Marija Oše

 

Novadnieki atrodas 100 metru no Sakas novada robežas. Tā, iespējams, ir Alsungas novada visnomaļākā sēta, jo tuvākās vietas, kurās vēl dzīvo cilvēki, ir Bērzkalni un Rīva. Abas ir vienlīdz tālu – četri kilometri.

Suns suni pazīst 

Pēc atmiņas braucot pa maršrutu, ko tikai vienreiz biju aplūkojis kartē, pārāk drošs nejutos, it sevišķi, kad grantētais ceļš pārtapa smilšainā. Vieglajam auto vietas gan pietika, iedrošināja arī svaigās greidera pēdas. Negaidīti no krūmiem izskrēja divi suņi un riedami mani pavadīja, apliecinot, ka tuvumā jābūt mājām. Kad ieraudzīju vareno ozolkoka krustu, sapratu, ka esmu atbraucis pareizajā sētā, jo bija dzirdēts, ka Novadniekos tas esot Alsungas pusē visvecākais. Suņi lēkāja ap auto, tādēļ, pavēris logu, jautāju sievietei aiz riķu (zedeņu – aut.) žoga, vai drīkstu kāpt ārā. „Ja esi labs cilvēks,” viņa atteica, „vari mēģināt.” Riskēju. „Jā, tā jau saka, suns suni pazīst,” saimniece bez lielas sajūsmas par negaidīto viesi piebilda, kad sētas sargi no manis atstājās. „Nu, ko vajag no meža Marijas?” skanēja nākamais jautājums. Uzzinājusi, ka esmu no Kurzemnieka, viņa mēģināja noskaidrot, kurš mani uzsūtījis. Kad atbildēju, ka esmu ieradies rakstīt par Novadniekiem, dabūju pretī laipnu solījumu sadot ar riķi pa ribām – nekādu rakstu nebūšot, jo viņa negribot tikt pa avīzēm izķengāta. Pa ribām negribēju, tomēr prom nebraucu, jo saimniece tobrīd nevienu sitamo rokā neturēja. 

Uz suitu robežas 

Patiesībā jau pārāk drošs nejutos, jo biju nelūgts ieradies citu cilvēku mājās, vietā, kur sveši ļaudis ir retums. Vispirms noskaidrojam, kāpēc man tika solīts ar riķi. „Es tā vienmēr piedraudu, ja mani neklausa,” skaidro Novadnieku saimniece Marija Oše. „Reiz bērni, spēlējot bumbu, izsita kūtiņai logu. Dzirdēju, kā sarunājas: nu tad reiz dabūsim ar to riķi pa tām ribām!” 

Marija atzīst, ka šais mājās dzīvojot visu mūžu un nekur prom neiešot. „Esam pēdējie mohikāņi,” viņa saka. Kā radies māju nosaukums, nezinot, bet var būt, ka pēc atrašanās vietas – tā ir pirmā māja (vai arī pēdējā, tas atkarīgs, no kuras puses skatās) suitu novadā, jo tūlīt aiz pagalma sākoties Sakas novads, kur dzīvojot luturi jeb luterāņi. Iespējams, ka dižais ozola krusts mājās uzcelts tieši tādēļ – lai iezīmētu robežu starp atšķirīgajiem novadiem. Ar krustu un Mariju saistās kāds stāsts. Aizputes mednieku kolektīvam tieši pie Novadniekiem esot medījamās platības. „Kad viņi dodas medīt uz šo pusi, tad saka, ka braucot pie Jēzus Marijas,” paskaidro saimniece. 

Palikuši vienīgie 

„Agrāk te bija būda pie būdas,” saka M.Oše, „bet nu esam palikuši tikai mēs.” Viņa, kārtojot savas mātes mantas, atradusi senus dokumentus, un kādā no tiem (kontraktā, viņa saka) krievu valodā izlasījusi, ka zeme viņas dzimtai piešķirta 19. gadsimta astoņdesmitajos gados: „Akotu būda, tā to visi pēc mūsu uzvārda sauca, un tādas būdas te bija visas, katram pa trīs vai četri hektāri zemes. Nornieki, Krauklīši, Dravenieki, Jaunāļas.” Jautāju, no kā tad šie ļaudis pārtika, ja tik vien tās zemes. „Nu, neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu badā nomiris, laikam mācēja saimniekot,” tā Marija. Arī viņa un vīrs Alfons joprojām saimnieko, mājās esot 11 ragulopu (slaucamas gan tikai divas govis), arī aitu bariņš, vistas, truši. „Kas tas par laucinieku, kas nevar sevi ar gaļu apgādāt?” viņa retoriski jautā un piebilst: ja Latvijā krīzes dēļ kādam arī būšot bads, tad ne jau nu lauciniekiem. 

Nobendēja vācieši 

Marijas māte Katrīna izaudzinājusi divas meitas. Novadniekos pie sienas ir fotogrāfija: jauns vīrietis Latvijas armijas formas tērpā. „Kamēr es šeit esmu, tēva bilde vienmēr būs pie sienas,” saka Marija. Jēkabs Akots nobendēts kara laikā, tas uz vāciešu rēķina. „Tie, kas negribēja iet vācu armijā, slēpās mežā. Vācieši atsūtīja vlasoviešus, lai tie sabrāļojas ar partizāniem un pēc tam pa vienam vien izķer. Tēvam prasīja, lai parāda, kur ir pārējie, bet viņš nevienu nenodeva. Palaida viņu, lai iet, un skatījās, pie kā tad nu aizies. Tēvs varēja izmukt, bet tad būtu paņemta māte, un to nu viņš nepieļāva. Aizveda viņu uz Saku, tur bija Pilsdangas– mājas, kuru pagrabā turēja sagūstītos. Laikam arī sita. Māte bija divreiz aizgājusi satikties, pēc tam uzzināja, ka tēvs kaut kur aizvests un nav atgriezies. Vēlāk atrada, kur viņš pāris pēdu zem zemes aprakts. Māte gribēja izrakt, bet pagastvecis neļāva, teica, lai vispirms zārku sagādā, citādi sākšot smirdēt. Tā arī bija, kad atveda mājās un mēģināja mazgāt, jau āda gāja nost. Apraka Lapu kapos pie Alsungas. Mamma ar viņu tikai četrus gadus nodzīvoja, droši vien viens otru pat iepazīt nepaspēja.” Laulājoties ar Alfonu, Marija pieņēmusi viņa uzvārdu – Ošis. Tagadējos laikos, mainot pasi, tajā ierakstīts Oše. „Sapratu, ka būs ziepes, jo visos citos dokumentos rakstīts Marija Ošis,” viņa stāsta. „Kāds paziņa ieteica iet uz pasu daļu, lai tur iespiež zīmogu, ka uzvārds mainīts. Tā arī izdarīju, un viss kārtībā, nevienam nav nekādu jautājumu.” 

Nāk cūkas un bebri 

Dzīvojot meža vidū, vai ik dienas nākoties sastapties ar dažādiem dzīvniekiem. Mantoto zemi Oši apstrādā, tā atrodas turpat aiz mājas. Kartupeļu lauku apcēlušas mežacūkas, tādēļ tas apvilkts ar elektrisko ganu. Esot izmēģinātas visādas receptes – cūku tauki, dīzeļdegviela, bet nekas nav līdzējis. „Alfons nolika traktoru tepat pie mājas, tas taču pēc dīzeļa smird, bet cūkas vienu nakti bija izrakušas zemi zem paša traktora,” viņa piebilst. Kad elektriskais gans nopirkts, sākumā Alfons bijis spiests laist tajā 220 V spriegumu, jo pietrūcis kādas detaļas. „Iespraudu nulles vadu zemē, bet fāzi pie drāts,” viņš atceras, „no rīta pēc pēdām redzu, ka cūka bijusi kādu metru no aploka, bet tuvāk ne, laikam kaut ko nelāgu sajuta.” Kopš tā laika cūkas nenākot. Apkārtnē esot arī bebri. Marija redzējusi, kā bebrs karo ar suņiem: „Sēž dīķī uz zara un suni kaitina. Kad tas neiztur un metas virsū, bebrs ienirst. Domāju, ko suns tā jocīgi lec, tad redzu – bebrs kājā karājas!” 

Ceļš celts no pudelēm 

Agrāk uz Novadniekiem no Alsungas bijis jābrauc pa apkārtceļu caur Rīvām, tikai vēlāk uzbūvēts ceļš no Bērzkalniem. Tas tapis pa kluso – mežinieki veduši kokus pāri dzelzceļam vietā, kur nav bijis pārbrauktuves, tātad nelegāli, un meistars Ošis to, protams, atklājis: „Teicu viņiem: ja grib to turpināt, tad jāuztaisa ceļš līdz manām mājām. Uztaisīja arī!” Marija gan piebilst, ka ceļš uzbūvēts uz pudelēm un paskaidro: „Granti veda no Rīvas karjera, krava maksāja divas pudeles kandžas. Ja maksāja naudā, neviens neveda. Divas kandžas pudeles naudas ziņā bija viena valsts šņabja vērtas, bet vedēji negribēja pirkto mantu ņemt – ar diviem polšiem iznāca lielākai kompānijai un ilgākam laikam.”