Izdrukāts no: http://www.suitunovads.lv/lv/gramatas_un_publikacijas/dziedasana_gudeniekos/

Gudenieku tautiskās dziedāšanas tradīcijas

 

Šeit esam ievadījuši Skaidrītes Daugules 1994. gadā apgādā „Preses nams” iznākušo brošūru „Gudenieku tautiskās dziedāšanas tradīcijas”.

Suitu novads Latvijā ir īpaši slavens. Ne katrs zina, ka tas atrodas Kurzemē, tuvu jūrai, un ka tā centrs ir Alsunga. Jebkurš latvietis kaut ko ir dzirdējis par „Suitu sievām” – Alsungas pagasta dziedātājām, taču Suitu novadā ietilpst arī Jūrkalnes un Gudenieku pagasti ar bagātām tautiskās dziedāšanas tradīcijām. Kādreizējais Basu pagasts tagad ir apvienots ar Gudenieku pagastu. Jūrkalnē ir etnogrāfiskais ansamblis. Tāds ir arī Gudeniekos.

Suitu novada iedzīvotājus sauc par suitiem. Jūrkalniekus sauc par „maģajiem” (mazajiem) suitiem, bet alsundzniekus savukārt – par dižajiem. Ir vēl Gudenieku suiti, un tieši par viņiem vēlos pastāstīt.

Kas gan būtu novads bez Gudenieku dziesmām? Tas nozīmētu par vienu krāsu suitu villainē mazāk. Zobgalīgais, izaicinošais suitu „ē-o” – tā ir suitu pazīšanās zīme, tāpat kā košā villaine, dižā sakta un spožie spangu vainagi. Un kad gudenieces dzied:

No velēnas es pazinu,
Kurš bij labis arājiņis,
No maizītes vien pazinu,
Kura laba cepējiņa,

tad zinu, ka tie nav tukši vārdi, jo viņas prot cept vislabāko maizi, prot aust un adīt, un izšūt linu krekliem visskaistākos rakstus.

Ir 1924. gada pavasaris. Gudenieku pagasta (toreiz Basu) Naglu un Zvirbuļu māju ļaudis pirmoreiz brauks uz Rīgu rādīt suitu dziedāšanu. Zvirbuļu saimnieks un Naglu saimniece ir brālis un māsa. Arī Zvirbuļu saimnieka sieva Marija – ienācēja no Alsungas (Alšvangas) pagasta – ir liela dziedātāja. Naglu saimnieces dēliem – visiem brāļiem Brūderiem – ir lieliskas balsis. Viens no brāļiem (Juris) mācās pie Luda Bērziņa Rīgas skolotāju institūtā.

Kādu dienu Ludis Bērziņš atbrauc viņam līdzi uz Gudeniekiem. Iet visi uz Zvirbuļiem. Ludis Bērziņš uzmanīgi klausās un pieraksta, turpat uz vietas sāk veidot uzvedumu. Viņš grib parādīt Rīgai, kā suitos svin kāzas.

Uz galvaspilsētu brauc Naglu dēli un meitas un Zvirbuļu saimniece kopā ar savas un tuvējo māju ļaudīm Lību Putniņu, Trīni Putniņu, Katrīnu Vērsi, Trīni Vēsarāju, Grietu Laucenieks un Mariju Čīmu. Viņa ņem līdzi arī vīra māsīcu Trīni Jenerāli no Gudenieku pagasta un savu brāļa sievu Marciannu Aniņu no Alšvangas pagasta Gāčām. Zvirbuļu saimniece Marija Šperliņa ir tā lielā zinātāja. Viņa ir saucēja (teicēja). Cilvēki, kas brauc līdzi, viņai labi pazīstami, ne reizi vien kopā dziedāts. Tie zina paražas.

Viesošanās Rīgā notiek 1924. gada 7. un 8. aprīlī, kad suiti demonstrē savu dziedāšanas mākslu Rīgas pilī – Senatnes pētītāju biedrībā, 2. vidusskolā un Nacionālajā teātrī, uzvedot kāzu rituālu pēc senām tautas ieražām. E. Melngailis rakstā „Metot laipu tūkstots gadiem pāri”, kas publicēts „Jaunākajās Ziņās” 8. aprīlī, stāsta, ka pirmdienas vakarā (7. aprīlī) pilī bijis pavisam neparasts koncerts: „Mazā zālīte ļaužu piebāzta, stāv pat aiz durvīm. Koklētājs Korāts valdzina klausītāju sirdi ar savām varenām dziesmām, rāda senos dejsoļus, skandina savu kokli.”

2. vidusskolā vakaru rīko Ludis Bērziņš. No Gudenieku, Basu un Alsungas pagastiem ir atbraukuši kādi 15 dalībnieki, kuri uzved vecās kāzu ieražas: brūtes un brūtgāna izvadīšanu uz baznīcu, sagaidīšanu, mielastu, dancošanu un apdziedāšanos („gānīšanos”). „Latvī” 1924. gada 8. aprīlī J. Arnolds (Jēkabs Graubiņš) raksta: „Bij augstākā mērā interesanti novērot, kā notiek apdziedāšanās ar 2 teicējām un vilcējām.” Dziesmas noklausījās arī Vācijas profesors Degens, kurš bija braucis uz Latviju ar nolūku ierakstīt fonogrāfā latvju valodu. Nākamajā dienā laikraksta „Latvis” pirmajā lappusē ievietots A. Krūkas zīmējums un anonīms autors (iespējams Ludis Bērziņš) pastāstījis par dziedātāju krāšņajiem tērpiem: „Rīgā ieradušies suitu dziedātāji, ģērbušies savos tautiskos uzvalkos, pie kuriem pieder meitām misiņa vainags, sarkani svārki un sarkani rūtainas villaines jeb vīkaines. Brūtei vainagu neredz, jo galva apsieta linkaiņiem, t.i., baltiem linu autiem. Villaines sasprauž ar saktām. Lielajām saktām ir trīs rindas burbuļu, kāpēc tās sauc par trīsrindniecēm.” Šajā pašā „Latvja” 9. aprīļa numurā, rakstā „Senā tautas dziedāšana”, L. Bērziņš uzaicina tautas dziesmas draugus, īpaši skolu jaunatni, „uzskatu par tautas dziesmu izpildīšanu smelt no skaidra .. pirmavota”. Viņš te domā suitu dziedātājus.

Kāzās ar dziesmām vien par maz, tur arī spēlmaņiem jābūt. Arī par to L. Bērziņš gādājis, uzaicinādams no Durbes uz Rīgu bijušo alsundznieku Pēteri Korātu ar kokli. Meitas un puiši dejo dvieļu deju.

Rakstā „Senā tautas dziedāšana” L. Bērziņš pastāsta arī par savu rūpīgo darbu klausītāju iepriekšējā sagatavošanā: „Lai klausītāji varētu vieglāk sekot dziedāšanai, izdevu Kr. Barona biedrības uzdevumā īpašu tekstu grāmatu. Bet, kas redzēja suitus uzstājamies pirmajā vakarā, tas arī būs pārliecinājies, ka uzrakstītie teksti dziedātājus nesaista. Nesaista tāpēc, ka dziesmu bagātība dziedātājam pārāk liela.” Tā ir neliela grāmatiņa „Kāzu dziesmas”, kas sagatavota iespiešanai 1924. gada 19. martā. Šajā grāmatā ievietotās tautas dziesmas L. Bērziņš bija pierakstījis Basu Zvirbuļos (teicēja Marija Šperliņa).

Par to, ka Lilita Bērziņa Nacionālajā teātrī dziedātājus cienājusi ar aveņu vīnu, par ledus sastrēgumu Daugavā tajā dienā un lielgabala brīdinājuma šāvienu Vecrīgā, par uz jūras pusi peldēt sākušo Pontona tilta posmu – suitu stāstu pēc atgriešanās mājās bijis atliku likām.

Tautiskās dziedāšanas tradīcijas Gudenieku pagastā kopuši skolotāji. Vecie ļaudis Gudeniekos vēl labi atceras Klosteres ērģelnieka meita skolotāju Aivieksti, Latvijā labi pazīstamā diriģenta Edgara Račevska mātesmāsu, kura, strādājot ar pagasta kori, rosinājusi arī tautisko dziedāšanu. Līdzās kora dziesmām skanējušas arī burdonā dziedātās suitu tautas dziesmas. Gudenieku dziedātāji kopā ar alsundzniekiem 1933. gadā Rīgā piedalījās astotajos Vispārējos dziesmu svētkos, kuri savukārt atbalstojas Suitu novadā.

Par Alsungas 6. augusta dziesmu svētkiem, kuros savu māku rāda arī Gudenieku dziedātāji, laikrakstā „Jaunākās Ziņas” 7. augustā ievietota Kārļa Krūmāja plašāka korespondence. Tie bijuši lieli svētki pirmo Vispārējo dziesmu svētku 60 gadu atcerei. Svētkus sarīkojusi Kurzemes diriģentu biedrība. Tajos piedalījies 21 jauktais koris un 3 vīru kori virsdiriģenta J. Tursa vadībā. Skatītāju bijis milzums – ap 3000. Alsunga esot zemes stūrītis, kuram līdzīga neesot visā Latvijā. Šur tur redzamas vecas sieviņas sarkanos lindrakos un rūtainām seģenēm ap pleciem. Tās esot raksturīgās suitenes savos tautas tērpos. K. Krūmājs stāsta par svētku dalībniekiem: „Suitu koklētāji – 67 gadus vecais Henke un 72 gadus vecais Ādams Kalniņš rāda savu mākslu senlatvju mūzikā, bet suitenes laiža vaļā apdziedāšanās dziesmas. Vecais Kalniņš Alšvangā savācis daudz senlietu, kuras nodevis muzejiem. Arī pašlaik viņam dārgs atradums rokā – brondzas gredzens, kas savīts no sīkām stieplītēm un nav noslēgts riņķis, bet saliecas pēc pirksta resnuma.” Tērpi? Tie bijuši katrās mājās. Uz Rīgu braukuši senajos tautas tērpos. Par tiem pat godalgas dabūjuši.

Un tad – 1935. gada vasara. Atnāk neparasta ziņa – uzņemšot filmu par suitu kāzām. Līgavu un līgavaini tēlošot aktieri no Rīgas. Par panāksniecēm aicināšot gudenieces. Kā tās atšķirs no brūtgāna radiem? Vai nu suitiem tik vien ir kā koši rūtainā villaine? Ir taču vēl „mēlene” ar bronzas piekariņiem un bronzas spirāļu rakstu. Tai baltā villaine pāri. Var iztikt arī ar baltu vien. Filmas radīšana Alsungā ir ne vien izcila suitu kultūras vēstures lappuse, bet arī lielisks pagastu dziedātāju sadarbības paraugs. Alsungā tiek uzņemta Iekšlietu ministrijas Informācijas un propagandas pārvaldes skaņu filma „Dzimtene sauc” (otrs nosaukums – „Kāzas Alsungā”). Speciāls izdevums vēstī: „Viļa Lāča scenārijs. A. Rusteiķa režija. Profesora K. Strauberga etnogrāfiskā vadība. Jāņa Vītoliņa mūzika Radiofona orķestra izpildījumā. Uzņēmis J. Sīlis. Administrators E. Zebrovskis. Valsts elektriskās fabrikas tehniskā iekārta un skaņas ieraksta sistēma.

Šajā izdevumā publicēts arī raksts „Kā tapa mūsu etnogrāfiskā skaņu filma „Dzimtene sauc”, kurā stāstīts: „Kopš 1935. gada 1. jūlija viss Alsungas novads – Alsungas, Jūrkalnes, Gudenieku un Basu pagasti dzīvoja dalītu dzīvi. Vasaras lauku darbi suitiem mijās ar visai neparastiem uzdevumiem: suiti bija kļuvuši filmaktieri, jo viņu novadā visu jūliju un augustu uzņēma mūsu skaņu filmu „Dzimtene sauc”. Var teikt viss klusais novads bija sacelts kājās, jo vairāki automobiļi ar trupas dalībniekiem un filmēšanas ierīcēm ik dienas ieradās gan vienā, gan otrā vietā un apmetās savās darba nometnēs kā saulē un vējā iedegušu čigānu bars. Te tas redzams stāvajos jūras krastos, kur nemierīgie vēji un ūdeņi izgrauzuši augstas smilšu kraujas, te ziedošā pļavā, kur pļāvēju rindas jau līčos gāž smagus vālus, te senā īpatnā lauku pagalmā, kur vēl atrodama aizjumta vindas aka un vecās kūtiņas palievenī var redzēt tīnes, grozus, pūralādes. Daļa trupas dalībnieku ģērbušies suitu spilgti krāsainajos tērpos, un, kad viņi dienas laikā grimējas kā pirms teātra izrādes, tad lauku mātēm un meitām vienmēr liels brīnums un interese par šo pārdrošo skaistuma kopšanu. Pāris reizes nedēļā arī no tālākas apkaimes ierodas dalībnieces un dalībnieki – dziedātājas un dancotājas, spēlmaņi un ķekatnieki, tad Strenceļu gravā, kur savām speciālām, uz ātru roku pagatavotām celtnēm ir itkā maza Holivuda – skan stundām ilgi drusku vienmuļi, bet toties tekstu krājumi ir neizsīkstoši – gan jautri, gan draiski, gan nerātni.”

Tātad – atkal kāzas, taču šoreiz gatavošanās notiek ar daudz plašāku vērienu. Līgavas radinieces – panāksnieces pārstāv Gudenieku dziedātājas. Alsundznieki ir brūtgāna radinieki – vedēji. Notiek varens dziesmu karš. Lūk, ko savās atmiņās par šo laiku raksta līgavas lomas tēlotāja, bijusī Nacionālā teātra aktrise Milda Zīlava no Kanādas: „Es meklēju un mēģinu ko atrast savās vecuma izdzēstās atmiņās , un viss, ko varu uztaustīt, ir krāšņa vasara Alsungas skaistajā apvidū un Alsungas neaizmirstamie ļaudis, ar kuriem nācās iepazīties un satuvoties, uzņemot etnogrāfisko filmu. Režisoru Rusteiķi atceroties, mana atmiņa zīmē ļoti labu, laipnu cilvēku, kas deg par darba labu izdošanos, vienmēr ar visiem pieiedams ar iecietību un saprašanu. Alsunga mani pārņēma savā varā ar to īpatnējo, tikai tai vienīgajai piemītošo savdabību, tik atšķirīgajai no citiem novadiem ar savām paražām un ieradumiem.

Pēc 1940. gada Gudenieku suitu koncertdarbība uz ilgāku laiku tiek pārtraukta, taču dziesmas tikpat dzīvīgi kā agrāk dzied kāzās, talkās un kristībās.

1965. gada rudenī Gudenieku skolā suitu dziesmu pratējas atkal kopā pulcina latviešu valodas skolotāja Lidija Kalniņa. Atnāk arī pieredzējusī dziedātāja Anna Gotfridsone. No toreizējā mazā pulciņa līdz šodienai atnākušas un aktīvi dzied trīs gudenieces – saucēja Rozālija Rudzīte, locītāja Emīlija Kantiķe un pati ansambļa vadītāja Lidija Jansone (Kalniņa). Rozālijas māsas Grieta un Cecīlija jau aizvadītas kapu kalniņā. Vilcēja Marija Sedliņa arī ir viena no vecākajām dziedātājām. Margrieta Smidrovska dzied jau piecus gadus, bet Zenta Gudiņa divus. Gudenieču dziedājumu reizēm kuplinājušas arī vīru balsis. Ansamblis bieži dziedājis Rīgā, reprezentējies Maskavā.

Andris Slapiņš, uzņemot filmu „Cerību lauki”, filmēja Gudenieku dziedātājas īstās suitu kāzās. Tas notika Alsungas pagasta Gāčās 1987. gada rudenī. No Anglijas bija ieradusies arī scenārija līdzautore Elizabete Vornere. Tika filmēta jaunā pāra sagaidīšana. Filmā bija iecerēts pastāstīt par baltu un britu kultūru. Andris Slapiņš apbrīnojami labi sapratās ar Gudenieku dziedātājām, dzīvi sarunājās ar viesiem, jokoja, radīdams nepiespiestības atmosfēru, tā ka pavisam drīz kāzu viesi pret filmēšanas grupu vairs neizjuta nekādu bijību. Rīdzinieki tika apdziedāti bez žēlastības, un Andris Slapiņš tieši par to bija sajūsmā. Kopā ar Elizabeti Vorneri uz Angliju aizceļoja smaržīgs saldskābmaizes kukulis.

Sevišķi liels gods gudeniecēm bija piedalīties Rīgas kinostudijas mākslas filmā „Dzīvīte”, kura vēstīja par Krišjāni Baronu. Uzņemšana notika Rīgā, Brīvdabas muzejā. Gudenieces filmējās kāzu skatā.

Rozālijas Rudzītes dziesmu pūrs ir Latvijas Suitu novada, vispirms jau Gudenieku, milzu bagātība. Paši Gudenieki to diezin vai spēj uz augšu pacelt. Un Emīlija Kantiķe – „dižā ērģeles” – ir pati dabas balss. Rozālija „sauc” – dzied recitatīvā, Emīlija „loka” – melodiski atkārto saucējas teikto.

Suitu novada īpatnējo dziedāšanu ar saucējām, locītājām un vilcējām sauc par burdonu. Mainoties dziesmas pantmēram, mainās arī melodija, kas novērš dziedājuma vienmuļību. Saucamās (teicamās) dziesmas izpilda saucēja, locītāja un vilcēja. Sāk saucēja, tad pantu atkārto locītāja uz vilcēju fona. Saucējas melodija attīstās šaurā diapazonā, taču tai vairāk atbildes raksturs. Katrā pagastā var sastapt niansēs atšķirīgu dziedājumu. Melodijas ir variētas, un katrai saucējai un locītājai ir savas dziedāšanas īpatnības.

Joprojām Gudenieku etnogrāfiskā ansambļa repertuārā ir arī garās, liriskās dziesmas, kuras skanējušas Gudenieku dziedātāju izpildījumā jau 1924. gadā. Visvarenāk toreiz izskanējusi „Tumse, tumse, kas par tums, ak vaiju, kas par tumsu?”, kā arī „Bumburjānis” un „Pieguļniece”.
Gudenieku suiti piedalījušies festivālos, dziesmu svētkos. 1991. gadā, tāpat kā 1924., viņi uzstājās arī Nacionālajā teātrī. (Toreiz, 1924. gadā, Gudenieku dziedātājus bija ielūdzis teātra direktors J. Rainis. Ir saglabājies teātru valdes protokols, kas to apliecina.)

Nacionālajā teātrī 1991. gadā gudenieces tika aicinātas kopā ar bārtiniekiem veidot nelielu kāzu ainu. Notika apdziedāšanās. Priekšnesums sagādāja lielu gandarījumu skatītājiem: dziedājums bija dzīvs, spraigs, īsti tautisks, asprātīgs.

Ansamblī pamazām notiek paaudžu maiņa. 1991. gadā vecajām dziedātājām uz kādu laiku pievienojās arī divas jaunākas gudenieces – Ilze un Zita Tumpeles. Interesanti ir tas, ka viņas pirmoreiz uzvilka vecmāmuļu darinātos un pūralādē gadiem ilgi rūpīgi glabātos tautas tērpus. Viņu dziedājums uzreiz skanēja viegli, brīvi, atraisīti, it kā gan melodija, gan ritms viņās jau sen būtu bijis ierakstīts. Ierakstīts kopā ar nostāstiem par Mēra kalnu un milzi, kurš smējies tā, ka naktīs ķieģeļi krituši lejā no krāsns, par Aunu Annu, kura saukusi dziesmas tik skanīgi, ka tās līgojušas rudzu laukam pāri līdz pat kaimiņu sētai, par Jāņiem Katlapkalnā un labības kulšanas talkām ar jautro apdziedāšanos. Gudenieku bērni mācās Alsungas vidusskolā. Arī tur darbojas etnogrāfiskais ansamblis. Ir pat atsevišķa Gudenieku dziedātāju grupa, kurā savulaik tautiskās dziedāšanas māku apguva gan Ilze Tumpele, gan Gunita Jotika. Nav nejaušība, ka par vietējās dziedāšanas tradīcijām dzīvi interesējas tieši ansambļa bijušo un esošo dalībnieku mazbērni.

Tāds ir stāsts par tautisko dziedāšanu Gudenieku pagastā, bet gudenieču stāju laikam vislabāk raksturo viņu pašu dziesmas vārdi:

Es ar lepnu nerunāju,
Par bagātu nebēdāju:
Man pašami bagātība -
Sava lepna dzīvāšan.

Attēlos:
1. Gudenieku dziedātāji 1924. gada 7. aprīlī Rīgā.
2. Marija Šperliņa 1924. gadā Rīgā kāzu uzvedumā bija dziesmu saucēja. 1935. gadā filmas „Dzimtene sauc” uzņemšanas laikā viņa konsultēja režisoru A. Rusteiķi. Tobrīd M. Šperliņa dzīvoja Basu pagasta Zvirbuļos.
3. Gudenieku dziedātājas A. Slapiņa un E. Vorneres kopīgi veidotās filmas „Cerību lauki” uzņemšanas laikā – kāzās Alsungas pagasta Gāčās. Kāzinieku sagaidīšana no baznīcas.
4. Suitu tautumeita svētku tērpā: galvā vaiņags, baltā villaine sasprausta ar saktu, platais prievets, jaka, rauceņu krekls ar smeldžotu apkakli un rakstītām piedurknēm. Gudenieku dziedātāja Katrīna Strelēvica 1935. gada filmas „Dzimtene sauc” uzņemšanas laikā.
5. Dziesmu saucēja Rozālija Rudzīte.
6. Locītāja Emīlija Kantiķe.

Gudenieku suiti Rīgā 1924. gadā


1. rindā no kreisās sēd:  Trīne Vēsrāja no Basu pagasta Vūsrājiem, Marcianna Aniņa no Alšvangas pagasta Gāčām, Trīne Putniņa (Galiņa), Jānis Brūders no Basu pagasta Naglāmsaucēja Marija Šperliņa (Aniņa) no Basu pagasta Zvirbuļiem.

2. rindā no kreisās stāv:  Antons Brūders no Basu pagasta Naglām, locītāja Lība Putniņa no Basu pagasta Zvirbuļiem, Trīne Jenerālis no Gudenieku pagasta Lūžņiem (Alšvangas pagasta Ozolkalniem, Katrīna Vērsis (Lipinska) no Alšvangas pagasta Bukstiņiem, 5. Grieta Laucenieks no Basu pagasta Lauceniekiem, 6. Marija Čīma no Gudenieku pagasta Čīmām, septītā nezināma, tālāk Anna Brūdere no Basu pagasta Naglām, Pēteris Akots no Gudenieku pagasta Vičiem.