Izdrukāts no: http://www.suitunovads.lv/lv/dzivesstasti/zigfrids_milsters/

Zigfrīds Milsters

 

Zigfrīds Milsters dzimis 1933. gada 29. martā Alsungas pagasta Milsteros, bet tagad dzīvo paša celtā mājā Alsungā, Ēdoles ielā. Īsts suits daudzās paaudzēs.

„Rēķināšana man dzīvē noderējusi” 

Kad Zigfrīdu kristīja, mājas pagalmā tēvs iestādījis ozolu, kurš tagad jau ir dižs koks. (Diemžēl ceļš uz vecajām mājām pavasarī slikts, tāpēc vīru zem ozola nofotografēt Kurzemniekam neizdevās.) Milsteri bijuši vidēja, bet labi iekopta saimniecība. Tēvs bijis čakls zemnieks, māte izmācījusies par audēju un vaļas brīžos audusi zīdstrīpas, govkuņģus un villaines – suitu tautas tērpa sastāvdaļas, par tām nopelnītā nauda lieti noderējusi saimniecībā. Tēvam patikuši zirgi – katras latviešu sētas lepnums. „Ja bija labi zirgi, tas nozīmēja, ka arī zeme bija labi sastrādāta,” saka Zigfrīds. Ģimenē bijušas arī divas meitas. Skolā Zigfrīds sācis iet kara laikā – 1941. gadā. 1944. gadā mācījušies pa mājām, jo skolas togad nav bijis – tajā ierīkots kara hospitālis. „Man laimējās,” Zigfrīds atzīst. „Mājās dzīvoja bēgļi no Rīgas, sieva bija matemātikas skolotāja. Mums bija jāgatavojas nākamajam gadam, viņas dēls mācījās devītās klasē vielu. Tad nu es līdz gada vidum jau biju apguvis gandrīz visu, ko viņš. Kad atsākām skolu, man ģeometrijas un algebras stundās nebija ko darīt. Latviešu valodā gan bija gāja kā pa celmiem. Bet tas, ka mācēju labi rēķināt, man dzīvē ir noderējis.”

„Gulēju zālē un skaitīju lidmašīnas” 

„To, kā 1940. gadā ienāca krievi, neatminos, bet, kā nāca vācieši, atceros skaidri. Toreiz pāri lidoja vācu lidmašīnas, es gulēju zālē un tās skaitīju. Atceros arī kapitulāciju, toreiz Kurzemes katlā visi grāvji bija pilni ar ieročiem. Uzreiz pēc kara, kad sākām iet sestajā klasē, visi ieroči bija jādabū un jāizmēģina. Vilkām no krūmiem, no grāvjiem, gājām uz grantsbedrēm šaut. Pat vācu tanku dūri izmēģinājām, arī mīnas. Galvenais bija izpētīt, cik liela bedre paliks. Zinājām, ka Mazreģos ir paslēpts kaulu zāģis jeb ložmetējs MG-42, bet to neatradām. Tā ņēmāmies gadu, pusotru – šāvām katru svētdienu. Klasesbiedrs bez pirkstiem palika, saspridzināja. Ar ieročiem vēlāk sanāca lielas ziepes. 1947. gadā, kad pēc skolas izklīdām, vairāki mani biedri dabūja 25 gadus par to glabāšanu.” 

Septīto klasi Zigfrīds nav pabeidzis: „Nāca gada beigas, mūs aizsūtīja uz Kuldīgu pēc jauniem soliem, vedām tos ar bānīti uz vaļējas platformas, uznāca slapjdraņķis un izlijām. Smagi saslimu ar plaušām, noslimoju divus gadus. Domāja, ka vāks man būs, jo toreiz ātri varēja dabūt tuberkulozi.” 

„1949. gada rudenī sāka dibināt kolhozus. Biju klāt no pirmās dienas, jo veselība uzlabojās,” Zigfrīds turpina. „Toreiz Alsungas rajonā bija septiņi mazi kolhozi. Strādāju par noliktavas pārzini un kasieri kolhozā Austrums, kam kantoris bija Gāčās. Grūti gāja tiem, ko izsūtīja, bet arī palicējiem nebija viegli. Kā jutās vecāki, kad bija jāatdod govis, zirgi, inventārs? Pašiem palika pushektārs, govs, pāris cūku un aitas. Es jau tur neko nebiju krājis un darījis, bet tēvam bija ļoti smagi.” Kolhozā Zigfrīds sācis nodarboties ar sportu, organizējis arī citus. Viņu gribējuši sūtīt uz priekšsēdētāju skolu. „Pats negribēju, arī tēvs bija pret,” Zigfrīds saka, „paliku celt kolhozu. Toreiz braucu uz visādām sacensībām, Latvijas lauku sporta spēlēs dabūjām ceturto vietu. 1952. gadā mani ievēlēja par sporta biedrības Vārpa Alsungas rajona padomes priekšsēdi, bet vadīt nesanāca – paņēma dienestā.” 

„Pārnācu uz kruķiem” 

Armijas gadi aizvadīti Ukrainā, radiotehnikas bataljonā, bet tā īsti dienēt neesot sanācis – vairāk bijis jāsporto. Līdz galam nav nodienējis – Zigfrīds smagi saslimis un mājās atgriezies uz kruķiem. „Kājās apstājās asinsrite, sākās kaut kas līdzīgs gangrēnai. Vienu gribēja ņemt nost,” viņš stāsta, „jau gatavoja mani operācijai, bet ienāca zampoļits (politiskais vadītājs – aut.), prasīja, kas man kaiš. Dakteri teica, kāja jāņem nost. Viņš pajautāja, vai nevar pagaidīt – pēc dažām dienām atbraukšot kāds profesors. Saspricēja man morfiju, lai varu izturēt. Bet pēc pāris dienām pamodos – nekas nesāp! Izrādījās, trombs izgājis, asinis atkal riņķoja. Piecus mēnešus vēl novārtījos pa hospitāli. Ārsti pateica, ka nekad nedrīkstēšu strādāt aukstumā un mitrumā.” 

Pēc armijas 1956. gadā Zigfrīds apprecējies – viņu bija sagaidījusi pirms dienesta iepazītā Lūcija. Piedzima meita Anita un dēls Māris. „Anitai katru dienu bija jāiet uz skolu kājām, jo pa mūsu ceļu autobuss negāja. Ceļš bija izbraukāts, nevarēju aizvest arī ar motociklu,” atceras Zigfrīds. „Toreiz tiem, kas cēla māju ciematā, bija visādas priekšrocības, un izdomāju, ka celšu arī es. Tēvs par to bija ļoti dusmīgs. 1969. gadā vētra nogāza mežus, varēja dabūt lētus materiālus, tāpēc māju cēlu no koka.” Māja bijusi gatava, kad Mārim bija jāiet skolā. Zigfrīds stingri turējies pie armijas ārstu ieteikuma, kopš 1956. gada strādājis Almāles veikalā, pēc tam ilgus gadus Alsungas būvmateriālu veikalā. 1993. gadā, kad aizgājis pensijā, saslima un nomira Lūcija. „Tā nu esam četri – es, Anita, Māris un viņa meita Linda,” nopūšas Zigfrīds. Tagad viņa vaļasprieks ir bites. Esot ap 30 saimēm, bet domājot par dravas samazināšanu. „Ar bitēm krāmējos no 15 gadiem. Krievu laikos tas bija gan vaļasprieks, gan liels atspaids, par medus naudu nopirku motociklu, pa daļai uzcēlu māju. Bites prasa daudz laika, bet labprāt darbojos svaigā gaisā,” viņš saka. „Alsungā daudzi ņem no manis medu – esot garšīgs.”

Jura Lipšņa teksts