IzdrukÄts no: http://www.suitunovads.lv/lv/dzivesstasti/marija_jankovska/

Marija Jankovska

DrukÄt
 

Gudenieku Sv. JÄņa Romas katoļu baznÄ«cÄ Ä“rÄ£eles spÄ“lÄ“ Marija Jankovska, kura dzÄ«vo Sedliņos, savÄs dzimtajÄs mÄjÄs. Daudzi viņu atceras kÄ rentgena laboranti, kuras prasme palÄ«dzÄ“jusi noteikt pareizu diagnozi slimniekiem gan Alsungas slimnÄ«cÄ, kur viņa kÄdreiz strÄdÄja, gan citur.

No kuplas Ä£imenes 

Alsungas slimnÄ«cÄ Marija iepazinÄs arÄ« ar savu dzÄ«vesbiedru Albertu Jankovski. Tas bija laikÄ, kad viņa tur strÄdÄja par rentgena laboranti. „Viņš bija slimnieks, es – mÄsiņa,” Marija atceras. „Slimniekiem jau patÄ«k mÄsiņas, tur viņš mani nolenca. Alberts ir alsundznieks no Kraumaņu gala, no Lapškalnu mÄjÄm. ApprecÄ“jÄmies 1959. gada oktobra svÄ“tkos 7. novembrÄ«, kÄzas bija tepat Sedliņos. Mums bija katram savi ievedÄ“ji, kÄ toreiz pieņemts.” Šogad 7. novembrÄ« Marija un Alberts Jankovski nosvinÄ“ja zelta kÄzas. Par godu šim notikumam Gudenieku pagastmÄjÄ notika Sedliņu dzimtas salidojums, kurÄ Alberts slimÄ«bas dēļ diemžēl nevarÄ“ja piedalÄ«ties. 

Marija nÄk no kuplas Ä£imenes: tajÄ izauguši 11 bÄ“rni, bet vÄ“l pieci miruši agrÄ bÄ“rnÄ«bÄ. SÄkumÄ viņa mÄcÄ«jusies Gudenieku skolÄ, vÄ“lÄk – Basos. 1939. gadÄ valdÄ«ba piešÄ·Ä«rusi vÄcu kolonistu mÄju PlanÄ«cÄs, daļa Ä£imenes pÄrcÄ“lusies uz turieni. Maz trÅ«cis, lai Marija paliktu bez tÄlÄkas izglÄ«tÄ«bas. MÄte teikusi: „Ja jau es nemaz neesmu skolÄ gÄjusi, kÄpÄ“c bÄ“rniem vajag tik daudz mÄcÄ«ties?” PalÄ«dzÄ“jis Gothards BajÄrs. „Viņš bija riktÄ«gs skolotÄjs! AizrÄdÄ«ja puišeļiem, lai nestaigÄ kÄ pÄ«lÄ“ni, lai tur stÄju. BajÄrs no Gudeniekiem ar riteni atbrauca pie mums uz TeļastÄ“m (tÄ sauca to mÄju, kur dzÄ«vojÄm, tÄs Ä«stais vÄrds gan bija PÄ«lÄdži) un prasÄ«ja mÄtei, kÄpÄ“c viņa grib apskaust savu bÄ“rnu laimi, jo mÄ“s taÄu gribot mÄcÄ«ties. Mamma padomÄja un atļÄva iet uz skolu – gan ne uz Gudeniekiem, bet Basiem, kur tuvÄk.” 

„Man bija krampis!” 

18 gadu vecumÄ Marija pÄrcÄ“lusies uz KuldÄ«gu. „GribÄ“ju tikt prom no kolhoza, brÄlis samÄcÄ«ja, ka jÄiet uz vakarskolu. Darbu sameklÄ“ju autobÄzÄ“. Direktors teica, ka varot tikai uz bÅ«ves piedÄvÄt. SijÄju granti, kaļķi, nesu Ä·ieÄ£eļus. MÄ“neša beigÄs saņemu algu, bet man tÄ mazÄka nekÄ otram palÄ«gstrÄdniekam lietuvietim. Prasu brigadierim, kÄpÄ“c tÄ. Viņš atbild, ka es nevarot tik daudz pastrÄdÄt, kÄ vÄ«rietis. Bet es taÄu apkalpoju vienu mÅ«rnieku, viņš otru, liku uz muguras 20 Ä·ieÄ£eļus! Alga bija 50 rubļu, atdevu mÄsai, ko biju aizņēmusies priekš grÄmatÄm, pÄ“c tam sÄku domÄt par drÄ“bÄ“m. KÄ jau trÅ«cÄ«bÄ augusi, neko no tÄ nezinÄju, visu laiku pat plikÄm kÄjÄm staigÄju. Kad aizbraucu uz KuldÄ«gu, brÄļa sieva iedeva man vecas tupeles, jo te, pilsÄ“tÄ, tÄ neviens nestaigÄjot.” 

VÄ“lÄk Marija kļuvusi par konduktori. „NostrÄdÄju divarpus gadus. ĪrÄ“ju gultasvietu pie kÄdas skolotÄjas baltkrievietes, viņa dzÄ«voja kopÄ ar dÄ“lu. Pie dÄ“la nÄca draugs krievs. Un vienreiz šis atnÄk, dÄ“la nav mÄjÄs, un viņš sÄk grantÄ“t mani rokÄ. Šausmas! CÄ«nÄ«jos ar viņu, bet, kad tiku lÄ«dz durvÄ«m, man vairs neko nevarÄ“ja padarÄ«t. Laikam domÄja, ka es, tÄds skuÄ·is, esmu viegli paņemama. Bet es taÄu biju uz bÅ«ves strÄdÄjusi, Ä·ieÄ£eļus nesusi, man bija krampis! PÄ“c tam skolotÄja teica, ka man tomÄ“r jÄpameklÄ“ citur vieta, viņai tÄdas nepatikšanas neesot vajadzÄ«gas. VÄ“lÄk uz KuldÄ«gu atnÄca arÄ« mÄsa. BrÄlis sameklÄ“ja mums vešÅ«zi mÄjiņas galÄ pie tagadÄ“jÄ PilsÄ“tas laukuma, paremontÄ“jÄm, iemÅ«rÄ“jÄm plÄ«ti. DzÄ«vojÄm pieticÄ«gi, brÄļa draugs reiz prasÄ«ja, vai mÄ“s raksturu rÅ«dot, vai, ka tik auksts dzÄ«voklis...” 

„Pieņēma ar visu pantu” 

„No konduktora amata mani atlaida – paņēmu bezbiļetnieku, uznÄca kontrole, atlaida ar pantu. SÄku strÄdÄt Padures Ä·ieÄ£eļu ceplÄ«, tur ar naudu nebija darÄ«šanas, pieņēma ar visu pantu. VÄ“lÄk avÄ«zÄ“ izlasÄ«ju, ka KuldÄ«gÄ dibina mÄsu skolu, sarunÄju darbu slimnÄ«cÄ, lai pamÄ“Ä£inÄtu, vai tas darbs man patiktu. Kad teicu brigadierim, ka eju prom, viņš noteica: „Žēl, jÅ«s tik labi strÄdÄjÄt!”” Kad 1957. gadÄ Marija pabeidza mÄsu skolu, dakteris LubÄns piedÄvÄjis kļūt par operÄciju mÄsu. „AtbildÄ“ju, ka man nav tik stipri nervi,” viņa atceras. „Tad nu nosÅ«tÄ«ja uz slimnÄ«cu ReÄ£os. 1958. gada rudenÄ« tÄ pÄrcÄ“lÄs uz Alsungu, strÄdÄju par zobÄrsta palÄ«gu tagadÄ“jÄ aptiekas mÄjÄ. Dakteris Amoliņš, rentgenologs un ftiziatrs, teica zobÄrstei, ka kÄdreiz viņai to mÄsiņu nocels. TÄ arÄ« notika, aizsÅ«tÄ«ja mani uz rentgena laborantu kursiem. TÄ nonÄcu rentgena laboratorijÄ.” 

„AizrakstÄ«ju uz Maskavu” 

„Rentgens toreiz bija tÄds primitÄ«vs, nekÄdas aizsardzÄ«bas, tik vien kÄ stÄvÄ“ju dakterim aiz muguras. Bet rentgena stari jau liecas apkÄrt! Kabinets galÄ«gi neatbilda prasÄ«bÄm. Dakteris teica, ka vajadzÄ“tu kaut kur aizrakstÄ«t, bet pats raustÄ«jÄs! Kad nekas nemainÄ«jÄs, ņēmu un uzrakstÄ«ju sÅ«dzÄ«bu uz Maskavu. Tad nu sÄkÄs! Galvenais Ärsts bija teicis, ka no manis jÄtiek vaļÄ. Bet savu panÄcu. Rentgenu pÄrcÄ“lu uz lielÄku telpu, ierÄ«koja aizsargsienu, nomainÄ«ja aparÄtu. SkaitÄ«jÄs, ka man iznÄk labas bildes, biju iestÄjusies zinÄtniskajÄ biedrÄ«bÄ, braukÄju uz RÄ«gu mÄcÄ«ties. Daži pacienti ar manis taisÄ«tiem uzņēmumiem brauca pie RÄ«gas dakteriem, tur brÄ«nÄ«jÄs, ka no laukiem tÄdas labas bildes nÄk. JaunajÄ kabinetÄ maz iznÄca strÄdÄt, man atrada izmaiņas asinÄ«s un to aizliedza. NezinÄju, ka no rentgena darbiniekiem nedrÄ«kst ņemt asinis, jo viņu kaulu smadzenÄ“m jau tÄ esot pÄrÄk liela slodze – biju donore, nodevu Äetrus litrus. VarbÅ«t tÄ arÄ« sabeidzu veselÄ«bu.” 

„Mamma parÄdÄ«jÄs sapnÄ«” 

Kad no darba nÄcÄs aiziet, AlsungÄ vairs Ä«sti neesot bijis ko darÄ«t. Pirms gada bija mirusi mamma, kas dzÄ«voja dzimtajos Sedliņos. „Viņa man parÄdÄ«jÄs sapnÄ« un teica, ka jÄnÄk atpakaļ uz mÅ«su mÄjÄm,” atceras Marija. „Toreiz te dzÄ«voja mans brÄlis, bet mÄja bija dikti švaka, uz deguna sametusies, griesti ielÅ«zuši. Kolhoza laiks, man negribÄ“ja ļaut te atgriezties, jo tad visas mÄjas lÄ«dzinÄja nost, taisÄ«ja meliorÄciju, mÄte mirusi, bÅ«da veca... ApkÄrt apsÄ“ti lauki, piebraukt nevarÄ“ja. Kad pirmoreiz iebraucu, man uzrakstÄ«ja aktu, uzlika sodu –10 rubļus. DomÄju, kur meklÄ“t palÄ«dzÄ«bu. Biju KuldÄ«gÄ dziedÄjusi MTS korÄ«, direktors IlmÄrs Meņģis mani pazina. Aizbraucu pie viņa. Meņģis iedeva padomu, ko darÄ«t, teica, ka katrai mÄjai ceļam jÄbÅ«t, un, ja negrib laist pa vienu pusi, jÄierÄda apkÄrtceļš. VÄ“l viņš silti ieteica Ätri nokÄrtot mantojumu. AizgÄju uz kantori pie priekšsÄ“dÄ“tÄjas. VarbÅ«t Meņģis bija viņai zvanÄ«jis, nezinu, bet šoreiz bija pielaidÄ«ga. 

TÄ nu 1974. gadÄ atnÄcu uz Sedliņiem. SÄku strÄdÄt skolÄ par apkalpotÄju, bet, kad nedeva zemi Ä£imenes dÄrziņam, dabÅ«ju iet uz kolhoza jaunlopu fermu. MÄjÄ nebija elektrÄ«bas, sarunÄju, lai ievelk. PriekšsÄ“dÄ“tÄja rÄjÄs, ka lÄ«nijas dēļ nevarÄ“šot zemi uzart, bet aizliegt nevarÄ“ja. FermÄ bija smags darbs, saslimu, gulÄ“ju slimnÄ«cÄ un dabÅ«ju zÄ«mi, ka mani jÄatbrÄ«vo no smaga darba uz trÄ«s mÄ“nešiem, pÄ“c tam to divreiz pagarinÄja. KolhozÄ nebija vieglÄka darba, ko man iedot, teica – kad uzbÅ«vÄ“s bÄ“rnudÄrzu, varÄ“šot strÄdÄt savÄ profesijÄ. Bet, kamÄ“r uzcÄ“la bÄ“rnudÄrzu, es jau biju pensijÄ, man tÄ desmit gadus agrÄk pienÄcÄs. PÄ“dÄ“jo gadu tomÄ“r nostrÄdÄju pie rentgena – laborante bija saslimusi. BraukÄju uz Alsungu ar autobusu, bet, kad tas negÄja, brauca ar sanitÄro mašÄ«nu pakaļ. Pensiju sarÄ“Ä·inÄja augstu, 20 rubļus. Ar to dzÄ«vot nevarÄ“ja, bet govs bija, suÄ·i turÄ“jÄm, devu pastniekiem atvaļinÄjumu, vadÄju avÄ«zes – kaut kÄ kÅ«lÄmies.” PamazÄm pensija paaugstinÄta, bijusi 140 latu, bet pÄ“c samazinÄjuma palikuši 127. „Es jau neko, esmu pieradusi nabadzÄ«bÄ dzÄ«vot,” saka Marija. 

„Es pÄrbļaujot visus” 

Uz baznÄ«cu gÄju no bÄ“rna kÄjas. Kad man bija kÄdi pieci gadi, mÄsa paņēma lÄ«dzi. Tad Gudeniekos vÄ“l bija vecÄ baznÄ«ca. Uzšuva baltu kleitiņu un blÅ«zÄ«ti, uztamborÄ“ja baltas ÄÄ«biņas, tÄs gan uzvilku tikai pie durvÄ«m. Dziesmas zinÄju un dziedÄju lÄ«dzi. MÄsa pÄ“c tam rÄjÄs, ka vairs mani neņemšot, jo es pÄrbļaujot visus dziedÄtÄjus...  Pirms gadiem 40 izdomÄju mÄcÄ«ties spÄ“lÄ“t Ä“rÄ£eles, jo baznÄ«cai gÄja grÅ«ti – visÄdi nodokļi, trÅ«ka Ä“rÄ£elnieku. Ja kÄds atbrauc, tam jÄmaksÄ – kurš par velti brauks? 1965. gadÄ mÄ“Ä£inÄju stÄties neklÄtienÄ“ Ventspils mÅ«zikas skolÄ. EksÄmenÄ trÄ«s daļas. SÄkumÄ jÄnodzied, jÄnotinkšÄ·ina meldiņš uz klavierÄ“m, to es biju samÄcÄ«jusies. Otrais eksÄmens bija krievu valodÄ, arÄ« to noliku. Bet bija jÄliek arÄ« solfedžijÄ, tur nu neko nevarÄ“ju izdarÄ«t, lai gan muzikÄlÄ dzirde man laba. Direktors sēž pie klavierÄ“m un kaut ko nospÄ“lÄ“, man jÄuzraksta nošu diktÄts. Biju uztraukusies, likÄs, ka visas skaņas vienÄdas! Izkritu.” 

Nemest plinti krÅ«mos 

„Manai vÄ«ramÄtei bija daudz saldo Ä·iršu, viņa sÅ«tÄ«ja mani uz Ventspils tirgu. Tur slimnÄ«cÄ gulÄ“ja bijušais klases audzinÄtÄjs BajÄrs, aizgÄju apciemot. Viņš mani drošinÄja – viss vÄ“l neesot zaudÄ“ts, teica, lai nemetu plinti krÅ«mos – pie izdošanÄs zinÄšanas esot tikai viens procents, bet 99% darbs! Gudeniekos bija skolotÄja Kronberga, viņa iedeva man savas vecÄs elektriskÄs Ä“rÄ£eles, vÄ«rs tÄs saremontÄ“ja, un pamazÄm sÄku mÄcÄ«ties. BaznÄ«cÄ tolaik bija ar roku pÅ«šamas Ä“rÄ£eļu plÄ“šas, kad es jau sÄku spÄ“lÄ“t, mans dÄ“ls PÄ“teris tÄs pumpÄ“ja. Teica: „Citi nÄk uz baznÄ«cu Dievu lÅ«gt, bet man jÄstrÄdÄ!” VÄ“lÄk ielika motoru, to lÄ«dz galam izdarÄ«ja priesteris Zavaļņuks, kurš atnÄca pie mums no VarakļÄniem. Pa JÄņiem uz atklÄšanu uzaicinÄja spÄ“lÄ“t Stefanu MarhiļēviÄu, jo man bija bail. Bija dikti laba skaņa, Stefans teica: „To tikai Gudenieki var dabÅ«t gatavu!” 1993. gadÄ – LÄ“valda laikÄ – Ä“rÄ£eles remontÄ“t atbrauca lielais speciÄlists Kalniņš no UgÄles, un, man liekas, kaut ko sabojÄja. PÄ“c tÄ remonta no Ä“rÄ£elÄ“m (tÄs iesvÄ“tÄ«ja 1949. gadÄ) pazuda emblÄ“ma ar meistara vÄrdu. Kalniņš stabules uz darbnÄ«cu veda bagÄžniekÄ, nezinu, varbÅ«t kaut ko sakratÄ«ja, varbÅ«t samainÄ«ja, bet skaņa arÄ« vairs nebija tÄda.” 

„Viena varu piedziedÄt baznÄ«cu” 

„Pa svÄ“tkiem spÄ“lÄ“ju lielÄs Ä“rÄ£eles, parastajÄs svÄ“tdienÄs – fisharmoniju. Tas kÄdreiz stÄvÄ“ju augšÄ pie Ä“rÄ£elÄ“m, bet Zavaļņuks izdomÄja, ka jÄnes lejÄ. Priesteris teica, ka tÄ varÄ“s skaidrÄk kontaktÄ“ties, jo tai laikÄ ap 1985. gadu pÄrgÄja uz latvisko dziedÄšanu, pirms tam bija latÄ«niskÄ. (Man patika, kad tolaik sprediÄ·i runÄja no ambona, tad es dzirdÄ“ju un redzÄ“ju, kas jÄdara. Tagad runÄ no altÄra priekšas, kÄdreiz nemaz Ä«sti nesaklausu, kas tur notiek.) StiepÄm fisharmoniju pa trepÄ“m lejÄ, priesteris un viņa palÄ«gs pa priekšu, mÄ“s ar vienu vÄ«ru no pakaļas. 

Priesteri man kÄdreiz pÄrmetuši, ka es nespÄ“lÄ“ju Ä“rÄ£eles, ja Ä“rÄ£elnieks nav atbraucis. Bet kÄ es varu zinÄt, ka šoreiz man jÄspÄ“lÄ“? Man nemaz nav notis lÄ«dzi, un misi bez notÄ«m nevar nospÄ“lÄ“t! Tas, ka es kÄdu dziesmu spÄ“lÄ“ju bez notÄ«m, nenozÄ«mÄ“, ka zinu visu no galvas. ČūÄas Anna kÄdreiz man teica, ka es varÄ“šot viena pati piedziedÄt to baznÄ«cu, jo man esot stipra balss. BeigÄs iznÄk ar’, ka es palieku viena pati, jo vecÄkie dziedÄtÄji aiziet projÄm uz viņsauli, bet jaunie neienÄk!”