Izdrukāts no: http://www.suitunovads.lv/lv/gramatas_un_publikacijas/dziesmu_svetki/

Dziesmu svētki suitu zemē - Alšvangā

 

Šeit ievietojam 1933. gada laikrakstā "Jaunākās ziņas" publicēto Kārļa Krūmāja rakstu.  

Mazais vilciens Liepāja - Alšvanga bija pārlādēts.  Vai tiešām tik daudz liepājnieku brauca uz Alšvangu?  Nē, Liepājas vācieši izbrauca uz laukiem zaļumos.  Kad tie ar saviem saliekamiem krēsliem un dīvānu spilventiņiem atstāja vilcienu, tas palika pustukšs.  

Šis ir viens no dīvainākajiem vilcieniem.  Līdz Kursas stacijai vēl nekas, bet tad vilciens sāk iet atmuguriski pa kādu nozarojumu gandrīz pretējā virzienā.  Tā mēs nonākam Pāvilostā.  Tad bānītis iet atpakaļ uz Kursu un nu ceļš turpinās bez šķēršļiem līdz Alšvangai, kas dzelzceļu valodā saucas Alsunga.  Šis ir zemes stūrītis, kuram līdzīga nav visā Latvijā.  Paviršs skats drusku atgādina Latgali:  tas ir tirgus ap baznīcu.  Tur no vezumiem pārdod ogas, butes, skābētus gurķus un barankas.  Bet šur tur redz vecas sieviņas sarkanos lindrakos ar rūtainām seģenēm ap pleciem - raksturīgās suitenes savos tautas tērpos.  

Pirmā svētdiena mēnesī - rožu kroņa svētdiena ...  Šai dienā katoļu baznīcā kuplāks dievkalpojums nekā parastās svētdienās.  Bet vakar Alšvangā nebija tikai rožu kroņa svētdiena, vakar bija lielākie Alšvangas svētki.  Plkst. 2 baznīca bija pārpildīta.  Dūca ērģeles, skanēja kora un solo dziesmas.  Un tad vietējais baznīckungs - dekāns Piebalgs runāja par lielāko savas tautas mīlētāju Kristu, kas savu dzīvību upurējis, un par citiem savas tautas mīlētājiem, kas tai dzīvību ziedojuši, - tiem baznīcā atklāja piemiņas plāksni:

"Tava tauta nezudīs, ja par tautu uzupurēsies.  Dievs, svētī Latviju, par kuras brīvību atbrīvošanās cīņās arī Alšvangas dēli ir ziedojuši savas dzīvības.  Viņu mūžīgai piemiņai - vietējie aizsargi.  1933. g."

Pēc dievkalpojuma tirgus laukumā notika aizsargu parāde, kuru pieņēma pulka komandieris, Liepājas apr. priekšnieks Legzdiņš.  Interesanti atzīmēt, ka šoreiz sauszemes aizsargiem bija nākuši talkā ar savu orķestri jūras aizsargi.  Pēc parādes mazs starplaiks, pa kuru svētku viesi izēda tukšu vietējo tējnīcu un vezumus ap baznīcu.  Tad atkla jūras aizsargu orķestrim skanot sākās šīs svētku dienas galvenā daļa:  kori devās gājienā uz gleznaino upes līci, kur jānotiek pirmiem suitu dziesmu svētkiem.  

Jauku iespaidu atstāja tautiskie tērpi pilsētā, bet tur - lauku zaļumā viņi atmirdzēja vēl krāšņāk.  Svētkos piedalījās 21 jaukts un 3 vīru kori virsdiriģenta J. Tursa vadībā.  Kurzemes diriģentu biedrība svētkus sarīkojusi pirmo vispārējo dziesmusvētku 60 g. atcerei un tos atklāja dekāns Piebalgs, pēc kam nāca apsveicēju rinda.  

Dienā bija vējš un putekļu mākonis griezās pa Alšvangu, bet vakars atnāca burvīgi kluss.  Braši skanēja pazīstamās dziesmas, jo dziedāja tie paši, kas tās skandināja Rīgā.  Bet šajos svētkos bija kāda lielāka sirsnība un mājīgums, jo nekā ārišķīga te nebija.  Estrāde - bērzu meijām iežogots pakalns, skatītāju soli - zaļā pļavā.  Bet skatītāju bija milzums - ap 3000 un vairums omulīgi nosēdās zālītē. Dziesmu starpbrīdī dekāns Piebalgs pastāstīja, kas tie suiti tādi ir.  Izrādījās, tie paši latvieši, tikai katoļticīgi.  Ir dzirdēts, ka pāriešana katoļticībā bijusi saistīta ar romantiku:  viņi bijuši luterāņi, bet pārgājuši katoļticībā pēc tam, kad Alšvangas kungs apprecējis katolieti.  Alšvangas vārds pirmo reizi parādījies vēsturē 1230. gadā Balduina līgumā par kristīgās ticības ieviešanu Kurzemē.  1620. g. Alšvanga pāriet grāfa Šverina īpašumā.  Šis nu ir tas pilskungs, ar kura sievu saista suitu katoļticību, bet izrādās, ka nekādas romantikas nav.  Dekāns Piebalgs baznīcas arhīvā atradis kādu dokumentu no 1634. gada, kurā šis Šverins un vēlāk 1642. g. tā pēcnācējs apliecina, ka muižas iedzīvotāji bijuši un paliek katoļi.  

Pēc šīs mazās pastaigāšanās pa vēsturi atgriežamies atkal tagadnē:  suitu koklētāji - 67. g. vecais Henke un 72. g. vecais Ādams Kalniņš rāda savu mākslu senlatviešu mūzikā, bet suitenes laiž vaļā apdziedāšanās dziesmas.  Vecais Kalniņš Alšvangā savācis daudz senlietu, kuras nodevis muzejiem.  Arī pašlaik viņam dārgs atradums rokā - bronzas gredzens, kas savīts no sīkām stieplītēm.  

Alšvangas pirmie dziesmusvētki beidzās ar spēcīgo latvju himnu "Mēs gribam būt kungi savā dzimtajā zemē", kas šai vēsturiskajā stūrītī izskan sevišķi aizraujoši.  Interesanti, ka šīs patriotiskās dziesmas garā visvairāk strādā Alšvangas baznīckungs dek. Piebalgs.  Viņš visur ir kopā ar savu draudzi un māca to cienīt un mīlēt savu valsti un tautu.  Piebalgs ir arī šo dziesmusvētku padomes priekšsēdētājs un, svētkiem beidzoties, viņu kopā ar diriģentu apbalvo ar milzīgiem ozolu vaiņagiem.  Svētku noslēgumā vēl balle Dižgabalu kalnā, un tikai tad alšvandznieki atlaiž savus viesus un izklīst paši, lai ilgi paturētu atmiņā labi izdevušos svētkus.