Sv. Jāzepa Jūrkalnes katoļu baznīca

 

Prāvests:  Gatis Mārtiņš Bezdelīga

Neatkarīgā Maltas bruņinieku ordeņa lielā maģistrāta kapelāns
Adrese: "Mācītājmuiža", Alsunga, Alsungas novads, LV-3306
Tālrunis: +37163351680
Mobilais tālrunis: +37129296712
E-pasts: gmb@mom.lv


Vecā baznīca, nedaudz pa kreisi, ejot jūras virzienā no tagadējās baznīcas,  ir tikusi ieskalota jūrā. Tā esot bijusi būvēta laikā starp 1590. un 1610. gadu un pastāvēja kā Alšvangas baznīcas filiāle.  Vēlāk, 1786. gadā, ar Kurzemes hercoga Pētera Bīrona palīdzību tika uzcelta jauna mūra baznīca, pie kuras bijuši arī kapi. Arī šie kapi ieskaloti jūrā Latvijas pirmās neatkarības laikā. Vēl 1925. gadā tajā vietā jūras krastā esot atradies vecs koka krusts un daži vecās baznīcas pamata akmeņi.  No šīs baznīcas ir palicis vien metāla krusts ar pusmēnesim līdzīgu šķērsi apakšdaļā.  1862. gadā iesvētīta jaunā (jau trešā) tagadējā mūra baznīca. 

Saskaņā ar seno nostāstu, pirmajā (senākajā) baznīcā esot noticis dievkalpojums vētras laikā. Pie vecajiem kapiem esot slīcis kuģis. Mācītājs ar karogiem un kvēpināmo trauku, aicinādams tos draudzes locekļus, kas vēlas piedalīties, sekot – devies uz jūrmalu. Airu laiva devās kuģi glābt. Viņi sasniedz to ar grūtībām un izglāba daļu no komandas. Kuģi ar kapteini un pārējiem komandas locekļiem pieskaloja krastā. Kapteinis šo vietu par godu laimīgai izglābšanai toreiz nosauca par Feliksbergu (laimīgo krastu), ko vēlāk nomainīja Pilsbergas nosaukums. Par Jūrkalni apdzīvotā vieta pārdēvēta pirmās neatkarības laikā.

Pēc cita stāsta, senos laikos, kad pa jūru vēl braukuši ar buriniekiem, viens no tiem tieši pret Jūrkalni gājis bojā. No kuģa apkalpes izglābies tikai viens virsnieks, kas krastā nonācis šo vietu nosaucis par Feliksbergu – laimīgo kalnu.  Virsnieks pēc tautības bijis vācietis. Pret to vietu, kur jūrā nogrimis kuģis, izglābtais virsnieks toreiz licis uzcelt baznīcu. Arī tagadējā Jūrkalnes baznīcā pie griestiem ir redzams zīmējums – burinieks vētrainā jūrā. Pirmā baznīca esot iebrukusi jūrā. Bet otrajā iespēris zibens un tā nodegusi.

Turpmāk ieskatam vairāki fragmenti no kardiāla J. Vaivoda 1946. gadā sarakstītās grāmatas „Katoļu baznīcas vēsture Latvijā. Baznīcas vēsture Kurzemē XIX un XX gadsimtos”, kas papildināti ar informāciju no Pētera Upenieka manuskripta "Runā Alsungas pagātne" un citiem avotiem.  

Jūrkalnes baznīca ir vecākā Alšvangas baznīcas filiāle un, kā tas izriet no prāvesta A. Lukšas 1892. gada ziņojuma dekānam, vēl visā XIX gadsimtā pa lielai daļai skaitās vienota ar savu māti – Alšvangu, lai gan pie tās jau no 1865. gada pastāvīgi dzīvo prāvests Georgs Rožanskis un, sākot ar 1866. gadu, viņš veda atsevišķas metriku grāmatas.

1853. gada dekāna ziņojumā par viņa dekanāta kapličām teikts, ka Jūrkalnes kapliča ir sagruvusi no vecuma. Sīkākas ziņas par šo nožēlojamo faktu ir minētas 1857. gada dekāna aktos. Žemaitijas bīskaps ir pieprasījis no Kurzemes dekāna atsauksmi, vai Jūrkalnē ir vajadzīga baznīca. Dekāns Landsbergs 1857. gada 2. martā bīskapam ziņo, ka Jūrkalnē pāri par divsimt gadiem ir pastāvējusi mūra kapliča, bet kad tā no vecuma sākusi grūt, Kurzemes pārvalde atsūtījusi arhitektu Korfu to apskatīt un uz tā pavēli kapliča noārdīta. Ķieģeļi un dakstiņi nodoti uzglabāšanā Jūrkalnes muižai, bet tagad no tiem tur nekas vairs neesot atlicis. Jūrkalnes zemnieki soloties kolektes ceļā savākt līdzekļus priekš amatnieka, nopirkt vajadzīgās dzelzs daļas un pagatavot logus, bet muižai jādod mūra un koka materiāls, jo ar Kurzemes pārvaldes rīkojumu kapliča esot nojaukta. Baznīca Jūrkalnē tiešām esot nepieciešama, jo Alšvangas baznīca priekš jūrkalniešiem esot par tālu un arī maza. Svētdienās Alšvangā pat puse dievlūdzēju paliekot ārpusē, jo baznīcā viņiem nepietiekot vietas.

Baznīca Jūrkalnē uzcelta 1861. gadā, un nākošā gadā tā konsekrēta sv. Jāzepam par godu. Jūrkalnes baznīcas inventāros atzīmēts, ka pirmo Jūrkalnes baznīcu (koka kapliču) uzbūvējis grāfs Johans Ulrihs fon Šverins 1637. gadā. Tās pašas dzimtas pēcnācēji 1786. gadā esot Jūrkalnē uzcēluši mūra baznīcu, kuru draudzes locekļi 1861. gadā paplašinājuši.

Kā jau iepriekš minētā dekāna ziņojumā teikts, šī mūra kapliča (celta 1786. gadā) nepilnos simts gados nogājusi nelietojamā stāvoklī un pavisam nojaukta. Ar vārdiem „no draudzes locekļiem paplašināta” patiesībā jāsaprot jaunbūve tagadējā veidā. Iespējams, ka tagadējā baznīca celta uz veciem pamatiem. Šī 1861. gadā celtā baznīca tiešām paplašināta, tikai 1870. gadā, piebūvējot pie ieejas torni, kura apakšdaļa tagad izveido 6 x 4 metri lielu baznīcas priekštelpu. Baznīcā ir divi altāri. Tornī divi zvani.

Jūrkalnieši pieder pie suitu saimes un, atšķirībā no alšvandzniekiem, tiek saukti par „maģajiem (mazajiem) suitiem”. Viņi ne tikai lielākos svētkos, bet arī vienkāršās svētdienās, kamēr tiem nebija pastāvīga mācītāja, cītīgi apmeklēja Alšvangas baznīcu un cieši ar alšvandzniekiem saraduši. Tas viņus tomēr netraucēja pa reizei izkauties ar „dižajiem suitiem” un, tikai pārspēka vajāti, viņi tādās reizēs atkāpās līdz Mārgavas tiltam.

Saimnieciski Jūrkalne nepieder pie turīgiem apvidiem, bet krogā tērēt viņi parasti varēja vairāk par alšvandzniekiem, jo liela daļa jūrkalniešu bez sava smiltāja apkopšanas vēl nodarbojās arī ar zvejniecību un tāpēc ātrāk varēja tikt pie skaidras naudas. Ātrāk viņi ir arī emancipējušies no suitu ierašām, sevišķi apģērba ziņā. Tāpēc tagad Jūrkalnē pat sievietes reti redzamas tautiskā tērpā. Jūrkalnieši, izpārdodami savus lomus, bieži ir braukuši uz tuvākām pilsētām un ātrāk ir iepazinušies un pārņēmuši moderno laiku ierašas un apģērbu. Arī viņu attiecības ar baznīcu ir drusku citādākas nekā tas ir pie alšvandzniekiem.

Jūrkalnieši ātrāk un plašākā mērā ir iepazinušies ar revolucionāro kustību un tanī ņēmuši dzīvāku darbību. It sevišķi tas ir sakāms par 1905. gadu. Tāpēc daudzi no viņiem ir vēlāk bēguļojuši un slēpušies no cara valdības izsūtītās soda ekspedīcijas, kuru Lejas Kurzemē vadīja barons Bredrihs. Bredriham izdodas pārliecināt toreizējo Jūrkalnes prāvestu Lindi, ka tie revolucionāri, kas atstās paslēptuves un atgriezīsies mājās, netiks sodīti, un prāvests arī pasludina šo solījumu no kanceles. Daudzi jūrkalnieši paklausa prāvestam un izbeidz slēpšanos. Diemžēl, viņus visus Bredrihs liek apcietināt, un daudzi no viņiem tiek pie Valtaiķiem nošauti.  Vēl šodien viņu vārdi ir lasāmi Latvijas laikā uzstādītajā piemineklī. Šis apstāklis tā sarūgtina jūrkalniešus viņu aizdomās pret savu prāvestu, ka daļa draudzes, sevišķi vīrieši, ilgu laiku nebija pie baznīcas apmeklēšanas piedabūjami. Lētticīgajam prāvestam palika mūžīgie sirdsdēsti par noslepkavotajiem draudzes locekļiem un Jūrkalnes draudzei tika cirsts liels robs viņas garīgā dzīvē.

Pirmais pastāvīgais prāvests Jūrkalnē sākot ar 1865. gadu bija Georgs Rožanskis. Viņu 1870. gadā nomaina Vladislavs Dombrovskis, raksturots kā liels savādnieks.  Pēc prāvesta Dombrovska nāk Juris Novickis, kurš te nodzīvo 13 gadus. Viņa laikā ir uzcelta tagadējā plebānija un prāvests pats ir stādījis apkārt plebānijai dažādus kokus, kuri tagad izauguši lieli un daudzi no tiem liesajā smiltī jau nokaltuši. Draudze prāvestu Novicki ir ļoti cienījusi un citādi nav viņu saukusi, kā tikai par „onkulīti”, lai gan vecs viņš vēl nav bijis. Prāvests Novickis 1888. gada 8. jūnijā miris Jūrkalnē 59 gadu vecumā un apglabāts pie baznīcas. Savā laikā viņš bija no krievu valdības vajāts sakarā ar poļu sacelšanos pret Krievijas valdību.

Pēc prāvesta Novicka nāves Jūrkalnes draudzi pārņem Stanislavs Stakjalo un to vada līdz 1890. gada beigām. Viņš ir bijis spēka vīrs, liels savādnieks un ļoti enerģisks savās attiecībās ar draudzes locekļiem, kurus pat aiz krāgas vilcis baznīcā. Vecie jūrkalnieši stāsta, ka kādu svētdienu pirms dievkalpojuma viņš aizgājis pat uz tuvējo krogu, lai tur esošos draudzes locekļus sadzītu baznīcā. Viens no jūrkalniešiem esot iebēdzis stedelē un gribējis no turienes izlīst pa vārtu apakšu, bet mācītājs paspējis to satvert aiz kažoka. Spēkošanās iznākums bijis ļoti bēdīgs priekš kažoka, jo tā piedurknes atirušas. Zemnieks izspraucies no stedeles tikai ar kažoka piedurknēm uz rokām, bet kažoks palicis stiprajās mācītāja rokās.

No 1891. līdz 1892. gada oktobrim Jūrkalnes prāvesta pienākumus pilda mācītājs Antons Bizovskis. Bet jau tā paša 1892. gada novembrī viņu nomaina Fricis Štempelis. Viņš ir bijis Jēkabpilī par prāvestu un tāpēc, ka baznīcas ugunsgrēka laikā nav iznesis Vissv. Sakramentu, sodīts ar pārcelšanu uz Jelgavu par vikāru. Vēlāk atsūtīts par prāvestu uz Jūrkalni, kur sabijis līdz 1899. gada vidum. Pār viņu valdījušas divas nevainīgas kaislības: zvejošana un pulksteņu labošana, kam viņš ziedojis visu savu brīvo laiku.

Starp 1899. un 1902. gadu par prāvestu Jūrkalnē ir Tadeušs Pranasevičs, kurš sākumā pavisam nav pratis latviešu valodu. Nākošajos piecos gados (1902. – 1907.) Jūrkalnes prāvesta amatā darbojas Julijans Linde. 1907. gadā prāvesta amatā uz Jūrkalni tiek atsūtīts Francisks Vitkevičs, kura laikos baznīcas tornim uzlikts skārda jumts. Pēc viņa astoņi gadi (1912. – 1920.) par prāvestu nodzīvo Jāzeps Čamanis, vēlākais Alšvangas prāvests. Viņa laikā uzcelti prāvesta saimniecības tagadējie staļļi.

No 1920. gada līdz 1924. gadam kā prāvests Jūrkalnē darbojas Jāzeps Kupinskis, kurš noorganizē kori un vispār dziedāšanu baznīcā. Pēc viņa tikai vienu gadu prāvesta pienākumus pilda Antons Čamanis („mazais Čamanītis”, jo samērā ar Jāzepu Čamani viņš ir miesā mazs, toties garā liels). Beidzis Pēterburgas garīgo semināru viņš bija darbojies Aglonā, pēc Jūrkalnes arī Vecpilī un Rudzātos.  Antons Čamanis Romā studēja baznīcas tiesības un gatavojās austrumu misiju darbībai.  Miris un apglabāts Romā.  

Visos laikos Jūrkalnē prāvesti ir dzīvojuši neilgi, bet, sākot ar Antonu Čamani, mainās vēl straujāk. Nākošais prāvests Tadeušs Ronkaitis te paliek tikai drusku ilgāk par gadu līdz 1926. gada oktobrim. Viņš uz Jūrkalni atbraucis ar samērā lielu inventāru, kāds līdzšinējiem Jūrkalnes prāvestiem nav bijis, bet drīz to nabadzīgajā draudzē nodzīvojis un no Jūrkalnes izbraucis, jo draudze to nav materiāli atbalstījusi. Tāpēc Jūrkalnes draudze no 1926. gada oktobra līdz 1928. gada jūnijam tiek atstāta pavisam bez prāvesta un to, piebraucot uz Jūrkalni, apkalpo Alšvangas prāvests un Kurzemes dekāns Alberts Piebalgs ar savu vikāru Bronislavu Dūri.

1928. gada 14. jūnijā par prāvestu uz Jūrkalni tiek pārcelts Jāzeps Cibulis. Viņš dedzīgi strādā pie garīgās dzīves izkopšanas draudzē, izved jau iepriekš minēto baznīcas remontu un uzceļ kapliču Sakā. Ar prāvesta Cibuļa pārcelšanu uz Lēnām 1936. gada 2. septembrī, Jūrkalnes draudze atkal paliek bez pastāvīga mācītāja, un to apkalpo Alšvangas vikārs un agrākais šejienes prāvests Jāzeps Kupinskis. Tikai no 1940. gada 14. janvāra Jūrkalnes draudze atkal dabū pastāvīgu prāvestu Aloiziju Anspoku, bet no 1940. gada 19. decembra līdz 1941. gada 27. martam tas Jūrkalnē nedzīvo un pa to laiku draudzi apkalpo Alšvangas vikārs Eduards Putns. Atgriezies Jūrkalnē, prāvests Anspoks te nodzīvo līdz 1944. gada 8. oktobrim, kad pavisam aizbrauc no Dzimtenes. 1940. gadā prāvests Anspoks piedzīvoja lielas nepatikšanas no Padomju varas orgāniem un tāpēc savā nervozitātē bija nogājis līdz vajāšanas mānijai. Ar to izskaidrojamas viņa daļējās nesaskaņas ar dažiem draudzes locekļiem un viņa emigrācija uz Vāciju. 

1944. gada 2. oktobrī uz Jūrkalni par viceprāvestu bīskaps nozīmē agrāko Ozol-Bruknas prāvestu Broņislavu Dūri. Prāvests Dūre bija pabeidzis Pēterburgas garīgo semināru un bija sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks, kuram gandrīz nebija ienaidnieku.  Broņislavs Dūre Jūrkalnē nostrādāja līdz 1955. gadam, kad viņu nomaina Boļeslavs Zveisalnieks, kuru jau tajā pašā gadā, 23. septembrī, nomaina Andrejs Mocāns.  Prāvests Mocāns šeit darbojas līdz 1958. gada 14. martam.  Paralēli darbam Jūrkalnē, līdz 1956. gada 4. aprīlim viņš darbojas arī Alsungā, bet pēc tam ir prāvests Sakas draudzē.  Gan Zvejsalnieks, gan Mocāns vēlāk atsakās no baznīcas (apostāzē).  No 1958. gada 14. marta līdz 20. maijam Jūkalni no Alsungas apkalpo Bernards Mortuks. 

Laikā no 1958. gada 20. maija līdz 1959. gada 24. jūnijam par Jūrkalnes un arī Sakas prāvestu darbojas Jāzeps Trukšans.  1959. gada Jāņos viņš publiski atsakās no baznīcas un no priestera amata.  Pēc tam Jūrkalni līdz 1960. gadam no Alsungas atkal apkalpo prāvests Mortuks.  Laikā no 1960. gada līdz 1966. gada 10. janvārim Jūrkalnē strādā mariaņu mūks Kazimirs Cukurs.  Arī viņš papildus Jūrkalnes draudzei apkalpo Sakas draudzi.  No 1966. gada 10. janvāra līdz 1967. gada 17. jūlijam Jūrkalni apkalpo Bernards Mickevičs no Gudeniekiem un Jānis Voitiņš no Alsungas, līdz valdība sāka likt šķēršļus iebraukšanas atļauju saņemšanai pierobežas zonā. 

No 1967. gada 17. jūlija līdz 1978. gada 12. septembrim kā Jūrkalnes un Sakas prāvests un Alsungas vikārs darbojas Ludvigs Krumpāns.  Ar prāvesta Krumpāna gādību Jūrkalnes baznīcā ievilka elektrību, divreiz nokrāsoja baznīcu no ārpuses un vienreiz no iekšpuses.  Laikā no 1978. gada 12. septembra līdz 1988. gada 13. decembrim Jūrkalni un Saku no Ventspils apkalpo Staņislavs Mukāns.  Ar prāvesta Mukāna gādību tornim tika uzlikts skārda jumts un nokrāsota baznīca.  1981. gadā, laikā no 4. februāra līdz jūnijam Jūrkalni no Gudeniekiem apkalpoja Vladislavs Zavaļņuks, līdz viņam tika atteikta iebraukšanas atļauja.  Ar prāvesta Zavaļņuka gādību logiem tika ieliktas restes.  Viņš gribēja veikt arī citus remontdarbus, taču nepaspēja. 

Laikā no 1988. gada 14. decembra līdz 1994. gada 16. augustam Jūrkalni no Ventspils apkalpo Agris Lēvalds.  No 1994. gada 16. augusta līdz 2007. gada jūnijam te strādā prāvests Viktors Grebeško.  2007. gada jūnijā un jūlija sākumā Jūrkalnē darbojas tepat Jūrkalnē dzimušais un augušais Toms Priedoliņš, kuru pēc pārcelšanas uz Ilūksti jūlijā nomaina Andris Vasiļevskis, bet decembrī Mariušs Kempa. Līdz 2015.gadam Jūrkalnē atkal strādā Andris Vasiļevskis, kuru nomaina priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga.

Zāļu diena Jūrkalnē


Parasti citos Latvijas novados par Zāļu dienu sauc 23. jūniju, bet Jūrkalnē par Zāļu dienu sauc 15. augustu -Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus. Tas tāpēc, ka agrāk šajā dienā bija trīs dienu dievkalpojumu noslēgums. Dievkalpojuma beigās baznīcā svētīja zāles. Svētīja gan jaunos burkānus, gan sīpolus un citus dārza augļus, gan arī savvaļas zāles, kas atzītas par veselībai derīgām.

Ejot uz baznīcu katrs ņēma līdzi pušķi ar svētīšanai paredzētām zālēm. Baznīcā buntes salika uz palodzēm tā, ka dažreiz uz logiem tās sanāca pat pa trīs un četrām kārtām. Baznīca parasti bija pušķota ar ozolu vītnēm, tāpēc ieejot tajā pretī smaržoja gan ozolu, gan arī svētāmo zāļu smarža. Tā arī šī diena tika iesaukta par zāļu dienu.

15 augustu kā 40 stundu atlaidu dievkalpojumu sāka svinēt 20. gadu vidū. Šādi svētki tika svinēti visās baznīcās – Alsungas draudzē tādi bija Miķeļi, Gudeniekos Jāņi, jo Alsungas baznīca ir veltīta sv. Miķeļa, bet Gudenieku sv. Jāņa godam. Jūrkalnes baznīca ir veltīta sv. Jāzepam, tāpēc arī šos lielākos draudzes svētkus vajadzētu svinēt 19. martā, bet tad ir gavēņa laiks un arī diena nav piemērota šādiem svētkiem. Tādēļ draudzes sapulcē tika nolemts šos svētkus svinēt 13., 14. un 15 augustā.

Vērā tika ņemts arī tas, ka Kurzemē nevienā draudzē šajā laikā nenotiek atlaidu dievkalpojumi. Tāpēc Jūrkalni uzskatīja par Kurzemes Aglonu, un uz turieni devās svētceļinieki no citām draudzēm, līdzīgi kā Latgalē dodas uz Aglonu. Šajos svētkos agrāk Jūrkalnē sabrauca arī 5-6 prāvesti, kas piedalījās dievkalpojumos. Vecie jūrkalnieši svētku lielumu un svinīgumu vērtēja pēc šo iebraukušo priesteru skaita. Pēcpusdienā tika visiem rīkotas pusdienas un arī zaļumballe aiz skolas, meža ielokā, kuru sauca par „dārziņu”.