rentgena laboranti. „Viņš bija slimnieks, es – māsiņa,” Marija atceras. „Slimniekiem jau patīk māsiņas, tur viņš mani nolenca. Alberts ir alsundznieks no Kraumaņu gala, no Lapškalnu mājām. Apprecējāmies 1959. gada oktobra svētkos 7. novembrī, kāzas bija tepat Sedliņos. Mums bija katram savi ievedēji, kā toreiz pieņemts.” Šogad 7. novembrī Marija un Alberts Jankovski nosvinēja zelta kāzas. Par godu šim notikumam Gudenieku pagastmājā notika Sedliņu dzimtas salidojums, kurā Alberts slimības dēļ diemžēl nevarēja piedalīties. 

Marija nāk no kuplas ģimenes: tajā izauguši 11 bērni, bet vēl pieci miruši agrā bērnībā. Sākumā viņa mācījusies Gudenieku skolā, vēlāk – Basos. 1939. gadā valdība piešķīrusi vācu kolonistu māju Planīcās, daļa ģimenes pārcēlusies uz turieni. Maz trūcis, lai Marija paliktu bez tālākas izglītības. Māte teikusi: „Ja jau es nemaz neesmu skolā gājusi, kāpēc bērniem vajag tik daudz mācīties?” Palīdzējis Gothards Bajārs. „Viņš bija riktīgs skolotājs! Aizrādīja puišeļiem, lai nestaigā kā pīlēni, lai tur stāju. Bajārs no Gudeniekiem ar riteni atbrauca pie mums uz Teļastēm (tā sauca to māju, kur dzīvojām, tās īstais vārds gan bija Pīlādži) un prasīja mātei, kāpēc viņa grib apskaust savu bērnu laimi, jo mēs taču gribot mācīties. Mamma padomāja un atļāva iet uz skolu – gan ne uz Gudeniekiem, bet Basiem, kur tuvāk.” 

„Man bija krampis!” 

18 gadu vecumā Marija pārcēlusies uz Kuldīgu. „Gribēju tikt prom no kolhoza, brālis samācīja, ka jāiet uz vakarskolu. Darbu sameklēju autobāzē. Direktors teica, ka varot tikai uz būves piedāvāt. Sijāju granti, kaļķi, nesu ķieģeļus. Mēneša beigās saņemu algu, bet man tā mazāka nekā otram palīgstrādniekam lietuvietim. Prasu brigadierim, kāpēc tā. Viņš atbild, ka es nevarot tik daudz pastrādāt, kā vīrietis. Bet es taču apkalpoju vienu mūrnieku, viņš otru, liku uz muguras 20 ķieģeļus! Alga bija 50 rubļu, atdevu māsai, ko biju aizņēmusies priekš grāmatām, pēc tam sāku domāt par drēbēm. Kā jau trūcībā augusi, neko no tā nezināju, visu laiku pat plikām kājām staigāju. Kad aizbraucu uz Kuldīgu, brāļa sieva iedeva man vecas tupeles, jo te, pilsētā, tā neviens nestaigājot.” 

Vēlāk Marija kļuvusi par konduktori. „Nostrādāju divarpus gadus. Īrēju gultasvietu pie kādas skolotājas baltkrievietes, viņa dzīvoja kopā ar dēlu. Pie dēla nāca draugs krievs. Un vienreiz šis atnāk, dēla nav mājās, un viņš sāk grantēt mani rokā. Šausmas! Cīnījos ar viņu, bet, kad tiku līdz durvīm, man vairs neko nevarēja padarīt. Laikam domāja, ka es, tāds skuķis, esmu viegli paņemama. Bet es taču biju uz būves strādājusi, ķieģeļus nesusi, man bija krampis! Pēc tam skolotāja teica, ka man tomēr jāpameklē citur vieta, viņai tādas nepatikšanas neesot vajadzīgas. Vēlāk uz Kuldīgu atnāca arī māsa. Brālis sameklēja mums vešūzi mājiņas galā pie tagadējā Pilsētas laukuma, paremontējām, iemūrējām plīti. Dzīvojām pieticīgi, brāļa draugs reiz prasīja, vai mēs raksturu rūdot, vai, ka tik auksts dzīvoklis...” 

„Pieņēma ar visu pantu” 

„No konduktora amata mani atlaida – paņēmu bezbiļetnieku, uznāca kontrole, atlaida ar pantu. Sāku strādāt Padures ķieģeļu ceplī, tur ar naudu nebija darīšanas, pieņēma ar visu pantu. Vēlāk avīzē izlasīju, ka Kuldīgā dibina māsu skolu, sarunāju darbu slimnīcā, lai pamēģinātu, vai tas darbs man patiktu. Kad teicu brigadierim, ka eju prom, viņš noteica: „Žēl, jūs tik labi strādājāt!”” Kad 1957. gadā Marija pabeidza māsu skolu, dakteris Lubāns piedāvājis kļūt par operāciju māsu. „Atbildēju, ka man nav tik stipri nervi,” viņa atceras. „Tad nu nosūtīja uz slimnīcu Reģos. 1958. gada rudenī tā pārcēlās uz Alsungu, strādāju par zobārsta palīgu tagadējā aptiekas mājā. Dakteris Amoliņš, rentgenologs un ftiziatrs, teica zobārstei, ka kādreiz viņai to māsiņu nocels. Tā arī notika, aizsūtīja mani uz rentgena laborantu kursiem. Tā nonācu rentgena laboratorijā.” 

„Aizrakstīju uz Maskavu” 

„Rentgens toreiz bija tāds primitīvs, nekādas aizsardzības, tik vien kā stāvēju dakterim aiz muguras. Bet rentgena stari jau liecas apkārt! Kabinets galīgi neatbilda prasībām. Dakteris teica, ka vajadzētu kaut kur aizrakstīt, bet pats raustījās! Kad nekas nemainījās, ņēmu un uzrakstīju sūdzību uz Maskavu. Tad nu sākās! Galvenais ārsts bija teicis, ka no manis jātiek vaļā. Bet savu panācu. Rentgenu pārcēlu uz lielāku telpu, ierīkoja aizsargsienu, nomainīja aparātu. Skaitījās, ka man iznāk labas bildes, biju iestājusies zinātniskajā biedrībā, braukāju uz Rīgu mācīties. Daži pacienti ar manis taisītiem uzņēmumiem brauca pie Rīgas dakteriem, tur brīnījās, ka no laukiem tādas labas bildes nāk. Jaunajā kabinetā maz iznāca strādāt, man atrada izmaiņas asinīs un to aizliedza. Nezināju, ka no rentgena darbiniekiem nedrīkst ņemt asinis, jo viņu kaulu smadzenēm jau tā esot pārāk liela slodze – biju donore, nodevu četrus litrus. Varbūt tā arī sabeidzu veselību.” 

„Mamma parādījās sapnī” 

Kad no darba nācās aiziet, Alsungā vairs īsti neesot bijis ko darīt. Pirms gada bija mirusi mamma, kas dzīvoja dzimtajos Sedliņos. „Viņa man parādījās sapnī un teica, ka jānāk atpakaļ uz mūsu mājām,” atceras Marija. „Toreiz te dzīvoja mans brālis, bet māja bija dikti švaka, uz deguna sametusies, griesti ielūzuši. Kolhoza laiks, man negribēja ļaut te atgriezties, jo tad visas mājas līdzināja nost, taisīja meliorāciju, māte mirusi, būda veca... Apkārt apsēti lauki, piebraukt nevarēja. Kad pirmoreiz iebraucu, man uzrakstīja aktu, uzlika sodu –10 rubļus. Domāju, kur meklēt palīdzību. Biju Kuldīgā dziedājusi MTS korī, direktors Ilmārs Meņģis mani pazina. Aizbraucu pie viņa. Meņģis iedeva padomu, ko darīt, teica, ka katrai mājai ceļam jābūt, un, ja negrib laist pa vienu pusi, jāierāda apkārtceļš. Vēl viņš silti ieteica ātri nokārtot mantojumu. Aizgāju uz kantori pie priekšsēdētājas. Varbūt Meņģis bija viņai zvanījis, nezinu, bet šoreiz bija pielaidīga. 

Tā nu 1974. gadā atnācu uz Sedliņiem. Sāku strādāt skolā par apkalpotāju, bet, kad nedeva zemi ģimenes dārziņam, dabūju iet uz kolhoza jaunlopu fermu. Mājā nebija elektrības, sarunāju, lai ievelk. Priekšsēdētāja rājās, ka līnijas dēļ nevarēšot zemi uzart, bet aizliegt nevarēja. Fermā bija smags darbs, saslimu, gulēju slimnīcā un dabūju zīmi, ka mani jāatbrīvo no smaga darba uz trīs mēnešiem, pēc tam to divreiz pagarināja. Kolhozā nebija vieglāka darba, ko man iedot, teica – kad uzbūvēs bērnudārzu, varēšot strādāt savā profesijā. Bet, kamēr uzcēla bērnudārzu, es jau biju pensijā, man tā desmit gadus agrāk pienācās. Pēdējo gadu tomēr nostrādāju pie rentgena – laborante bija saslimusi. Braukāju uz Alsungu ar autobusu, bet, kad tas negāja, brauca ar sanitāro mašīnu pakaļ. Pensiju sarēķināja augstu, 20 rubļus. Ar to dzīvot nevarēja, bet govs bija, suķi turējām, devu pastniekiem atvaļinājumu, vadāju avīzes – kaut kā kūlāmies.” Pamazām pensija paaugstināta, bijusi 140 latu, bet pēc samazinājuma palikuši 127. „Es jau neko, esmu pieradusi nabadzībā dzīvot,” saka Marija. 

„Es pārbļaujot visus” 

Uz baznīcu gāju no bērna kājas. Kad man bija kādi pieci gadi, māsa paņēma līdzi. Tad Gudeniekos vēl bija vecā baznīca. Uzšuva baltu kleitiņu un blūzīti, uztamborēja baltas čībiņas, tās gan uzvilku tikai pie durvīm. Dziesmas zināju un dziedāju līdzi. Māsa pēc tam rājās, ka vairs mani neņemšot, jo es pārbļaujot visus dziedātājus...  Pirms gadiem 40 izdomāju mācīties spēlēt ērģeles, jo baznīcai gāja grūti – visādi nodokļi, trūka ērģelnieku. Ja kāds atbrauc, tam jāmaksā – kurš par velti brauks? 1965. gadā mēģināju stāties neklātienē Ventspils mūzikas skolā. Eksāmenā trīs daļas. Sākumā jānodzied, jānotinkšķina meldiņš uz klavierēm, to es biju samācījusies. Otrais eksāmens bija krievu valodā, arī to noliku. Bet bija jāliek arī solfedžijā, tur nu neko nevarēju izdarīt, lai gan muzikālā dzirde man laba. Direktors sēž pie klavierēm un kaut ko nospēlē, man jāuzraksta nošu diktāts. Biju uztraukusies, likās, ka visas skaņas vienādas! Izkritu.” 

Nemest plinti krūmos 

„Manai vīramātei bija daudz saldo ķiršu, viņa sūtīja mani uz Ventspils tirgu. Tur slimnīcā gulēja bijušais klases audzinātājs Bajārs, aizgāju apciemot. Viņš mani drošināja – viss vēl neesot zaudēts, teica, lai nemetu plinti krūmos – pie izdošanās zināšanas esot tikai viens procents, bet 99% darbs! Gudeniekos bija skolotāja Kronberga, viņa iedeva man savas vecās elektriskās ērģeles, vīrs tās saremontēja, un pamazām sāku mācīties. Baznīcā tolaik bija ar roku pūšamas ērģeļu plēšas, kad es jau sāku spēlēt, mans dēls Pēteris tās pumpēja. Teica: „Citi nāk uz baznīcu Dievu lūgt, bet man jāstrādā!” Vēlāk ielika motoru, to līdz galam izdarīja priesteris Zavaļņuks, kurš atnāca pie mums no Varakļāniem. Pa Jāņiem uz atklāšanu uzaicināja spēlēt Stefanu Marhiļēviču, jo man bija bail. Bija dikti laba skaņa, Stefans teica: „To tikai Gudenieki var dabūt gatavu!” 1993. gadā – Lēvalda laikā – ērģeles remontēt atbrauca lielais speciālists Kalniņš no Ugāles, un, man liekas, kaut ko sabojāja. Pēc tā remonta no ērģelēm (tās iesvētīja 1949. gadā) pazuda emblēma ar meistara vārdu. Kalniņš stabules uz darbnīcu veda bagāžniekā, nezinu, varbūt kaut ko sakratīja, varbūt samainīja, bet skaņa arī vairs nebija tāda.” 

„Viena varu piedziedāt baznīcu” 

„Pa svētkiem spēlēju lielās ērģeles, parastajās svētdienās – fisharmoniju. Tas kādreiz stāvēju augšā pie ērģelēm, bet Zavaļņuks izdomāja, ka jānes lejā. Priesteris teica, ka tā varēs skaidrāk kontaktēties, jo tai laikā ap 1985. gadu pārgāja uz latvisko dziedāšanu, pirms tam bija latīniskā. (Man patika, kad tolaik sprediķi runāja no ambona, tad es dzirdēju un redzēju, kas jādara. Tagad runā no altāra priekšas, kādreiz nemaz īsti nesaklausu, kas tur notiek.) Stiepām fisharmoniju pa trepēm lejā, priesteris un viņa palīgs pa priekšu, mēs ar vienu vīru no pakaļas. 

Priesteri man kādreiz pārmetuši, ka es nespēlēju ērģeles, ja ērģelnieks nav atbraucis. Bet kā es varu zināt, ka šoreiz man jāspēlē? Man nemaz nav notis līdzi, un misi bez notīm nevar nospēlēt! Tas, ka es kādu dziesmu spēlēju bez notīm, nenozīmē, ka zinu visu no galvas. Čūčas Anna kādreiz man teica, ka es varēšot viena pati piedziedāt to baznīcu, jo man esot stipra balss. Beigās iznāk ar’, ka es palieku viena pati, jo vecākie dziedātāji aiziet projām uz viņsauli, bet jaunie neienāk!”