Valija Mateviča

 

Valija Mateviča (meitas uzvārdā Bērtulsone) dzimusi 1931. gada 30. oktobrī Alsungā. Precējusies. Vīrs Gunārs, trīs bērni – dēli Aigars un Guntis un meita Sigita. Mateviču ģimene tagad dzīvo Ēdoles centrā, Kuldīgas – Jūrkalnes šosejas malā.

Pēc zemes uz Rīgu 

Valija dzimusi Ceļarājos, citi to saukuši arī par Kannenieku būdu, lai gan ar netālajiem Kanneniekiem tai neesot nekāda sakara. Valijas vecaistēvs senos laikos meža zemes stūri dabūjis no valsts, tas varētu būt noticis kaut kad ap 1830. gadu. „Kājām uz Rīgu gāja, lai dabūtu,” saka Valija. „Mamma stāstīja, ka paņēmis līdzi pastalu auklas un ielāpus, jo pa to lielo gabalu pastalas nodila. Apsēžas grāvmalā, salāpa un iet tālāk. Es nemaz nezinu, cik ilgi gāja, droši vien kādu nedēļu. Māja mums bija uzcelta pašā zemes gabala malā, pie ceļa uz Alsungu. Prasīju mammai, kāpēc tieši to vietu izvēlējušies, viņa teica, ka gribējuši celt pie ūdens, te bijis tāds purvelis, kur pēcāk dīķi izraka. 

Kad gājām uz ballēm, kaimiņi mani uzrunāja par Būdiņu Valiju. Es arī neapvainojos, tīri labi patika tas vārds. Bijām trīs bērni: es, Alfrēds (otrā vārdā Ādams) un Edvards. Kā jau tas mūspusē ierasts, vienu vietējie uzrunāja par Frēdi, bet otru par Ēdi. Apkārtējās mājas arī dēvē pēc iesaukām vai palamām, senāk tās nez kā iedotas. Piemēram, tur netālu ir mājas, ko dēvē par Zvejniekiem, kas pēc papīriem ir Dzirnieki, vai Sprostiņi, ko biežāk sauc par Runču būdu. Senāk Oliņus sauca par Pelēm, turpat blakus pie Gāčām bija mājiņa, ko sauca par Kaķiem, bet Saulīšus par Šorkiem. Reiz Kalngāča, kas dzīvoja Kaķos, bija gājis reizē uz baznīcu ar Sprostiņu saimnieku un pa jokam ieteicies: „Re, kā mēs abi, Kaķis ar Runci, smuki kopā ejam.” Abi toreiz sastrīdējušies, visu ceļu nav runājuši, bet tā iesauka Runči Sprostiņiem pielipa.” 

Valijas mammas brālis Jēkabs pirms pirmā pasaules kara bija staigājis pa mājām, spēlēdams ermoņikas, bet tad viņu paņēma strēlniekos. „Kaut kur pie Rīgas onkuli ievainoja. Kaimiņš Silenieku Jānis, kas ar viņu frontē bijis kopā, stāstīja, ka apciemojis Jēkabu hospitālī, runājuši, ka drīz būšot atkal vesels, varēšot atkal iet un spēlēt. Bet nekā, nepārnāca, laikam bija pārāk stipri ievainots. Jēkabs bija par puisi turpat netālu, Pīkšās. Kad atnesa mājās viņa drēbes, kas tur palikušas, karā aizejot, vecāmamma dikti raudāja, bet tad aizgāja izrunāties pie mācītāja. Tas bija teicis, ka tagad jau tāds laiks, kad daudzas mātes paliek bez dēliem. Tas viņu kaut kā nomierināja.” 

„No rīta sāpēja kājas” 

„Uz skolu Alsungā gājām ar kājām, katru dienu te tāds bariņš kaimiņu bērnu sapulcējāmies. Septīto klasi nepabeidzu, dzīvojām pārāk nabadzīgi, nebija pat, ko kājās vilkt. Kaimiņos šuvēja dzīvoja, viņa man uzšuva no drēbes atgriezumiem čībiņas, bet ar tām jau pa ziemu nevarēja staigāt. Kādu laiku dzīvoju Galbāliņos pie Sproģu Lidijas. Viņai bērni bija mazi, vīrs strādāja mežā par koku brāķeri, palīdzēju lauku darbos, gāju ganos. Netālu dzīvoja mana draudzene Rozālija, tie bija tie trakie gadi, gājām uz ballēm, atceros, mainījāmies drēbēm, lai nebūtu katru reizi ar vienām un tām pašām jāiet. 

Labprāt gājām arī uz mašīntalkām. Toreiz jau kūla nedēļām, kuļmašīnu un dampi veda no mājas uz māju. Talku dikti gaidījām, klausījāmies no rīta to svilpienu, kad mašīnu sāka darbināt. Kad sāka kurināt, pirmais svilpis bija tāds pašvaks, otrais stiprāks, uz trešo visiem jābūt darbavietā. Kad talcinieki sanāca, visiem deva brokastis. Un katru vakaru pēc vakariņām bija danči, brīžam līdz rītam. Citreiz no rīta kājas nevarēja pacelt, kad bija jāsāk strādāt. Mēs, tie jaunie meitēni, parasti tikām pie pelavu vākšanas, bet augšā uz tā sauktā galda, kur bija labības klēpīši jāpadod iekšā laidējam, gāja pieaugušās meitas. Bet tie, kas labību dakšoja, bija mūsu vienaudži, viņi gribēja, lai tur esam mēs. Vienreiz lielās meitas aizkavējās, un mēs ar draudzeni uzsprukām augšā. Šīs atnāk – vieta aizņemta! Neko darīt, jāiet pie pelavām. Nekad nebijām kūlīšus devušas, dikti uztraucāmies, ka kaut ko neizdarām aplam. Tas bija gandrīz pats atbildīgākais darbs. Bet puiši palīdzēja, iemanījāmies, un tā mēs palikām augšā. Dienas beigās gan izgāja šķērsām. Padeva augšā palagā savāktu smelkni, kas bija otrreiz jāizlaiž caur kuļmašīnu. Nu, un mums to palagu ierāva trumulī, siksna nost, dampis stājas.. Pārbijāmies, ka nu būs slikti. Bet Slavinsku Ābis, vecāks vīrs, kam tā kuļmašīna piederēja, neko neteica, laikam mēs viņam drusku patikām. Uzlika siksnu, izkūla. No palaga gan nekas nepalika pāri. Lielajām meitām tie bija lielie prieki, varēja mūs izsmiet.” 

„Sarkanā tante nāk!” 

Valija atceras, ka viņas jaunības gados mājinieki katru svētdienu gājuši uz baznīcu: „Savācāmies tāds pulciņš, mūsmājām cauri nāca pat no Gudenieku puses, jaunmužinieki, jo Alsungā bija tā lielā baznīca. Toreiz arī naktī bija dievkalpojumi. Sākās no vakara, beidzās no rīta. Viens otrs arī aizsnaudās, ķesteris staigāja pa baznīcu un modināja. No rīta gāja uz dzirnavezeru muti mazgāt, lai varētu pamosties. Arī bērēs tolaik pātarus no vakara līdz pusnaktij skaitīja, zārku uz nakti panesa tuvāk mājai. Mans vecaistēvs bija pātarnieks, gāja pa mājām, kur vajadzēja. Bēru naktslaunagā parasti deva pienā vārītas nūdeles. Vēl tagad atceros garšu, domāju, vajadzētu kādreiz pamēģināt uztaisīt. Tās, kas veikalā, tikai izskatās līdzīgas, bet garša galīgi nav tā.

Tolaik arī kāzas svinēja svētdienās un no rīta – brauca uz baznīcu laulāties, pēc tam mājās uz pusdienām. Mamma stāstīja, ka viņas laikā kāzu pusdienu galdā lika grūbu biezputru lielās bļodās. Parasti uz kāzām kāva govi, gaļa lielos gabalos putrā iekšā. Katram bija jāņem līdzi savi ēdamrīki, jo citādi pie ēdiena netika. Tolaik sievām bija zeķes līdz ceļiem, apsietas ar prievītēm. Aiz tām aizlika karoti un mazu nazīti, ko sauca par tučiņu. Atceros, manās bērnu dienās vecākās sievas vēl staigāja suitu drānās. Uz baznīcu gāja labākās drēbēs, bet pa māju kādos vecākos svārkos. Netālu dzīvoja tāda vecā Pīkšene, viņa bieži gāja gar mūsmājām pie saviem mazbērniem, sarkani brunči mugurā. Mans brālis Frēdis jau pa gabalu sauca, ka atkal nāk sarkanā tante. Viņš stāvēja pie vārtiem un gaidīja, jo Pīkšene vienmēr nesa radiem pankūkas un pacienāja arī brāli. Tad jau tādas konfektes nepazina, pankūkas skaitījās liels kārums.” 

Uz laulībām – ar divriteni 

Ar nākamo vīru Gunāru Valija sapazinusies netālajās Gāčās, kur bija kolhoza kantoris. „Viens jauneklis, Milsteru Zigfrīds, dikti ņēmās ar sportu, viņš bija ierīkojis sporta laukumus, kur puiši vakaros pulcējās spēlēt bumbu. Kantorī arī kino bieži rādīja. Tā tur tie jaunieši satikās, arī mēs. Salaulājāmies Gudenieku baznīcā, vienu vakaru tā pavēlāk pēc darba aizbraucām ar riteņiem. Nebija ne vedēju, ne viesu. Prāvests toreiz teica: „Te jau daudzi tā atbrauc, ne jūs vienīgie.” Zinu vēl dažus kaimiņus, kas uz Gudeniekiem aizbrauca tāpat kā mēs – ar divriteņiem. Pat daži partijas cilvēki baznīcā pa kluso laulājās. Bez ticības grūti. Tagad klausos, ka suiti maijā atkal satiekas pie krustiem, skaita lūgšanas un dzied. Senāk jau gandrīz katrās mājās bija krusts. Arī Gāčās. Kad tur ierīkoja kolhoza kantori, krustu lika nozāģēt. To izdarīja mans brālis, krucifiksu noņēma un noslēpa, bet koku sadedzināja. Mūsu mamma dikti rājās, bet Gāču meita teica, ka pareizi vien darīts, jo tā ir krusta apgānīšana, ka katru dienu tam garām staigā tik daudz komunistu.” 

Alsunga tomēr mīļāka 

Valija atzīst, ka pensija nav liela, bet iztikt varot. „Tagad jau mums neko daudz nevajag,” viņa stāsta. „Turam arī gotiņu. Gunārs saka, viņam vismaz ir kāda nodarbošanās – ko darīšot, ja tās nebūs. Viņš to gotiņu slauc, es uz stalli vairs neaizeju – nav veselības. Gunārs iemācījās to darbiņu, kad vakaros nāca man palīgā kolhoza fermā, kur ar rokām bija jāizslauc kādas 12 vai 14 govis, tad jau aparātu nebija. Sākumā teicu, lai viņš ņem labākās, ar garajiem, mīkstajiem pupiem. Vēlāk jau izvēlējās tās ar tiem cietajiem, lai man vieglāk.” 

Lai gan nu jau kādu laiku nodzīvots Ēdolē, Valija atklāj, ka suiti viņai tomēr ir vairāk pie sirds: „Kad esmu Alsungā, man tur viss liekas tik mīļš! Cilvēki pazīstami, nāk klāt un runājas. Nu jau reti aizbraucam, tikai uz aptieku vai veikalu. Gribētu kādu reizi uz baznīcu, bet ceļos nomesties nevaru, grāmatā arī gandrīz neko neredzu, acis vairs nerāda. Labi, ka prāvests Andris Vasiļevskis nesen atbrauca pie manis uz mājām, varēju saņemt sakramentus. 

Uz vecajām mājām arī nebraucam, ko tur redzēt? Tur tagad citi cilvēki dzīvo, droši vien iekārtojušies pavisam citādi, pēc sava prāta. Kādreiz bijām domājuši Ceļarājus atdot dēlam Guntim, bet viņš uz laukiem negribēja, lai gan tagad reizēm pārmet, ka māju pārdevām. Žēl jau bija no turienes aiziet, bet vecākais dēls Aigars – viņš dzīvo Ēdolē – teica, ka grūti katru reizi atskriet, kad mums kāda vajadzība rodas. Te vismaz viņš ir tuvumā, arī meita Sigita kopš sešu gadu vecuma Ēdolē dzīvo – viņa apmetās pie brāļa, kad sāka iet skolā. Tā nu pārdevām Ceļarājus un nopirkām māju šeit, Ēdolē. Aigars paņēma kredītu, nosiltināja, nomainīja logus. Ir jau smuki un ērti, arī bērni un mazbērni mūs gandrīz katru dienu apciemo. Bet, ja būtu iespējams, es tomēr labāk gribētu dzīvot Alsungā. Toreiz tā nebija, bet tagad dzird, ka vairākas mājas esot pārdodamas.”