Miķelis Ķēde

 

Par suitiem dzirdēts, ka tie ir ietiepīgi, nelaipni, neviesmīlīgi ļaudis, kas par savējiem neatzīstot pat tos, kas šeit nodzīvojuši desmitiem gadu, tomēr dzimuši citur.

Jūrmalas puika

Ir arī izņēmumi. Piemēram, par alsundznieku Miķeli Ķēdi diez vai kāds teiktu, ka viņš nav vietējais. Alsungā dzīvo abi viņa dēli un pieci mazbērni. Vedekla Ausma dzied Suitu sievās, mazbērni Dace, Jānis un Māris dejo tautiskās dejas. Bet! „Neesmu suits, esmu jūrmalas puika no Nidas,” Miķelis atklāj. „Vectēvam bija māja pie pašas jūras, bet, kad dalīja Purmsātu muižu, viņš dabūja zemi tur. Tēvs uzcēla jaunu māju, bet uznāca karš. Pēc kara bija palikusi plika vieta. Tā bija Kurzemes katla pati mala, vienā pusē lielceļam krievs, otrā – vācietis. Ko nevarēja nojaukt, nodedzināja. Mēģinājām kopā ar tēvu atjaunot, bet beigās atmetu ar roku, gāju mācīties. Esmu strādājis vairākās vietās, līdz nonācu Alsungā un pensijā aizgāju kā kolhoza zootehniķis.”

Galva zemāk par pakaļu

Izrādās, Miķelis Ķēde ir bijis arī leģionārs – II Pasaules kara pēdējā gadā paguvis tikt iesaukts vācu armijā. „Kad nokļuvām frontē, tas bija Polijā, mūs sūtīja nomainīt daļas pirmajās līnijās,” viņš atceras. „Gājām iekšā pilsētā, sākās mīnmetēja apšaude. Ātri ievēlos grāvī, bet dabūju šausmīgu belzienu pa muguru. Domāju – viss, gals klāt! Sāku pētīt, kur tad asinis? Nav! Izrādās, šķemba trāpījusi katliņā un tur iesprūdusi, un belziens bijis ar to katliņu. Nebūtu ielēcis grāvī, būtu palikusi galva augstāk par pakaļu, trāpītu pa galvu. Citu reizi komandieris mani sūtīja izlūkos uz sādžu, kur gājām iekšā. Tur vienā mājā kaut kādi bija paslēpušies un šāva. Uzreiz – blaukš! Dabūju pa ausi. Asinis tek, domāju, auss nost, taču izrādījās, šķemba nedaudz aizķērusi. Bet leitnants, kurš palika kalnā, bija beigts. Varbūt mani aizķēra, šaujot uz viņu, tās bija sprāgstošās lodes.”

„Mūs atdeva krievam”

„Beigās kritu amerikāņu gūstā,” stāstu turpina Miķelis. „Tiku nometnē Francijā. Toreiz trīs lielie vīri – Staļins, Čērčils un Rūzvelts – dalīja pasauli un mūs atdeva krievam. Pa lēģeri klīda runas, ka tos, kas nebrauks mājās labprātīgi, amerikāņi tik un tā ar varu izdos krievam – pa taisno uz Sibīriju. Sākumā uz to daudz neklausījāmies. Bet reiz mūs, apmēram 30 latviešus, izsauc priekšā un prasa: „Kurš brauks mājās?” Neviens nepieteicās. Bet runas turpinājās, un otrajā reizē no ierindas neiznāca tikai kādi trīs. Pēc tam viņi kaut kur pazuda. Vēlāk dzirdējām, ka patiesi uz Sibīriju aizsūtīti. Tā, redz, amerikāņi toreiz izdarījās ar leģionāriem. Nodeva, tāpat kā zviedri.”

Iegāž bilde

Ceļš uz mājām Miķelim bijis garš un pārdzīvojumiem bagāts. „Pa ceļam mūs Vācijā izdzina no vilciena, tur krievi jauca kādu rūpnīcu un veda prom iekārtas. Izmitināja pazemē, kur vāciešiem bijusi kaut kāda slepena aviācijas rūpnīca. Reiz skatāmies – mūsu guļvietas apgrieztas otrādi. Bet es tur biju slēpis fotogrāfijas no leģiona, ko gribēju pārvest piemiņai, un tās mani iegāza. Es, redz, visu laiku biju stāstījis, ka esmu ticis iesaukts darba dienestā, papīru jau nekādu nebija. Fotogrāfiju dēļ mani un vēl pāris vīru paņēma ciet, aizveda uz stacijas komandantūru. Pavadonis iegāja iekšā, teica, lai pastāvam ārā. Bet uz perona bija pilns ar cilvēkiem, kas gaidīja ešelonu. Norunājām, ka nav ko gaidīt nepatikšanas, jālaižas, un – iejukām barā. Bet komandantūrā toreiz bija jādabū papīrs, ar kuru mājās deva pasi, bez tā nelaida arī vilcienā. Tādēļ pēc kāda laika gājām turp labprātīgi, pateicām, ka esam bijuši aizvesti darbos un nu gribam mājās. Neko, iedeva papīru un iesēdināja vilcienā. Tā tikām līdz Rīgai, pēc tam uz mājām. Vēlāk izsauca uz čeku Liepājā. Prasīja, kur esot bijis kara laikā. Teicu, ka darba dienestā. Un ar to pietika.”

Asinsgrupa padusē

„Pēc kara pabeidzu Kazdangas tehnikumu, ko pirms tam bija nācies pamest,” turpina Miķelis. „Toreiz lika stāties komjaunatnē. Visādi izgrozījos. Vēlāk, kad jau biju precējies, aicināja partijā. Teicu, ka nevaru – sieva neļauj. Man, redz, bija bail, ka nesāk pētīt, kas es tāds, un neuzrok leģionu. Man padusē tetovējums, vācu armijā tur ietetovēja asins grupu. Es to centos nevienam nerādīt, pat dēliem samuldēju, ka tā ir jaunības kļūda. Beigās sekretārs pa kluso manus papīrus uz komiteju aizveda, man pat neko neteica. Tā mani uzņēma kandidātos. Pagāja gads, es nelikos ne zinis, līdz sekretārs prasīja, kāpēc neko nedaru tālāk. Nebija, kur likties, stājos arī partijā. Uzņemot atkal prasīja, kur kara laikā biju, bet es turējos pie sava – darba dienestā! Tagad iznāk, ka esmu diženo padomju tautu pamatīgi piekrāpis.”

Juris Lipsnis