Miķelis Sīlis

 

Alsungā šobrīd dzīvo trīs Miķeļi. Jaunākais no viņiem ir Miķelis Sīlis. Strādā Ēdoles zemnieku saimniecībā Ezernieki, ved graudus no laukiem Zlēkās uz kalti Almālē.

Gandrīz Arvīds

„Esmu dzimis 1944. gadā,” viņš stāsta. „Par Miķeli mani iekristīja tēvs. Bija it kā gribējuši par Arvīdu saukt, bet, kad kristīja baznīcā, esot to vārdu piemirsuši. Nu, un tā kā baznīca Alsungā ir svētā Miķeļa, nolēmuši: lai tad iet Miķelis. Daudzi gan mani sauc par Miku. Varu būt gan Šķiļu Miks – pēc māju vārda, gan Sīļu Miķelis, tas būtu tas pareizais, pēc pases. Bet Alsungā jau daudzus sauc pēc māju vārda. Piedzimu Šķiļos. Lai gan esmu arī apkārt klejojis, nu dzīvoju tur. Arī dēls Andis, brālis Alberts, vietas pietiek visiem. Brālim nu jau divreiz pa 60,” smejas Miķelis, „viņš 1929. gadā dzimis. Kājas brālim sāp, mēs ar Andi viņam palīdzam.”

Dzērvenes negaršo

„Nekādas īpašas vārdadienas svinēšanas netaisu,” taujāts par tradīcijām, skaidro Miķelis. „Aizeju uz baznīcu, aizlaižu uz Kukšu ezeru. Pie ezera man zeme mantojumā no mātes puses. Tur ir nolikts vagoniņš, pasēžu ezermalā, nu, pasvinu nedaudz. Pats ezers ir izīrēts, bet mēs, kam tur zeme, varam makšķerēt, peldēt, ja gribam. Man ir gan mežs, gan dzērveņu purvi. Ļauju, lai lasa ogas un sēnes, kam vajag. Pašam dzērvenes negaršo, ja nu kādreiz kādu ogu uzkožu. Nekāds makšķernieks arī neesmu. Man patīk, ja kožas, bet, ja neķeras, tad ir garlaicīgi. Ja nu kādreiz kompānijas pēc kādam aizeju līdzi. Es arī medniekos skaitos, bet nekur neeju. Kaimiņš Sužu Pēteris arī tāds pats. Kolektīvs tagad medī aiz Alsungas, tas man par tālu. Bet pamazām domāju, ka vajadzētu atgriezties. Zemessardzē arī esmu. Man tīri labi patīk, sevišķi mācības, kad jāiet pa mežiem. Skriet vairs neliek, bet aicina dežūrās, sargāt kaut ko.”

Darbs nav auglīgs

„Kad iznāk laiks, cenšos uz baznīcu aiziet, māte mūs tā iemācīja,” Miķelis turpina. „Reizēm uz Alsungu, citreiz uz Jūrkalni aizlaižu. Svētdienās vismaz savā mežā nestrādāju, tas arī man no mātes palicis. Viņa iestāstīja, ka svētdienas darbs nav auglīgs. Un tā arī ir. Reiz svētdienu pazāģēju, pēc tam veselu nedēļu taisīju zāģi... Tagad, kad strādāju Ezerniekos, sanāk darbi arī kādā svētdienā, bet tur neko nevar darīt. Sevišķi, kad ražas laiks. Bet pa mežu sisties, to gan nē.”

Atpakaļ mājās

„Par šoferi sāku strādāt, kad apnika pa mežiem ērpēties,” Miķelis skaidro. „Vienam pašam bija garš laiks, pats zāģēju, pats vilku, cik tad ilgi var. Reizēm darbojos savā mežā, reizēm kaimiņiem palīdzēju malku gādāt. Un tad Ezerniekos atbrīvojās šofera vieta. Man te baigi ērti, darbavieta pa vidu starp abām mājām. Brauc, uz kuru gribi. Mašīna arī labu iedeva. Tagad strādājam līdz naktij, labības pļauja pie beigām. Lauki saimniecībai izkaisīti pa daudzām vietām, bet kombaini jauni, iet labi, nekas nelūzt. Esmu strādājis daudzās vietās. Ēdolē, Zlēkās, pat Ventspilī. Tur varbūt arī būtu palicis, darbs ideāls, bet nebija kur dzīvot. Kopmītnēs salika kopā ar nodzertiem svoločiem, katru vakaru kaut ko svinēja. Negribējās tādā barā, pats arī būtu nodzēries. Aizmuku. Tā nu esmu atpakaļ mājās.” 

Juris Lipsnis