Izdrukāts no: http://www.suitunovads.lv/lv/gramatas_un_publikacijas/caur_suitiem_ejot/

Caur suitiem ejot

 

Kolportiera gaitās pa Kurzemi 1934. gadā bija devies rakstnieks un dzejnieks Kārlis Students (1892. - 1947.).  Savus iespaidus viņš ir aprakstījis dzīves un dabas vērojumu grāmatā "Ceļinieks", kas iznāca 1938. gadā.  Sniedzam no tās saīsinātā veidā dažas lappuses, kas stāsta par Alsungā pieredzēto.

No Jūrkalnes sākas katoļticīgo latviešu - suitu teritorija, kas caur mežiem un siliem stiepjas uz Alsungu jeb Alšvangu.  Ceļmalā kapos stāv sašķobījies koka stabs ar stikla skapi galā, kur ievietots Pestītāja tēls ar sievām un vēl dažādi tēli.  Sakņu dārzā paveca sieviete ravē burkānus.  

- Te laikam dzīvo suiti? - jautāju.
- Te jau viņi sākas, - atbild sieviete. - Tādi paši cilvēki vie jau ir, kā citi.  
- Bet viņi jau citādi ģērbjas.  Rīgā dziesmu svētkos redzēju.  
- A ko nu! - iesaucas ravētāja.  - Agrāk, tā, tagad vairs nekā.  Ka vajadzēja braukt uz tiem svētkiem, ta skrēja un meklēja tos vecos svārkus un lindrakus.  Mums jau te maz bija to braucēju.  Alšvangā vairāk, tur ektīgāki.

Jā, senatne zūd kā putns, aizlaizdamies miglā.  Tikai reizēm mēs vēl uzlasām krāšņās spalvas, ko skrejot viņš izmetis no savas astes.  Pašu brīnišķo putnu mums vairs neredzēt - viņa spārni jau švīkst aiz kalniem un lejām ...

Gluds, apaļi grantēts ceļš ieved lielā silā.  Ceļa malā kā putns izplētis spārnus stāv atkal liels krusts.  Pusceļā starp Jūrkalni un Alsungu tumšā meža malā guļ Kunduri.  Te, kur pagalmā vecas liepas ēnā skumst krustā sistā tēls, vēroju suitu viesmīlību.  Jaunā saimniece sniedz man maizi ar rūgušpienu.  

Aiz Kunduriem laukā kuplo divi vareni ozoli, zem kuriem senči, droši vien, nesuši dieviem upurus.  Tālāk sākas atkal liels priežu un egļu mežs.  Drīz mežainais apvidus beidzas.  Gar ceļa malu kā buķetes stāv kupli paegļi jeb ērces, kā šejienieši sauc šos kokus.  Ceļš ielokas plašajā pļavu jomā, kur ļaudis raujas ar siena novākšanu ...

Priekšā Alsungas miesta māju rindas.  Izkāpelējos pār daudziem sliekšņiem, bet nekur neesmu gaidīts viesis.  Vienīgi pastā, kas iemitinājies vecās pils tornī, simpātiska jaunava lūdz parādīt, kas slēpjas manā somā.  Kamēr viņa skata grāmatas, vēroju vecās pils sienu biezumu un tās dažādos izrotājumus.  Jaunava stāsta, ka pils jau vairāk kā 550 gadus stāvot šai vietā.  Tagad pieminekļu valde to pārņēmusi savā pārziņā. 

- 550 gadus.  Ko gan šīs sienas nav dzirdējušas un redzējušas.  Ja viņas mācētu runāt, kas te būtu ko klausīties, - ieminos.  
- Jā, man kādreiz vienai te tīri neomulīgi, - stāsta jaunava.  - Te apakšā pagrabos guļ miroņu kauli, bet augšā , pa tās istabas logu, ko es tagad apdzīvoju, senos laikos, stāsta, izlekusi un pārlauzusi kāju kāda muižniece, kas spiesta, bet nav gribējusi pieņemt katoļu ticību.  

Gandrīz blakus pilij vecais senču pilskalns.  To tagad okupējuši kovārņi, kas bammelē pa kokiem un ķērc ...

No šejienes dodos pie Alsungas suitu krīva - vecā skolotāja Henka, kam dziesmu svētkos kāds cienījams dzejnieks jautājis, kādā valodā viņš runājot, un, izdzirdis skaidri latvisku atbildi, pavisam izbrīnējies.  

Henka miteklis atrodas kādu puskilometru aiz Alsungas mežā mājiņā zem sūnainiem liepu zariem.  Pašu koklētāju sastopu krēslainā istabiņā, kur pie sienām karājas vairākas kokles, dūdas, bet kaktā kaudze materiālu to izgatavošanai.  Sirmais koklētājs ir laipns un mīlīgs vīrs, bet viņa balsī skan zināma pašapziņa un  lepnums.  Var redzēt, ka viņš daudz ciemojies ārpus sava novada robežām, visur apbrīnots un sumināts.  

- Tagad pat, svētdien, mums jābrauc uz Liepāju, tad atkal uz Aizputi, - viņš stāsta.  Viņš paņem no sienas vecu kokli un tā izkaltušie pirksti sāk veikli slīdēt pa stīgām, izvilinādami brīnišķīgi maigas un melodiskas skaņas.  Sēdu vecā galda galā, klausos un grimstu kā tālā sapnī...
- Šī kokle ir 59 gadus veca, - dzirdu sirmā koklētāja balsi.  - Biju mazs puika, kad pats viņu taisīju.  Toreiz viņas spēlēja, bet tad tās nozuda.  Tagad atkal viens otrs, dzirdot, ka mums tāda piekrišana, sāk par viņām interesēties.  Diezgan daudz esmu viņas pārdevis, gan Rīgā, gan citur.

Kad kokle nobeigusi skanēt, vecais vīrs izņem no lādes somu dūku.  Tas ir pavisam savāds daikts - villaina aitas āda ar abām priekšas kājām.  Vienā kājā ierīkota svilpe, bet ādas pakaļgals uzmaukts uz bezmena kāta, kas pūšot un pastumjot koku, rada savādu dobju troksni.  Bez kokles un dūkas vecais Henks vēl demonstrē stabuli, kas izmaukta no jaunas priežu galotnes, vairākiem caurumiem vidū.  Pūšot šis vienkāršais instruments skan sērīgi un saldi kā gana svilpe pavasara rīta miglā.  

Atvadījies no vecā krīva, pāri Liepājas un Alsungas jaunā dzelzceļa uzbērumam dodos lejā uz miestu.  Ausīs skan vēl saldi sērīgās svilpes skaņas ...

Novakara krēslā no zaļā liepu pudura gaiši raugās Alsungas baltā baznīca.  Viņā, man stāstīja, visu pavasari katru vakaru notikuši dievkalpojumi un arī tagad bieži tos noturot vakaros.  Paveru durvis - jā, viņas ir vaļā.  Priekšnamā pie dzelzs vārtiem, kas noslēdz ieeju iekšbaznīcā, uz ķieģeļu klona nometušās ceļos trīs sievas.  Labu laiku es stāvu, caur dzelzs spraišļiem vēroju baznīcas iekšienu un ... katoļu reliģijas stiprumu.  Suiti, kas daloties lielajos un mazajos suitos, no kuriem lielie mitinoties Alsungā, mazajie tālāk uz Aizputes pusi, savā starpā arī reizēm naidojoties, bet savā ticībā turoties nesalaužami un cieti kā klints.  Dekāns Piebalgs valdot savu ganāmpulku ne tikai baznīcā, bet tā iespaids esot liels visā viņa pavalstnieku dzīvē.

...  Trīs sievas, ieķērušas rokas dzelzs restēs, tup nekustēdamās kā marmorā kaltas ...

Attēli:
1.  Jānis Munčs, Alsungas ainava, 1935. gads.
2.  Alsundznieks Kārlis Baldonis (1901. - 1983.), Alsungas pils.
3.  Interesants tautas celtniecības piemineklis Alsungas Rudumos.