Andris Vasiļevskis

 

Dzimis 1977. gada 17. maijā. Nīcenieks.  Mācījies Nīcas vidusskolā, Liepājas mākslas koledžā, Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā, Rīgas Tehniskajā universitātē. Beidzis Rīgas garīgo semināru, ir bakalaurs. Bijis Vatikāna radio korespondents. 2007. gadā iesvētīts par priesteri, kļuvis par Alsungas Sv.Miķeļa un Gudenieku Sv. Jāņa Romas katoļu draudzes prāvestu, no 2008. līdz 2011.gadam kalpojis arī Kuldīgas Sv. Trīsvienības Romas katoļu draudzē. No 2011.gada līdztekus Alsungas un Gudenieku draudzēm kalpo arī Jūrkalnes Sv.Jāzepa Romas katoļu draudzē.

Raksturā kurzemnieks

Kopš 2007. gada jūlija Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu draudzē kalpo priesteris Andris Vasiļevskis. Šī saruna tapa, kad Alsungā viņš bija aizvadījis pirmos trīs mēnešus.

Bērnība bija radoša 

– Bērnība pagāja Nīcā, tas atstājis tādu kā kurzemnieciskumu raksturā. Tādēļ man tik viegli iedzīvoties suitos. Liekas, ka gads būtu aiz muguras, bet pagājuši tikai trīs mēneši. Mēs dzīvojām centra mājā, bet brīvlaiku pavadīju pie vecāsmammas Zvārdē Saldus rajonā. Zinu, ko nozīmē aitu cirpšana, trušu audzēšana, protu slaukt govi, ravēt. Vecāsmammas mājas bija blakus poligonam, atceros, lidmašīnas zemu lidoja, birztalā nesprāgušas bumbas mētājās. Arī Nīca bija aizliegtajā zonā. Pie mums neviens nebrauca, paši braucām ciemos. Skolā centos mācīties labi, apzinājos savu vērtību – to mamma man un māsām iemācījusi: ne tikai par sevi pastāvēt, bet arī sevi novērtēt. Viņa mums neko neliedza. Gāju visos iespējamos pulciņos: keramikas, dziedāšanas, zīmēšanas, ādas apstrādes, arī ansamblī, korī, tautiskajās un modernajās dejās. Mamma bija bērnudārza audzinātāja, es palīdzēju apsveikumus gatavot, noformēt. Tāda radoša man tā bērnība. Arī lauku darbus vajadzēja paspēt: burkāni hektāriem jāravē, kāposti, cukurbietes. 

Gurķi vai auto 

– Nespēju nosēdēt mierā, meklēju, ko darīt. Vasarā pa mežiem lasīju ogas kompotiem un ievārījumiem. Biju vecākais bērns, centos apgūt visu, ko vien var. Iemācījos gurķus konservēt, noskatījos, kā mamma to dara. Kad mamma slimoja, varēju viņas vietā šo to padarīt. Tētis par to bija pikts: kas tas par dēlu, kas neinteresējas par to, ko dara viņš! Tētis ir automehāniķis. Tas man nepatika: riebīgi, rokas melnas, visur eļļa, smirdoņa. 11 gados iemācījos braukt ar mašīnu, bet tikai tāpēc, lai tētim prieks, jo es taču vienīgais dēls ģimenē. Vēl ir māsas Kristīne un Liene. Ar sētas bērniem visādas dullības strādājām, bet tādas pozitīvas: pie mājas dārziņu ierīkojām, birztalu iestādījām, pāris bērzu aug vēl tagad. Otra omīte dzīvoja Pāvilostā netālu no alus brūža. Atceros, vēroju vakaros pūci brūža lodziņā, tā ķēra peles – noliktavā bija mieži. Nu jau pūce tur vairs nedzīvo, biju aizbraucis apskatīt. 

Ticību uztur sievietes 

– Katoļticību mantoju no mammas puses. Parasti ģimenē ticību uztur sievietes, arī mūsējā. Kad dzīvojām Zvārdē, gājām uz Saldus baznīcu 10 km kājām. Nīcā bija vairāk tautas kultūras, folkloras, pat vīru koris. Un Nīcas sievas – tās ir dullas! Šejienieši ir tādi paši, tāpēc uzreiz liekas savējie. Tur arī teātri kopā ar mammu spēlējām, piedalījāmies Trīnes grēkos. Mēģināju iestāties Liepājas mākslas skolā. Vasarā vajadzēja gatavoties eksāmeniem, bet ir taču jāstrādā! Nedēļu pirms tiem atbraucu no Zvārdes, centos saraut. Paliku pirmais aiz strīpas. Toreiz tika nodibināta eksperimentāla klase 10. vidusskolā, tur paņēma tos, kas mākslas skolā aiz strīpas palika. Bijām tādā kā dubultā pakļautībā. Gribēju mācīties apģērbu dizainu. Man patika modelēšana, dzimtā ir ļoti daudz sieviešu, domāju, būšu tām noderīgs. Iemācījos arī aktiermākslas pamatus. Tas noderēja garīgajā seminārā: kuram priesterim gan nenoder runas māksla, dikcija, lai arī puskurlas tantiņas tevi sadzird! Un ne jau pārkliedzot, bet pareizi artikulējot. Pēc pusgada diviem puišiem tika piedāvāts pāriet uz mākslas skolu, uz tekstilmāksliniekiem. Par to nu man nebija nekāda priekšstata! Audumus zināju tikai veikalā. Otrs bija no koktēlniekiem, kārtīgs, spēcīgs latviešu puisis platām rokām, kam diegi pirkstos trūka pušu. Viņš pēc gada aizgāja atpakaļ. Tagad viņš Londonā strādā celtniecībā, sazvanāmies. Es toreiz domāju: „Jāiet! Ko es varu zaudēt?” Ļoti ātri apguvu praktisko pusi. Nodaļas vadītāja Smaida Rubeze lika iemācīties tā, lai kaut nakts vidū zinātu. 

Vīrieši redz citādi 

– Senāk auda tikai vīrieši, sievām bija citi mājas darbi. Mums ir citāda materiāla uztvere. Vīrietis redz apjomu, neknibinās ar sīkumiem. Viņam visu vajag lielu, piemēram, kārtīgu deķi, nevis sedziņu. Mākslas skolā sabiju sešus gadus (divus mācījos papildus – apģērbu dizainu). Biju vienīgais puisis. Redzi, mākslinieku vide tev uzrauj degunu debesīs, tevī ienāk lepnības gars, tu visu vari. Bet es biju audzis citādi, mani par katoli sauca, un es ar to lepojos. Toreiz sāku aizdomāties, lai gan vide bija bohēmiska – ar alkoholu, smēķēšanu. Bet mamma bija iemācījusi: nevajag tiekties pēc sliktā, jātiecas pēc labā, gaišā, jo to tev neviens neatņems. Man paveicās ar kursa biedrenēm Ivetu un Ilzi, kam bija stingrs mugurkauls. Turējāmies kopā, nedzērām, nesmēķējām, kopā taisījām izstādes, parādījāmies sabiedrībā. Viens otram neļāvām atpalikt, vilkām līdzi, atbalstījām. Vēl tagad bieži sazvanāmies, jo īsti draugi jau nepazūd. Viņas gāja uz luterāņu baznīcu, bet tas man netraucēja. Pēc skolas sapratu, ka neesmu tāds kā citi, ka jācenšas nolauzt lepnības garu sevī. Gribēju saprast arī vienkāršos cilvēkus. Jāspēj pieiet pie katra, lai kas viņš būtu. Jāspēj nolaisties zemāk. 

Pirmais spiets 

– Nevilšus manā dzīvē ienāca bites, tās atlaidās pašas. Biju ielīdis sienaugšā pasnaust. Pēkšņi izdzirdēju dīvainu skaņu. Paskatījos pa spraugu: tās lidoja šurp, vesels spiets, iemetās ozola zarā pie paša šķūņa. Skrēju saukt tanti. Gājām abi ar pannām, kastroļiem, lai nojauktu viņām dziesmu. Bišu mātei dziesma kā pelei – pīkstoša. Šļakstījām virsū ūdeni, lai nevar aizlidot. Zināšanu tikai tik, cik lasīts Vilkaču mantiniecē. Skrēju pēc bitenieka, lai palīdz. Bija tāds sirms onka, iedeva pirmos pamatus. Gadu noņēmos ar bitēm. Mēģināju trīsreiz tikt Mākslas akadēmijā, bet neizdevās. Un paldies Dievam! Aizbraucu trešo reizi un teicu sev: „Ja nu neizdosies, tad man nevajag.” Un neizdevās ar’! Paliku atkal pirmais aiz strīpas. Piedāvāja iet maksas grupā, bet to nu gan negribēju. Pateicos viņiem par jauko laiku un braucu mājās. Ko nu darīt? Mākslas akadēmijā eksāmeni ir pēdējie, citur vairs netikt. Domāju: būšu īsts dienaszaglis, dzīvošu to gadu laukos pie omas.

Lepnība lauzta arodenē 

– Pēkšņi Lauku Avīzē izlasīju sludinājumu: Vecbebru tehnikumā papildus uzņem biškopjus. Teicu māsai: „Ko tu te sēdi? Braucam abi vienu gadu pamācīties!” Māsai no bitēm bail, tomēr pierunāju. Manuprāt, tas bija interesanti. Mākslas skola ir pakāpienu augstāka, tā ir koledža, bet Vecbebros – arodskola. Lai lauztu lepnību, braucu uz arodeni. Ierodos – mati gari, hipijs. Tur visi pēc 9. klases, es jau vecāks. Skatījās uz mani aizdomīgi. Centāmies ar māsu arī tur ienest ģimeniskumu kā draudzē, lai viens otru labāk izjustu, tā – ar mīlestību. Katru vakaru rīkojām pankūku vakaru. Tuvējās dzirnavās nopirkām maisu miltu. Mums ar māsu bija liela istaba. Pats saaudu gultas segas, skolā bija stelles. Gribējām, lai ir skaisti, lai nedzīvojam tikai ķeksīša dēļ. Tā arī tur ienesām citu skatījumu uz dzīvi. Lai katra diena būtu īpaša! Nedēļas nogalē braucām uz baznīcu. Vienu reizi uz luterāņu, otru – uz katoļu dievnamu. Ziemā gājām šļūkt no kalna, devāmies pārgājienos, bija kopīgi izbraucieni. Arī mācījāmies kopā. Dravošana, inventārs – viss jāiemācās. Medus augu nosaukumi jāzina latīniski. 

Lielvārdes josta divās dienās 

– Iemācījos ar traktoru braukt. Tiesības gan nedabūju, jo liku uz vieglo auto. Nebija arī laika. Palīdzēju meitenēm, kas mācījās mājsaimnieču kursā. Viņām pa četriem gadiem vajadzēja tautastērpu izgatavot. Citas tā arī nebija iemācījušas aust, bet josta jānoauž. Noaudu divas Lielvārdes, vienu Lēdmanes un divas Kokneses, katru 3,5 m garu. Mākslas skolā jostas neaudām, tas arī man bija jaunums. Katra prasīja divas pilnas darbdienas: kā sešos no rīta sāc, tā līdz pusnaktij. Māsa taisīja pusdienas, pienesa klāt, es no stellēm neizkāpu. Tulznas uz dibena dabūju, sēdeklis jau tur vienkāršs koka dēlis. Parasti paiet piecas dienas. 

Kā kļavas lapas 

– Pēc Vecbebriem atgriezos Liepājā. Sāku strādāt svētdienas skolā, tur darbojās arī mamma un māsa. Mani uzaicināja bīskaps Vilhelms Lapelis. Nostrādāju divus gadus, izmantoju mākslas skolas iemaņas, varēju likt lietā uzskates līdzekļus, runājot par Dievu. Bērniem zīmēju, jo ar runāšanu vien nevar visu izteikt. Vienlaikus strādāju Centra grāmatnīcā, tur mani nejauši uzaicināja. Vienu sestdienas vakaru biju aizgājis uz bērnunama rudens pasākumu. Svētdienas skolas kolēģe tur bija skolotāja, uzaicināja mani palīgā. Dažāda vecuma bērni kā tādas kļavas lapas rudenī lipa man klāt. Priecājās par Rudentiņu, kas pie viņiem atnācis. Grāmatnīcas īpašnieka Sīļa radiniece mani ieteica Sīlim. Kopā ar māsu Kristīni aizgājām uz pārrunām, es kļuvu par noliktavas pārzini, māsa – par pārdevēju. Tas bija jauns posms – viss neredzēts, nepiedzīvots. Iemācījos arī grāmatvedības pamatus, darbu ar pasūtītājiem, klientiem. Mamma teica: deviņi arodi, desmitais – bads. 

Māksla uz... šķīvja 

Grāmatnīcas īpašnieka sievai blakus piederēja Poētiskā kafejnīca. Viņa uzaicināja strādāt par viesmīli. Vienlaikus. Man nebija nekādu iemaņu. Pamācījos divas nedēļas kopā ar vienu meiteni, Maiju. Fantastiska meitene: smalka, mīļa, sirsnīga! Nebūtu kļuvis par priesteri, kas zina, kas no tā būtu iznācis... Divās nedēļās apguvu pamatus. Pamazām ķēros klāt virtuvei. Ja reiz esmu mākslinieks, brīvi varu rīkoties ar krāsu un kompozīciju. Ēdiens jāpasniedz kā mākslas darbs, lai vispirms iepriecina acis, pēc tam ožu un tikai beigās – garšu. Iemācījos nedarīt otram to, ko negribētu, lai cits dara man. Tie taču kristīgās dzīves pamati! Ja esmu izsalcis, vēlos, lai mani apkalpo sirsnīgi, nevis pasviež šķīvi.

„Kaulējos ar Dievu” 

– Maz pamazām manī izkopās aicinājums uz priesterību. Esmu bijis kā tāds jūds, kas visu laiku kaulējas ar Dievu. Dievs mani aicina, bet es prasu: „Kā es varu zināt, ka tas ir priekš manis? Dod man kaut ko pretī!” Kad gāju uz mākslas skolu, teicu: „Ja tas ir mans ceļš, dari tā, lai es tur tieku!” Un tiku, lai arī ar grūtībām. Visu laiku meklēju, ko Dievs man sirdī ielicis. Kad sāku strādāt par katehētu, tikos ar dominikāņiem, sapratu, ka mans ceļš ir kalpošana. Visu laiku uz to biju gājis: palīdzējis kursa biedriem, darba biedriem, tuviniekiem, biju sniedzis savu mīlestību. Ar to, kā darbojos, tuvināju viņus Dievam. 

Notika brīnums 

– Izšķirties palīdzēja kāds gadījums darbā 2000. gadā. Vasaras beigās grāmatnīcā strādājām burtiski cauru diennakti. Romā notika jauniešu dienas, arī no Latvijas brauca svētceļnieki. Ļoti gribējās tur nokļūt, redzēt vietas, kur dzīvojuši svētie, kur ir Svētā Pētera kaps, dzīvo pāvests. Bet tas bija pilnīgi nereāli, jo brīvdienas neviens nedotu. Teicu: „Dievs, ja Tu gribi, lai es būtu priesteris, tad dari tā, ka es tieku uz Romu!” Tā nu man bija līgums ar Dievu. Aizgāju pie priekšnieka, tas domīgs paskatījās un teica: „Vienu nedēļu es tev došu atvaļinājumu, bet otru vajadzēs atstrādāt!” Tā es tiku uz Romu. Pēc tam vēl gadu pa restorānu, pa grāmatnīcu nostrādāju. Neiešu jau uzreiz atzīt, ka esmu Dievam parādā! 

Uz eksāmenu – ar asti 

– Lēnām viss gāja savu gaitu. Vienu svētdienu aizgāju uz katedrāli. Dievam teicu: „Es zinu, ka tev nekas nav neiespējams, bet vai tu mani uz priesterību aicini tādu, kāds esmu – gariem matiem, sirdī mākslinieks?” Tas būtu pavisam cits dzīves veids: vai nu tu esi mākslinieks, vai priesteris. Tomēr bīskapam jautāju, vai varu mēģināt. Viņš teica: jā, tikai esot viena problēma: eksāmeni jau rīt! Bet man pat dokumentu nebija! Tie tapa diennakts laikā ar visu ārsta izziņu. Tikai pie friziera nepaguvu, tāds arī aizbraucu, matus astē sasējis. Eksāmens bija mutiskais, milzīgas komisijas priekšā, tajā ap 30 cilvēku. Domāju: nekas, es esmu mākslinieks, pie tam, no Kurzemes. Mēs, kurzemnieki, esam tādi dullāki. Kāpēc man jābūt tādam kā citi? Citi puiši, ejot eksāmena telpā, sasveicinājās kā kristieši: „Lai slavēts Jēzus Kristus!” Es, kad gāju iekšā, pamāju ar galvu un teicu visiem kā kurzemnieks: „Sumināti!” Biju gan nobijies, tur veseli četri bīskapi! Bet nekas. Visiem neliels šoks. Arī mana biogrāfija priekšā, tur redzams, kas esmu. Tad kāds priesteris pajautāja: „Vai tu Tēvreizi arī varēsi nodejot?” Nez no kurienes radās atbilde: „Jā, ja jūs man to iemācīsiet!” 

„Tie taču tikai mati!” 

– Eminence kardināls pajautāja, kur es vislabprātāk lūdzos. Teicu, ka tukšā baznīcā. Vēl pie jūras, patīk pasēdēt kāpās, vērot dabu, izjust Dieva varenību. Viņš teica: „Man arī patīk lūgties pie dabas!” Pēc tam vēl atbildēju uz jautājumu, ko saklausīju, skaļi neizteiktu: par manām attiecībām ar alkoholu. Teicu pavisam vienkārši – es ar to neesmu draugos, esmu pavisam svešs. Kardināls pajautāja, vai spēšu nest vēl vienu upuri – atteikties no garajiem matiem. Atbildēju, ka tie taču tikai mati! Kad gāju ārā, bija skaidrs kā diena: mani neuzņems. Tomēr uzņēma gan! Intervija likusies tāda oriģināla, šie nodomājuši: jāpaskatās, kas no tā iznāks! Uzņēma 12, arī mani.
 
Dimantu slīpē ar dimantu 

– Tā sākās seši gadi seminārā. Radās cits skatījums uz priesterību: jādeg par katru cilvēku. Cenšos visu darīt ar mīlestību, kas man dota. Tā nav no manis paša, bet no Dieva. Ja es to nedotu, Dieva priekšā būtu nodevējs. Seminārs nav tikai vieta, kur puiši dzīvo garīgu, intelektuālu dzīvi, kur noteiktā laikā ir lūgšanas, augstskola, individuālas studijas. Tur ir arī dzīve kopienā. Dzīvojām kā brāļi. Tas ir kā ar dimantiem – tos nopulēt, noņemt negatīvās šķautnes spēj tikai citi dimanti. Mācījāmies arī visādus darbus: ravējām, mazgājām grīdas, kopām parku, es apguvu daiļdārzniecību, apguvām galda kultūru. Es izmantoju zināšanas, kas gūtas, ejot uz priesterību, – servēju galdus svinību reizēs. Sapratu, cik Dievs ir tālredzīgs: viņš veido mūs no bērnības, ļauj apgūt to, kas pēc tam noderēs, tikai jābūt atvērtam savas sirds pamudinājumam. Nekas no iemācītā man nav bijis lieks. Dievs to dara kā šaha spēlē – palīdz apgūt to, kas būs vajadzīgs pēc vairākiem gājieniem. 

„Biju arī žurnālists” 

– Pēdējos trīs gadus vienlaikus ar studijām strādāju Vatikāna radio par korespondentu. Centos parādīt klausītājiem to, kas aktuāls katoļu baznīcā kā kopienā, centos būt visā klāt, parādīt, ka baznīca ir dzīva. Tas bija tāds kā mazais ceļš uz priesterību, kas man sākusies suitu pusē, kur ir stingras tradīcijas, vērtīga kultūras bagāža. Kā prāvestam man jābūt tik gudram, lai saprastu, kas šejieniešiem ir svēts, lai to izlolotu un nepazaudētu. 

„Suiti ir manējie” 

– Suiti par savu suitiskumu stāv un krīt. To nedrīkst palaist vējā. Tas parādās arī baznīcas dzīvē, pat dziedājumi šeit ir vecajā redakcijā, tādu vairs nav nekur! Nedrīkst ļaut šiem cilvēkiem izšķīst, pazaudēt saknes, nogriezt pagātni, kā noticis ar daudziem citiem Latvijā. Suiti ir kā bites pavasarī – mostas jaunai dzīvei. Dīvaini: tuvojas ziema, bet te cilvēkiem gribas kaut ko darīt, lai saglabātu sevi.
Pagasta un baznīcas dzīvē šeit ir nevis konkurence, bet gan sadarbība. Te raugās, lai pasākumi nepārklātos. Cilvēciskums nav pazaudēts. Ja pagastvecis rūpējas par vispārējo labklājību, tad man jārūpējas par garīgo. Suiti manā sirdī ir manējie. Un lieliem burtiem. Satieku kaut vai slimnīcā Kuldīgā un zinu: par viņu man jādeg, ik dienu jālūdzas. Jābūt nomodā par cilvēkiem, kuru garīgā dzīve, dvēseles pestīšana ir mana atbildība. Par maniem cilvēkiem. Daudzi neaizdomājas, kas ir prāvesta pienākums: sadegt par visiem, būt par sveci draudzei, rādīt gaismu, uz kuru iet. Priesterim jābūt kā stutei, kas palīdz ābelītei augt taisni.

Pierakstīja Juris Lipsnis