Pēteris Ķemeris

 

Esmu dzimis Aizputes slimnīcā 1949. gada janvārī. Inta: „Ar viņa dzimšanu saistās viens ievērības cienīgs fakts – Pēteris savai mammai piedzima mežonīgi liels – sešarpus kilogrami.” Pēteris: „Piedzimu Aizputē, un mani veda mājās ar zirgu, nekā cita jau nebija. Uznācis vakars un šausmīgs putenis. Tepat pie kapiem toreiz ceļš gāja pa taisno. Ragavas apkrita, un tumšs, un puišelis pazūd. Tie sabijušies, bet labi, ka biju satīts kažokā, ragavas arī virsū neuzkrita, atrada. Laimīgi pārbraukuši, man nekas nekaitēja. Tas man bija pirmais brauciens. Mājas bija Ķēniņi, mežā pa ceļam uz Alsungu. Mātei bija četri bērni, toreiz gāja kā jau gāja, un mātes brālis mani pieņēma, kad man vairs mātes pienu nevajadzēja. Pašam viņam bērnu nebija. 

Mums nekā nebija, tāpēc izsūtīšanas neķēra, un arī tagad ir viegli – ne meža, ne zemes, ne māju, nekas ar māsām un brāļiem nav jādala. Visi kalpi. Ir tik, cik paši sastrādājam. Izskolojos Gudenieku pamatskolā. Es biju pirmajā klasē, kas beidza astoņas. Toreiz skolai piebūvēja piebūvi, un tur arī mums bija klase. Pie mums astotajā klasē nāca mācīties arī tādi jaunieši, kam pirms tam tikai septiņas bija, cits pat divus trīs gadus izlaidis. 

Pēc tam visi, kam tās domu kanniņas nebija tik pilnas, gāja mācīties par traktoristiem, šoferiem. Bijām kādi divi vai trīs, mācījāmies Zūru akadēmijā, to mēs paši tā nosaucām. Pabeidzu viengadīgo, iznāca traktorists mašīnists. Nostrādāju tepat kolhozā Sarkanais strēlnieks nepilnus divus gadus par traktoristu. Man iedeva pilnīgi jaunu traktoru DT-20. Tādu bija maz, bet es laikam izskatījos tāds kārtīgāks. Pabraucu, un kara kungi aizsūtīja šoferu kursos uz Cīravu. Izvingrojos tur, un bija jāiet armijā. 

Maijā mani iesauca. Biju Čehoslovākijas iekarotājs. Tur tikām dikti ātri. Tikko iesauca, Čerņahovskā pēc nepilnām divām nedēļām jau bija jāpieņem zvērests. Nepaspējām pat karantīnu iziet, vienu dienu bija trauksme un – aiziet! Līdz čehiem gan tikām tikai pēc četriem mēnešiem. Trīs nostāvējām Polijā, vienu Vācijā. Bija jādara, ko lika. Tolaik jau krievam bija vara. Biju atsevišķajā sapieru bataljonā, bloķējām ielas. Tur bijām kādi 30 latvieši, vienu otru vēl tagad satieku. Tā arī laimējās tur palikt līdz beigām. Čehi mums nedeva pārtiku, nemazgāja veļu, tas viss bija Vācijā. Iedeva jaunus ziliņus un laidām. Līdz robežai bija kādi 250 km. Tad jau bija gaužām labi. Vienīgi kādu reizi bez borta pārbraucām. Čehi ar lielo mašīnu pagrieza, taranēja. Bet nekādas briesmas jau nebija. Nobarojos resns, pārtiku vezdams. Inta: „Nevarēja pogas aiztaisīt!” Kad braucām mājās, nez, kas tie bija, laikam kādi mežabrāļi, uzlaida pa vagonu. Mēs visi snaudām, lodes aizgāja pāri galvām, logi izbira. Būtu sēdējuši, sazin’, kā būtu bijis. 

Inta: „Man viņš sāka rakstīt no armijas. Kad gāja prom, bija cita brūte, un diezgan cieša, bet tā pazuda. Nu, un kad tā darīšana nojuka, sadomāja man atrakstīt.” Pēteris: „Noskatīju Intu, kad pārnācu, viņa tolaik jau mācījās augstskolā.”
Sāku strādāt, braucu atkal. Man uzsmaidīja liela laime, iedeva jaunu GAZ-53, tas skaitījās liels gods, viena tāda tikai bija. Tad nu bija lieli prieki. Kādu laiku braucu ar to, un sagribējās ar autobusu pamēģināt. Tas bija 80. gados. Gudeniekos skolu nolikvidēja, un bija jāsāk bērni uz Alsungu vadāt. Nopirka kaut kur Jūrmalā LAZ. Vedu no rītiem un vakaros arī strādniekus. Tolaik bija grūti ar šņabi, pa divām pudelēm vien tikai deva, un bija jāved vīri uz bodi Alsungā. Pats arī pudelei negāju ar līkumu apkārt. Tos laikus jau nebija tik stingri, iemeta un pabrauca. Inta: „Es gānījos, ka lupatas gāja ap gaisu. Biju arodbiedrības priekšniece, rīkoju balles. No rīta jāved bērni, bet šis tik sēž pie galda.”
Pareizi, arodbiedrībai jāredz, ko tauta dara! 

Nevienu reizi neuzrāvos. 

Braucām arī uz barikādēm Kuldīgas raidstacijā, uz Rīgu tikai tad, kad Maskavā bija pučs, bet Daugavmalā notika manifestācija. Citur nebija vietas, visus autobusus sadzina Ķīpsalā. 

Kad putēja kolhozs, pārgāju uz paju sabiedrību. Es novilku līdz pašam kliņķim, kad palikām kādi trīs vai četri. Skolas jau Gudeniekos vairs nebija, sievu atlaida no darba. Sākām paplašināt savu saimniecību. Paturējām vairāk cūku. No 1986. gada dzīvojam paši savā Līvānu mājā, pirms tam bijām pirmajā divstāvu mājā centrā. Praktiski visi, kas toreiz tanī māja bija, nu ir te, līvānietēs. Inta: „Labi, ka ir sava māja, cauri vien par to līksmoju. Tur es būtu beigta!” Pēteris: „Nekas tev nekaitētu! Dobes nebūtu jāravē, zālīti gar logiem bezdarbnieki nopļautu!” 

Ar cūkām it kā apnika, sākām pa kādai gosniņai turēt. Divas jau bija pat kolhoza laikos, kad tikai vienu drīkstēja turēt. Beigās nokņiebām pat līdz desmit govīm. Paši, bez kredītiem un projektiem, uzcēlām piena māju, ielikām dzesētāju. Citādi jau nevarētu pārdot. Un tā mēs te muļļājamies. 

Inta: „Ko muļļājamies, strādājam mellām mutēm!” Pēteris: „Tagad ir piecas slaucamas govis. Viens otrs jau saka: „Pēter, Pēter, priekš kam tev tās govis vajag!” Inta: „Tie jau arī kolhoza laikos teica: „Priekš kam jums tās divas vajag.” Pēteris: „Es atbildu, ka varu ieiet veikalā un paskatīties, kādu desu gribu, man nav jāskaita kapeika.” Visu laiku jau labi maksāja par pienu, un nu jau arī nav tāda vajadzība, pamazām jāmet miers. 

1999. gadā mani uzaicināja uz pagastu, jo nebija kas to autobusu brauc. Tā iesāku. Tagad braucu arī ar vieglo. Pirmdienas un piektdienas man ir Kuldīga, pagasts jau rūpējas par studentiem, vedu viņus uz Rīgas autobusu un atpakaļ. Tie ir tādi zināmi maršruti, pārējā laikā braucu, kur vajag. Ja savācas vairāk braucēju, vedu viņus uz Kuldīgu, braucam ekskursijās. Maksā par stundām, tāpēc nav jānīkst visu laiku darbā. Es tā reizēm iedomājos: kas man nekait strādāt vecumdienās, aizeju no rīta uz pagastu, bet tur tikai meitenes, vesels bars, smaida! Nu jau būs desmit gadi, un ne ar vienu vēl neesmu sarājies. Mēs laikam visi tādi, viens otram pāri nedarām. 

Inta: „Pēteris jau nevelk uz kašķi. Dzīvojam kā divi balodīši. Brīžam viens izlido pa logu, brīžam otrs...” Pēteris: „Kādreiz lasu avīzē, kā cilvēki stāsta, cik viņi mīļi un labi dzīvo, 40 gados ne rājas, ne strīdas. Man liekas, viņi melo.” Inta: „Man arī liekas, ka tie ir nieki. Lai cik saticīgi un labestīgi, tā nevar būt, ka ne reizi nav sastrīdējušies. Nav jau jākaujas!” Pēteris: „Vai arī vienam tad jābūt tādam, kas pakļaujas.” Lai nu kā, abi mičojamies jau 38 gadus. Ģimenē ir divas atvases, dēls un meita. Abi izstudēja vēl tad, kad par skolu nebija jāmaksā. Abiem ir izglītība, darbs, no mums jau sen neko neprasa. 

Tā nu mēs par dzīvi nesūdzamies. Vienīgais, ka būtu jāiet un jācīnās, lai citiem arī iet labi. Žēl par tiem, kas darbojās, plānoja saimniecību, pirka tehniku un nu ir pie bankrota. Mēs arī esam aizņēmušies, bet uz īsu brīdi, un no piena naudas ātri atdevām. Rīt jābrauc uz Kuldīgu, uz zemnieku akciju. Inta: „Es neesmu uz dumpi, bet tā arī nevar ar cilvēkiem apieties. Valdība visu laiku minās virsū – pērciet tehniku, ņemiet kredītus, plānojiet! Banka arī sūta piedāvājumus, lai tik ņemam. Priekš kam? Kādreiz tas taču jāatdod!”