Izglītība Alsungā

 

Pirmās ziņas par skolu Alšvangā ir no 1567. gada, kad Alšvangas muižas īpašnieks Frīdrihs fon Kanics ir licis uzcelt baznīcu, mācītājmuižu un skolu. Tas padara Alšvangas skolu par vecāko zināmo skolu Kuldīgas rajonā.

Šverinu laikā uzbūvēta jauna skolas ēka un nodibināts īpašs legāts 300 poļu florīnu apmērā, nosakot, ka ar noguldījuma augļiem tiek nodrošināt alga Augsburgas konfesijas skolotājam. Toreiz skolas uzturēšanā solidāri piedalījās arī vairāki apkārtējo muižu īpašnieki. Skolā mācīja lasīt un rēķināt. Pēc 1634. gada ziņas par Alšvangas skolas darbību vairs nav atrodamas. Iespējams tā darbību pārtraukusi.

Par skolas darbību Alšvangā 19. gadsimta pirmajā pusē ziņas ir ļoti ierobežotas. 1841. gadā (un 1849./50. gadā) mājās mācījušies un pārbaudīti 18 (10) bērni Almāles muižā, 15 (10) bērni Reģu muižā un 9 (7) bērni Sarkanmuižā. Pie tam 1849./50. gadā Reģos un Almālē bērni mācījušies mājās, bet ticības mācību mācījušies Ēdoles skolā. Šajos gados nav minēts, ka kāds bērns būtu mācījies mājās un pārbaudīts Alšvangas, Blintenes, Grāveru vai Stirnu muižās.

No 1841. gada Alšvangas prāvesta ziņojuma izriet, ka esot bijis nodoms Alšvangā iekārtot skolu. 1850. gada jūlijā, bīskapa vizitācijas protokolā rastīts, ka Alšvangas draudzē skolas nav, tāpēc uzdots to nodibināt. Iespējams šis bīskapa rīkojums tika izpildīts, jo 1853. gada dekāna ziņojumā ir teikts, ka pie visām Kurzemes dekanāta baznīcām ir draudzes skolas.

Ap 1859. gadu Alšvangas pagasta skola esot atradusies Žīdlejā (šodien Ziedleja). Tur par skolotāju strādājis kāds Austrijas vācietis Šmits, vienlaikus būdams arī baznīcas ērģelnieks. Skola ir darbojusies tikai 7 nedēļas, pirms Lieldienām.

Pēc pirmajiem diviem darbības gadiem skola pārcelta uz Mācītājmuižu, kur par skolotāju strādājis vācietis Jakobs Šimkēvičs, arī ērģelnieks. Viņš cēlies no Lēnu draudzes un bijis ar mājas izglītību, bet 1861. gadā izturējis pārbaudījumus apgabala pārvaldē Liepājā. Mācību laiks Mācītājmuižā bija no janvāra līdz Lieldienām.

Šimkēviča pasniegšanas metode un skolas vadība ir bijusi visai vecmodīga. Galvenais, ko toreiz skolā iemācīja, bija lasīšana. Vecākie skolēni mācīti kaligrāfiski rakstīt un viņiem pasniegta arī rēķināšana. Viņi ir sēdināti pie tā sauktā „skrīveru galda” un mācījuši jaunākos, skaļi lasot vai pat dziedot tiem priekšā. Toties audzināšana ir bijusi ļoti stingra, lai gan pats skolotājs nekad nav uztraucies un pārmācību pavadījis ļoti mīļiem vārdiem, mīļi lūdzis vainīgo nogulties un „mīļi arī noglāstījis” muguru ar pītu ādas siksnu.

Autoritāte visā draudzē skolotājam ir bijusi liela, jo viņš ir spēlējis ērģeles, dzīvojis neprecējies un pat līdzējis mācītājam latīniski dziedāt, kāpēc uzskatīts par „pusmācītāju”. Šimkēvičs arī skolēniem teicis „mācības”. To viņš laikam bija iemācījies garīgajā seminārā, kur tas kādu laiku bija pavadījis. Šimkēvičs savā Alšvangas skolotāja amatā arī miris un apbedīts Alšvangā.

1864. gadā par Alšvangas skolu norādīts, ka no 118 skolas vecuma bērniem skolu apmeklējuši un mācījušies 46 bērni.

Alšvangas (sarkanā) skola celta 1875. gadā. Sākumā tā bija vienstāva ķieģeļu celtne. Skolā bija divi skolotāji – Jānis Aniņš un viņa palīgs Jāzeps Miklavičs. Viņi abi bija alšvandznieki. 1883. gadā pie skolas uzturēšanas pievienojās arī Jaunās muižas pagasts, skolas ēkai uzceļot otru, koka stāvu. Skolas kopmītne ir pastāvējusi jau 1877. gadā, taču tikai 1931. gadā guļamo lāvu vietā ierīkotas gultas.

1888. gadā uz Alšvangu no Līvbērzes atnāk skolotājs Šteinbriks. Viņš ir ar visām skolotāja tiesībām, ļoti darbīgs un muzikāls. Labi spēlē ērģeles, dzied varenā tenorā un noorganizē baznīcas kori, iemācot to dziedāt latīņu valodā. Viņš pats noorganizējis pūtēju orķestri, kurš uzstājies baznīcā, par ko alšvandzniekiem bijuši lieli brīnumi. Šajā gadā skolā mācās 134 skolēni.

Vienā ziņā skolotājs Šteinbriks ir bijis savādnieks un nodarījis alšvandzniekiem lielu skādi. Viņš nevarējis ciest suitu tērpus, sevišķi vīriešu bruslakus un garos matus, un ar visiem iespējamiem līdzekļiem šīs suitu īpatnības apkarojis, neizslēdzot pat matu izrobošanu skolniekiem, lai tos piespiestu matus nogriezt. Tādu rīcību suiti ir uzskatījuši gandrīz par revolūciju, bet, kā redzams, tomēr vismaz pa daļai ir pakļāvušies sava skolotāja gribai.  Sevišķi vīrieši, kas bruslaku valkāšanu pamazām atmetuši. Skolotājs Šteinbriks, neskatoties uz savu dievbijību, garā tiešām ir bijis revolucionārs un 1905. gadā aktīvi darbojies, kāpēc ko Krievijas valdības tika vajāts un bija spiests Alšvangu atstāt.

1892. gadā Alšvangas skola jau ir pārvērsta par divklasīgo skolu ar trim skolotājiem, kam ir tautskolu skolotāju apliecības. Skolēnu skaits tomēr nav palielinājies, jo Alšvangas, Jūrkalnes un Gudenieku skolu skolēnu kopējais skaits šajā gadā ir 240. Tas izskaidrojams ar to, ka bija nostabilizējies zināms skaits māju un saimnieku, kuri savus bērnus sūtīja skolā, un tāpat arī zemnieku aprindas, kas skolu uzskatīja par nevajadzīgu. Apstākļi mainījās tikai XX gadsimtā ar vispārējās izglītības ieviešanu, kad skolu obligāti vajadzēja apmeklēt katram bērnam skolas gados. Tad tikai Alšvangas skola sāka augt, skolotāju skaitam pārsniedzot pusduci, bet skolēnu skaitam vairākus simtus. Alšvangas skola bija stingri konfesionāla, cieši saistīta ar baznīcu un draudzes mācītājiem tur bija liela ietekme.

1925. gadā pagasta valde nolemj Alšvangas pils rietumu korpusa vienu galu nodot skolas vajadzībām. 

1936. gadā Alšvangas pagastā darbojās 6 klašu pamatskola ar 12 skolotājiem, 12 klasēm un 403 skolēniem.  Skolā darbojās mazpulks, skolēnu kooperatīvs, cerības pulciņš, skautu vienība un gaidu pulciņš kā arī skolēnu koris un kopgalds.

1938. gadā Alšvangas pils rietumu spārns tika pārbūvēts skolas vajadzībām, izbūvējot otro stāvu. Jauno telpu oficiālā atklāšana notiek 1939. gadā.

Sākot no 1944. gada rudeņa līdz kara beigām Alšvangas skolas darbība tika pārtraukta, jo abās skolas ēkās tika ierīkota slimnīca frontē ievainoto karavīru ārstēšanai.

Alšvangas 6 klašu pamatskolas pārveidošana par (nu jau) Alsungas vidusskolu notika 1945. gada vasarā, kad 6. klases beidzējiem tika atļauts bez iestājeksāmeniem turpināt mācības 8. klasē.  Tā viņiem reizē bija arī vidusskolas pirmā klase.

1968. gadā Alsungas vidusskolai piešķirts E. Upesleja vārds.

1977. gadā savu darbu nelielā ēkā Raiņa ielā uzsāk Alsungas mūzikas skola. 

1979. gadā tiek pabeigta Alsungas bērnu dārza celtniecība ar 140 vietām.

Laikā no 1984. līdz 1986. gadam tiek uzbūvēta jaunā Alsungas vidusskolas ēka. Tā ir projektēta tā, lai spētu uzņemt līdz 470 bērniem.

1992. gadā Alsungas mūzikas skola pārceļas uz pili.

2005. gadā Alsungas mūzikas skola pārceļas no pils ēkas otrā stāva uz Alsungas vidusskolas ēku. 

2007./2008. mācību gadā Alsungas vidusskolā mācās 226 skolēni.  Pēc vidusskolas pabeigšanas 55-65 procenti absolventu turpina mācības augstskolās.  Alsungas vidusskolā strādā 28 pedagoģiskie darbinieki.    

Alsungas bērnu dārzs atrodas vienā ēkā ar Alsungas bērnu namu.  2007. gadā bērnu dārzā strādā 19 cilvēki, bērnu namā strādā 20 cilvēki.  Tā kā 6 cilvēki strādā vienlaikus abās iestādēs, kopējais darbinieku skaits ir 33.    Bērnu dārzā darbojas 4 vecuma grupiņas bērniem no 3 līdz 6 gadu vecumam.  Pavisam šeit uzturas ap 60 bērniem.

 Alsungas mūzikas skolā 2009. gadā tiek pasniegta mūzikas teorija un te var apgūt klavieru, ģitāras, kokles un akordeona spēli.  Skolā ir 6 pasniedzēji (4 Alsungā) un mācās ap 60 audzēkņiiem.  Tai skaitā mazliet vairāk par pusi mācās Alsungā.  Mācības notiek arī Jūrkalnē un Ēdolē.

2008. gadā Alsungas vidusskola iztur konkursu un iesaistās UNESCO asociēto skolu projektā ar mērķi ieviest apmācību programmā novada mācības priekšmetus.  Pirmo priekšmetu pasniegšana uzsākta ar 2009. gada 1. oktobri.  Tādējādi ir iecerēts nodrošināt Suitu novada unikālā nemateriālās kultūras mantojuma nodošanu nākamajām paaudzēm.