Dejas un danči

 

Šeit ievietotais izziņas materiāls ir balstīts uz Daces Nastevičas līdz šim nepublicētā Danču grāmatas manuskripta.  Tālāk aprakstīti Suitu novadā reiz populārie un dejotie danči.


1. Garais dancis


Šo deju pamatoti uzskata kā vienu no senākajām, kas saglabājušās latviešu tautas deju repertuārā. 1962. gadā izdotajā krājumā “Latviešu tautas dejas” atrodam teikumu, kas labi raksturo senās, latviskās dejas “pelnrušķītes” lomu: “Tagad “Garo danci” bieži izmanto dejotāju uznākšanai uz skatuves vai laukuma…” Bet šīs dejas karaliskais atturīgums, lepnā stāja, kas nevilšus rodas dejotājiem, tās polonēzes tipa izvedums nebūt neliecina par tās izcelšanos vienkāršas zemkopju tautas vidū. Jeb otrādi – liecina par mūsu senčiem daudz cildinošākā gaismā, kā senās hronikas.

Pēc koklētāja alsundznieka Nikolaja Heņķa paskaidrojumiem deju pierakstījuši J.Rinka un J.Ošs. Tā ir pāru deja. “Garo danci” parasti dejoja pēc “Apaļā mēness” (pastaigas),atkārtojot to vairākas reizes. No tā, domājams, cēlies dejas nosaukums.

Mūzikas senākais pieraksts attiecas uz 1926. gada 4. oktobri, kad Nikolajs Heņķis to spēlēja Melngailim (LMFM I, nr. 1357, LD nr. 208). Lūk, ko par šo deju rakstīja Maksis Goldins 1967. gadā (“Latviešu tautas deju melodijas”, 59.-63.lpp.): “Somu dūdu un āžraga melodijas veido intonatīvo pamatu tādiem skaņdarbiem kā “Garais dancis”. Intonācijas te pārveidotas, un tomēr nav apšaubāma “Garā danča” radniecība ar seno instrumentu melodiju intonācijām. Tā 3. posmā ir transformētas dūdu melodiju raksturīgās intonācijas (piemēram Melngaiļa “Latv.dancis” nr. 324.

Ir kāds “Garā danča variants koklei, kurā iezīmējas dažas vijoles melodijai raksturīgas īpatnības. Runa ir par melodiju, kuru 1933. gadā Melngailim nospēlējis kāds talantīgs koklētājs Nokolajs Geņķis (tas pats suitu Heņķis jau vien būs). Tās pamatā, pēc rakstītāja izteikumiem, ir somu dūdu melodija.

“Latviešu dancī” vēl piebilde: “Šo danci pēc somdūdas meldiņa uz kokles spēlēja suitu muzikants Nikolajs Heņķis 8. aprīlī 1933. g.” (Em.Mg. LMFK I, nr. 1373, LD nr. 358). Vēl turpina M.Goldins: “ “Garā danča” variants koklei ir ļoti interesants. Tajā spilgti atspoguļojas latviešu koklētāju faktūrā un harmonijā lietotie paņēmieni un tautas instrumentālās variēšanas māksla.”

H.Sūna, arī pieminēdams jau citēto kokles variantu, raksta tā: “bez tam Em.Melngailis vēl pierakstījia – “Garo danci” pavada dziesmu ar garu tekstu “Kaza grauza pabērzīti, Abas kājas piemīdama”. “Garais dancis” esot bijis sens suitu kāzu dancis. Tas dejots tūlīt pēc maltītes. Alsungā 19. gs. otrajā pusē dejojot dziedāts: “Mauc, brālīti, piķa cimdus, Ved dancot tautu meitu – Lai tas piķis nepielīp Pie tavām rociņām.” (S.91 – LSH, 187.lpp.).

Aina nebūtu pilnīga, ja nepieminētu J.Rinka un J. Ošs rakstīto 1936. gadā izdotajā “Latvju tautas dejas” IV burtnīcā: “ir iemesls domāt, ka dažas mūsu tautas dejas ilgus gadu simteņus dejotas negrozītas, jauninājumu neskartas, uzglabādamas savu pirmatnējo konstrukciju. …šai deju kategorijai vispirms jāpieskaita “Garais dancis”, kura motīvs visai īpatnējs un krasi atšķiras no pārējo deju melodijām. To klausoties šķiet, ka melodija nekad nebeigsies. Domājams, ka deja tāpēc arī dabūjusi savu nosaukumu – garais dancis. … Galvenā vērība jāpiegriež dejas horeogrāfijai, kas “Garam dancim” ir ļoti primitīva. Dejā figurē tikai teciņu solis, kas nevienam dejotājam nevar radīt grūtības, jo tecēt (skriet sīkiem solīšiem) prot katrs, kam klausa kājas. Teciņu solis tad arī uzskatāms par visvienkāršāko un arī par vispirmatnējāko dejas soli… Cik vienkāršs ir “Garā danča” solis, tikpat vienkāršas ir tā figūras: dejotāji, saķērušies pāros, 8 taktis tek uz priekšu, pēc tam 8 taktis griežas riņķī, tad atkal tek pa DC, no jauna griežas riņķi utt.”

1948. gadā teicējs Jānis Zeltleja, dzimis 1878. gadā, no Alšvangas Antiņiem pat teicis tā: “Vienīgais dancis toreiz bija tā sauktais “Garais dancis”, ko spēlēja uz vijoles. Pirmais vijoļu spēlētājs Alšvangā bija Spēlmaņu būdnieks.” (FS 1824, 791).

Par dejas vecumu – tās soļi un konstrukcija jau tika atzīta par visvecāko, bet melodija, kuru var uzskatīt par tipisku dūdu meldiņu, varētu tikt datēta ar dūdu parādīšanus Latvijā – apmēram 16. gadsimtu. Un nebija jau ilgi, kad dūdas arī aizliedza.

Vēl piebildīšu, ka atradu tautasdziesmu, kurā šis dancis pieminēts:

Žagatīte, garastīte,
Garā danča vedējiņa. 


2. Apaļais mēness

Par “Garo danci” runājot, tika pieminēta deja “Apaļais mēness”. Kas ir šīs piebildes autors? Vai tā nāk no Sabiles, kur M.Lasmane pierakstījusi “Garā danča” variantus? Ja tas ir koklētāja Nikolaja Heņķa teikts, tad kāpēc deju meistari J.Rinka un J.Ošs arī “Apaļo mēnesi” nepierakstīja no Heņķa? Toronto 1973. gada izdevumā, kur atradu šo deju, tās pierakstīšanas vieta nav minēta pat ne aptuveni. Vai tas liecinātu par tās lielo izplatību? Tad jau varbūt – arī suitos!

Pāru deja. Deja gājiena solī. Ar šo deju, kā to attēlo rakstnieks J.Janševskis, senajā Kursā ievadīja izpriecu daļu godībās, un tajā piedalījušies visi viesi – lieli un mazi, jauni un veci. Kolonas priekšgalā nostājies cienīgākais pāris, uzņemdamies dejas vadīšanu. Mūzikai atskanot, dejotāju kolona devusies pastaigas gājienā – apkārt pa istabu. Tāpēc tam arī dots izteiksmīgais nosaukums – apaļais mēness. Kad vecākie dalībnieki no dejas kolonas izstājušies, jaunākie gājienu turpinājuši raitākā gaitā. Ja godības notikušas vasaru un sausā laikā, tad jaunieši, saķērušies virknē, devušies no istabas pagalmā un tālāk – līdz rijai un klētiņai, pēc tam atpakaļ uz istabu. Ja muzikantu neesot bijis, tad pastaigas gājiena dalībnieki dziedājuši kādu piemērotu dziesmiņu. 


3. Vadžu deja

“Pārmaiņu solis ar palēcieniem latviešu tautas dejās ir kultisks. Tas plaši ietverts ķekatnieku, vedību un bēru dejās, t.i., visur tur, kur tiek daudzināts cilvēka mūžs, dzīvība un auglība. Arī ģermāņu un ķeltu dejās šāds solis sastopams, tikai šīs tautas to izpilda mazliet citādi.” (Toronto, 1973.g., 153.lpp.).

Šo deju pieskaita pie tipiski vāciskā repertuāra, lai gan paši vācieši atzīst to par patapinātu no kāda portugāļu marša. Maksis Goldins (LTD melodijas, 102.lpp.) piemin šai dejai nosaukumu “Šmickus”, “… kas droši vien radies no teksta pirmās rindas “Herr Schimdt. Herr Schmidt, der nimt die Jule mit”.”

Viskodolīgājo šīs dejas darbības aprakstu devis Pēteris Korāts, 1926. gadā nospēlējot arī to Melngailim (LMFM I, nr. 1339, LD nr. 314 un nr. 191): “Pirmo pusi dancojot, turas dvielī pie vadža, otrā pusē lēkā apkārt kā polkā.

E.Siliņa par šo deju rakstīja: “Pa vienam dejo “Vadžu dancī”. Te iesāk viens vai vairāki puiši, katrs ar abām rokām turoties pie dvieļa vai virves gala, kas pakārts vadzī. Solists lec lēniem maiņu soļiem. Pēc tam dejotājs palaiž dvieli vaļā un polkas soļiem riņķo apkārt telpai līdz vadzim, atkal veikli satver dvieli un sāk minētās darbības no jauna. Reizēm polku dejo pa diviem. Dejotājiem te jāparāda izveicība, jācenšas jo ātrāk atgriezties pie sava vadža.” (SIL.1982.g., 84.lpp.). 

Pastāv arī nostāsts, ka šo deju iesākuši dejot puiši, kas vijuši virves pie sienā iestiprinātiem vadžiem. Tāpēc gribētos apšaubīt E.Spiča doto dejas “tulkojumu” “Ziemas grāmatā” (Rīga, 1991.g., 72.lpp): “Kad vakarēšanā nav muzikanta, bet puišiem gribas brammēties un izrādīt savu varēšanu, tie lec vadža danci. Vajadzīgs vadzis griestos (!) un stipra aukla. Tās vidu apmet ap vadzi, bet galus tur stingri rokās. Tā turoties var rakstā lēkāt uz vienas kājas, uz otras kājas, kājas krustojot.” It kā par pilnīgi citu deju šeit tiek runāts.

Latviešu tautas deju krājumos “Vadžu deja” dota Jēkaba Stumbra pierakstā, ko tas veicis Alsungā. Viņš pats to publicēja krājumā “Dejosim latviski” II. daļā (1940.g.). Dejotāju skaits neierobežots. Dejā var piedalīties arī meitas. “Vadžu deju” var dejot vai nu puiši vien, vai meitas vien, vai arī jauktā sastāvā. Var dejot arī viens dejotājs.

Melodiju pierakstos ielūkojoties – pirmā daļa ar visminimālākajām atšķirībām visiem kopēja. Lielākās variēšanas iespējas devusi ātrā daļa, ko jau atzīmēju arī pie citu danču melodijām. Šajā gadījumā atkal var salīdzināt skolotāja un skolnieka – Heņķa un Poriķa spēlēto. No Heņķa “Vadžu danci” atkal pierakstījis Melngailis, šoreiz 1933. gadā (LMFM I, nr.1377).

Heņķis, koklējot šo meldiņu, dziedājis līdz gandrīz tos pašus vārdus, ar kādiem sastapāmies jau vācu izdevumā. Bet ir arī vairāki latviski vārdu varianti:

Ak žīds, ak žīds, kam pulka naudas līdz…
Ak žīds, ak žīds, ko dosi meitām līdz…
Ak tēvs, ak tēvs, ko dosi meitām līdz… utt.

Jānis Poriķis koklēja Andrejam Krūmiņam 1948. gadā (FS 1824, 133).

Gan Heņķis, gan Poriķis šo deju nosauc par “Dvieļu danci”. Par šo sakarību jau rakstīju, runājot par dejām kāzu izdarību laikā.

Ingrīda Saulīte, gatavojot jaunu “Latviešu tautas deju” krājumu, atradusi Jēkaba Stumbra arhīvā vēl vienu šīs dejas pierakstu no Alsungas. J “Dvieļu deju” izpildīja tāpat kādā saietā, tad nav saprotama puišu izgreznošanās ar dvieli pār plecu, bet ja kāzās, tad tikai pēc mičošanas un pūra dalīšanas, kur jau kā rituāla darbība ietilpst “apdvieļošana”, t.i. galveno darbojošos vīriešu kārtas personu apveltīšana ar galos sašūtiem dvieļiem kurus pārlika krustim pār abiem pleciem. Dvieļu galos vēl piesēja rakstainus cimdus. 


4. Skalu dancis

Šī deja pirmo reizi publicēta 1936. gadā, bet Korāts Melngailim to izrādījis jau 1924. gadā. Par to saglabājies, diemžēl, ir tikai pats šis fakts.

Dejā tiek uzsvērti divi pamatelementi – lēciens kā maģiska kustība un skali kā atskaņas no šķēpu lietošanas senā kara dejā. “Pirmatnējais ticējums lēcienam ir maģiska šķīstīšanās un auglības veicināšana arī latviešu kāzu ierašās.” (SIl.1939.g., 60.lpp.).

Pēc P.Korāta izpildījuma pierakstījuši J.Rinka un J.Ošs Aizputē.  Deja vienam puisim. Spriežot pēc analoģijas ar skotu “Šķēpu deju”, “Skalu deja” neapšaubāmi ir fragments no kādas senas latviešu kara dejas. Bet, tā kā Livonijas ordenis jau 15. gadsimtā noliedza latviešiem nēsāt un glabāt kara ieročus, ļoti iespējams, ka mūsu senči, pēc vecām tradīcijām dejodami kara dejas, zobenus un šķēpus aizstājuši ar skaliem. Tā arī deja dabūjusi savu nosaukumu.

Vēl no publicētā. “Arī mūsu choreogrāfijā, šķiet, paglābušies daži kara deju fragmenti. Tā suitu krusta vai skalu deja, spriežot pēc analoģijas ar skotu šķēpu deju, pavedina uz domām, ka pirms gadu simteņiem tā dejota kā kara deja. Krustiski saliktie skali vai nūjiņas, domājams, atvieto šķēpus, bet vingrie un ātrie lēcieni šajā krustā uzglabājušies savā pirmatnējā veidā.” (Tor., 1973.g., 23. lpp.).

“Kaut gan līdz šim sakārtotās dainās nekur nav tieši minētas senlatviešu kara dejas, tomēr dibināts iemesls domāt, ka tādas bijušas, tāpat kā senajiem ģermāņiem, skandināviem, skotiem un citām tautām. Profesors A.Švābe, pētīdams mūsu kara dainas, saskata tajās arī kara deju pazīmes. Viņš norāda, ka kara dainu raksturīgākie piedziedājumi (dai – dau, ē – ē u.c.) uzskatāmi kā vārdos izteikti kara deju elementi – kaujas ieroču piesitieni vairogam, smagi kāju piespērieni…” (LTD 4. burtnīca, Rīga, 1936.g.).

"Konversācijas vārdnīcā" pie burta K varam lasīt citātu no Indriķa hronikas XVI 3: “… Kad karš bija padomā, sanāca uz apspriedi un, karu nolēmuši, mina uz zemē noliktiem zobeniem, tā apsolot viens otram uzticību un izturību kaujā.”

“Skalu dancis” dejots ne tikai suitos. “”Skalu dancim” ir varianti, kad vai nu divi pretdejotāji lec pāri krustā saliktajiem skaliem, vai arī pārmaiņus lec viens un otrs, un tad abi kopā. Piemēram, puisis un meita (vīrs un sieva) lec pāri krustā saliktiem skaliem, dziedot: “Cik tēviņš rikšiem lēca, Māte stiķiem pakaļā.”” (H.S.1991.g., 248.lpp.).

“Dažreiz krusteniski salikto skalu vidū novieto degošu sveci un lec t.s. “Krusta kazāku”. Ieliekot rokas sānos, dejotājam polkas solī veikli jānodejo no viena skala līdz otram. Pēc tam, neaizskarot un nenodzēšot sveci, jāpārlec uz otru pusi un tādā pašā kārtībā, pārlecot pāri svecei, jāaizdejo līdz visiem četriem skalu galiem.” (Sil. 1982.g., 84.lpp.).

Interesanti, ka četrpāru “Krustdejai”, ko J.Rinka un J.Ošs pierakstījuši kā izplatītu Vidzemē, jo sevišķi Malienā, ir praktiski tā pati mūzika, kas Skalu dancim. Arī par “Krustdeju” rakstīts, ka: “Deja pieder senām kara dejām, ko apliecina dejas vārdi, kas daudzina zemes aizsardzību un karavīru kustību atdarinājums, kā pielavīšanās un vairoga izcelšana. Bez tam kustības veido karavīru sargātājas zīme: trīs dažādi krusti – krusts, krusta krusts un āderu krusts (?). Tāpēc arī dejai dots krustdejas nosaukums.

Krustim kalta krieve zeme
Margām Rīga aizmargota,
Caur krustiem saule lēca,
Caur margāmi norietēja.

Dziedamu “Krustdanci” savā darbā “Latviešu kāzas” piemin K.Pētersons (231.lpp.): “Jo iecienīts bija krustdancis, kuru panāksnieces dancāja vienas, bez vīriešiem, turklāt dziedādamas. Meitas un sievas, saķērušās pa dujām, gāja vienā murā (tā kā šēnu). Krustdancī dancā trīs pāri, visādi krustim vīdamies. (Raņķi)”

Ja runājam par dainām, tad sakarā ar “Skalu danci” varētu pieminēt tās, kurās krusts un darbība krustā ir apdziedāta. Šeit atkal tikai suitos pierakstītās, kuras varētu būt dziedamas, lecot “Skalu danci”:

Krustim auga krusta puķe
Apaļāje dārziņē;
Es uzkāru tautiešam
Krustām austu linu dvieli.

Krustim auga krusta puķe
Mīļās Māras dārziņej;
Kurja meita godu tur,
Tai nopina vaiņadziņu.

Māku, māku es dziedāti,
Māku puišus kaitināt –
Krustim metu cepļa slotu,
Pāri puišus lecināja.

Maza, maza es meitiņa,
Es par puisi nebēdāju –
Krustim liku (vilku) cūkas sili,
Puisi pāri lecināju.

Krustim liku sav’s rociņas,
Krustim sedzu villainītes, –
Vai tādēļ gadījās
Kristīš maizes arājīš?

Es savami kumeļami
Krustim jūru sienu pļāvu;
Kad es braucu brāļos sērsti,
Krustim ceļa vien tecēja.

Veraties, vara vārti,
Līdz pašam galiņam:
Nu brauks mani bāleliņi
Krustim jozti zobentiņi.

Bet šo divu tekstu ceļš mazāk zināms, jo tie atrasti burtnīcā, kas piederējusi vienai no pirmajām suitu ansambļa dziedātājām:

Krustim likta krievu zeme,
Dālderoti Rīgas torņi;
Apkārt gāzi krievu krustus,
Lai palika dālderīši.

Apzeltīti krieva krusti,
Margam Rīga izmārgot;
Caur krustiem saule lēca,
Caur margāme norietēja.

Par šo danci rakstīt pabeigšu ar citātu no H.Sūnas “Latviešu sadzīves horeogrāfijas” (Rīga, 1991.g., 245.lpp.): “”Skalu deja” uzrakstīta tā, kā to dejoja Pēteris Korāts (Aizpute). Uzvedumiem vai sarīkojumu viesīgajai daļai šī deja neder, jo šādiem nolūkiem nav piemērota, tomēr tai ļoti liela etnografiska vērtība.”… 


5. Mugurdancis

Pēc koklētāja Nikolaja Heņķa motīviem un paskaidrojumiem pierakstījuši J.Rinka un J.Ošs.

Vecākais no Alsungā pierakstītajiem „Mugurdanča melodiju variantiem ir N.Heņķa Melngailim spēlētais jau 1926. gadā. Virsrakstā – “Krogusdancis (Mugurdancis)” (LMFM I, nr.1369; LD 212).

Par “Mugurdanci” nobeidzot, citēšu Maksi Goldinu: “Par tipiski latviskām intonācijām uzskatām tādas, ko veido četras laika vienības…, parasti ar otrās daļas skaldījumu un lejup ejošu tercu nobeigumā. (Piemērā dots “Mugurdancis”). Toties tercas intonācija noslēgumā paliek nemainīga – īsti latvisks variēšanas tips!” (LTD melodijas, 1967.g., 67.lpp.). 


6. Sivēniņdancis

1924. gada 21. novembrī Melngailis no pilsbērģnieka Krista Lā�?a pierakstīja “Sivēniņdanci” (dūdas) ar samērā izsmeļošu kustību aprakstu: “Iet kā dzērves rindā, mīņādamies, tad apķeras visi apaļā lokā, griežoties apkārt lēkādami.” (LMFM I, nr. 1397; LD nr. 211 un 348).

Šoreiz ielūkosimies Melngaiļa piezīmēs pie “Latviešu dancī” publicētajām melodijām. Tā pie nr. 353, pierakstītu Sarkanmuižā (3435), folklorists atzīmējis šādu teicēja (?) piezīmi: “Soms: Cukudancis (cuka lien caur žogiem)”! Un vēl tuvāk – nr. 199 (vienāds ar nr. 472) rakstīts: “Pavaros. Dūdas. Apaļdancis” Un, aprakstot trešo tūri, piemetina: “Šo tūri sauc arī par cukudanci.”

Šodien šādu tūri pazīst kā mezglu siešanu. H.Sūna raksta, ka: “Līdzīgai norisei sastopami arī nosaukumi “Cūku dancis”, “Ķekatu dancis”! (S., LSH, 1991.g., 68. lpp.).

Un vēl 1971. gadā Ņina Bērziņa pierakstīja no jūrkalnieša Augusta Lāča, minētā teicējā Krista Lāča pēcteča (FS 2000,2398): “”Suveniņu dancis”, šo deju pavada uz koklēm un dūdām. Teicējs norisi labi neatceras. 10 gadu vecumā (tātad ap 1925. gadu, jo Augusts dzimis 1915. gadā) redzējis šo deju izpildāmu. Tas ir ļoti sens dancis. Viens gāja pa priekšu. Pārējie sadevušies rokās virknē viens aiz otra. Visi tek sīkiem solīšiem. Pirmais vedis visādus līkumus. Griestos esot bijis piekārts riņķis. Kad izvesti līkumi, pirmais piesitis pie riņķa. Kas bija tālāk, teicējs neatceras.” 


7. Brūtes maršs

Īpatnēji, ka vairākos rakstu darbos ir runāts par jaunā pāra pirmo deju kāzās, bet tikai šo, no Pētera Korāta trīsreiz pierakstīto “Brūtes maršu” varētu par tādu uzskatīt. Divreiz pierakstītāja gods ticis Emīlim Melngailim – 1926. un 1941. gadā. Vecākais no tiem, visticamāk, spēlēts uz kokles (LMFM I, nr.1342; LD nr. 233).

Šīs mūzikas raksturojumu pietiekoši daiļrunīgi jau novērtējis Maksis Goldins “Latviešu tautas deju melodiju” 112. Lappusē: “Ļoti oriģināls ir Melngaiļa pierakstītais “Līgavas maršs” taurei. Tas ir melodisks (starp citu, dziedams arī ar vārdiem), lirisks maršs, kas atskaņojams mērenā tempā. Ar savu izvērsto formu un emocionālo izteiksmību šī melodija ieņem īpašu vietu ne tikai starp dejām, bet arī latviešu tautas mūzikā vispār. Tas ir savdabīgs latviešu tautas maršs, bez punktēta ritma, tuvs svinīgās dziesmas žanram.” Ko te vēl piebilst?

Ja “Brūtes maršs” ir deja, tad par kaut kādām kustībām šīs dejas pavadībā, jeb tās iedvesmotas, nav pierakstītas. Maršs – tātad gājiens, varbūt pat līdzīgs “Apaļā mēness” darbībai. Bet trūkstot informācijai – brīva vaļa improvizācijai. 


8. Gatves deja

Pirmo reizi publicētas 1934. gadā. Pēc alsundznieka koklētāja Nikolaja Heņķa paskaidrojumiem pierakstījuši J.Rinka un J.Ošs. Dejā piedalās ne mazāk kā 4 pāri. Tālāk no “LTD” 1962. gada izdevuma – ja dalībnieku daudz, ieteicams izveidot vairākas gatves. Kanādas izdevumā piebilde – ne vairāk kā 8 pāri.

Suitos šim dancim šodien līdzi nedzied. Arī pierakstos vārdus nekur neatradu. Teksts, kas šad un tad dzirdams ar “Gatves danča” melodiju, ir gluži jaunu laiku salikums. Bet ir kāda tautasdziesma, kura būtu jāpiemin:

Aiz kalniņa lejiņej
Rindām auga ozoliņi;
Pretim auga liepu rinda
Kas ozolus kaitināja.

Pie Liepājas liepas auga,
Pie Kuldīgas ozoliņi;
Tās liepiņa atlīgo
Pie Kuldīgas ozoliem. 


9. Alsuņģietis

Pierakstījis Jēkabs Stumbris. Pāru deja. Mūzika un deja pierakstīta Alsungā 1938. gadā. To izpilda palēciena soļiem.

1962. gada izdevumā “Latviešu tautas dejas” Alsuņģietim šādi vārdi:

Aiz kalniņa lejiņāi
Tautu meita velējās.

Sniedz rociņu, saderami,
Būsi mana līgaviņa!

Ai, puisīti, resgalīti,
Tu jau mani nedabūsi –

Kam tu dzēri krodziņāi
Apiņotu alutiņ’?

Toronto izdevumā dejai cits teksts:

Aiju, mani bāleliņu,
Maucatiesi zābākos:
Sveši ļaudis aicināja
Istabai kulu mīt.

Es pametu brālīšosi
Zelta griestus, vara grīdu;
Es atradu tautiņāsi
Akmen plāna vidiņā.

Ar tautāmi dancojoti
Man nokrita gredzentiņš;
Gredzentiņu meklējoti
Nokrīt linšu vainadziņš.

Saulīt’ mazu gabaliņu,
Man notika nelaimīte:
Man nokrita zelta pieši,
Ar meitām dancojot.

Ciema meita dietu gāja,
Jauna vīra gribēdama;
Lec par sprīdi, lec par asi,
Jauna vīra nedabūsi!

Tikai pats J.Stumbris nemin nekādu “Alsuņģieša” tekstu, bet viņš taču to pierakstīja! Šīs dejas aprakstu viņš nobeidz šādi: “”Alsuņģietis” pazīstams Alsungā.” 


10. Dancis bez nosaukuma 

Melngailis 1941 .gada 2. februārī, Pēterim Korātam uzturoties Rīgā, no viņa pierakstīja danci ar piecos vārdos paskaidrotu kustību aprakstu (LMFM I, nr. 1351).

Elza Siliņa raksta (Sil.82., 88.lpp.): “Figūras atkārtošanu latviešu četrpāru dejās dažreiz sauc par maizes pelnīšanu. Alsungā maizes pelnīšanas tūri sāk pirmā pāra meita, nolaistām rokām apdejojot ap savu partneri, tad meita dodas pie blakus pāra puiša, apiet to un nāk atpakaļ pie sava puiša, lai no jauna dotos pie nākamā pāra puiša, atgrieztos pie sava partnera un to apietu. Maizes pelnīšanu izdara pēc kārtas visas meitas, pēc tam visi puiši. Pēc katra gājiena pāri soļo pretim un atkāpjas, mainās vietām un atgriežas savās vietās.”

Pēc mūzikas spriežot, šī deja varētu būt dejojama kā polka ar samērā strauju tempu. Ko nozīmē pauzes abu teikumu beigās? Vai tās parādas arī dejas izvedumā kā kāju vai roku piesitieni, palēcieni, dejotāju kustības virziena maiņa? 


11. Kamoldancis

Ka kāzās dejots “Kamoldancis”, to savā grāmatā “Senās suitu kāzas un ķekatas” rakstīja Jānis Šperliņš, bet starp publicētajām tautas dejām no suitiem tādu neatradu. I.Grabovska sakārtotajā krājumā (Rīga, 1956.g.) ir deja “Kamoliņš” – sena latviešu etnogrāfiska deja, izcelšanās vieta – Nīca, Bārta. Kārlis Pētersons savā darbā “Latviešu kāzas” (RLB Zin. Komisijas rakstu krājums nr. 16, Rīga, 1912.g.) apraksta “Kamoliņu danci no Bernātiem. Varbūt, ka lasot šo aprakstu, kāds atcerēsies pats līdzīgu dejojis arī suitos?

“Saķērās pāros un sadanco. Sievietes tad nostājās gar sienmali, vīrieši viņu priekšā. Muzikantiem spēlējot, sievietes, it kā kamolu tīdamas, griež L rokas dūri ap K un dzied:

Tinu, tinu kamoliņu,
Ko satīšu, nevērpuse?

Vīrieši tanī laikā cilā neveikli kājas, kā stīvi večuki. Kad dziesmiņas pirmā puse divreiz izdziedāta, sievietes satver savu vīrieti un dancādamas dzied divreiz dziesmas otru pusi:

Tu mans vecais, tu mans stīvais,
Nāc ar mani padancāt.

Pāri apdancā apkārt un sievietes sastājas no jauna pie sienas.”

Jau izvērstu 11 gājienu “Kamoliņdeju” 1934. gadā pierakstījuši J.Rinka un J.Ošs Nīcas Pudzēnos pēc A.Auzas un vijolnieka A.Snēbja izpildījuma. Tās pilns apraksts atrodams I.Saulītes sakrātotajās “Latviešu tautas dejās” (Rīga, 1993.g., 191.lpp.). 


12. Pirkstiņš

Manā rīcībā ir tikai viens šīs dejas pieraksts no suitiem – 1940. gadā, Melngailis. “Pirkstiņu” spēlēja Andrejs Brūders no Klosteres (LMFM I, nr. 1427).

Aprakstu jau pēc inerces meklēju Elzas Siliņas grāmatā. Un atradu arī. Tikai nezinu, vai suitos to dejoja tāpat (Sil.82., 79. lpp.): “”Pirkstiņdancī” meitu un puišu rindas gājiena soļiem tuvojas un atkāpjas, atkal tuvojas, apmainās vietām un iet atpakaļ. Dejotāji piedraud cits citam trīsreiz ar L un trīsreiz ar K rokas rādītājpirkstu, apgriežas un sasit plaukstas. Rindas polkas soļiem no jauna tuvojas, pretējie partneri sarveras un dejo “apaļo polku”.

Šim būs, tam būs,
Zāģerīšam ar…”

Kā pāru deju “Pirkstiņu” pierakstījis J.Stumbris Iecavā. Tā publicēta I.Saulītes sakārtotajās “Latviešu tautas dejās”, 1993.g., 94. lpp. 


13. Vecā tēva polka

Par “Vecā tēva polku” šo meldiņu nokrustījis Pēteris Korāts, 1948. Gadā spēlēdams to A. Krūmiņam. Melodijas pirmā puse ir tik ļoti pazīstamā ziņģe “Visi ciema suņi rēja”, kas suitos vien ir reizes četras pierakstīta. Korātam gan ir cits teksts – kā jau danču meldiņam pierīmētie, bet klāt vēl otra daļa, kas ir tīri instrumentāla (FS 1824, 322, 323).

Šis muzikālais materiāls ir tīrs papildinājums, par ko liecina 1925. gada publicējums kā vācu dziesmai Leipcigā izdotajā krājumā “Deutscher Liederhort von Ert und Böhme” 430.lpp nr. 614 – “Truh nicht so!”.

Kā šī mūzika nonākusi pie mums – kā dziesma vai deja? Ja atceramies, ka dejai vieglāk pāriet robežas valodas barjeru trūkuma dēļ, tad sākotnēji varbūt kā deja? E.Siliņas grāmatā (Sil.82., 73. Lpp.) atradu šādu piezīmi; “Dejojot “Vecātēva polku”, dziedāts humoristisks teksts:

Trādi, rīdi, vecais tēvs,
Kur tas ceļš uz meitām iet?
Par tām pupām,
Par tiem zirņiem,
Par tiem kunga rāceņiem.”

Salīdzinot ar Korāta spēlēto, šis teksts der mūzikas otrajai daļai, pat ar tām pašām četrām lēnajām taktīm, kas, pat neko nezinot par šīs dejas izvedumu, rosina pašu dejotāju un horeogrāfu iztēli. Atkal materiāls pārdomām. 


14. Garais grīslis

Šīs dejas izvedumu rādījusi Anna Porziņģe no Alsungas pagasta Ruņģu mājām, pierakstīja viņas meita Ilga Leimane 1985. gadā turpat.

Vecākais šī danča melodijas pieraksts iekļuvis jau Melngaiļa LMFM, tikai kļūdas dēļ Poriķa (datu trūkst) spēlētais pieklīdis pie Rucavas materiāla (LMFM I, nr. 1330 (207.lpp) un LD, nr. 250).

Varbūt vienīgi vēl no H.Sūnas rakstītā sīkāk par adatiņu polku: “Adatiņu polkas soļa pamatā ir sīkā polka. Atšķiras solis ar to, ka uz “1” attiecīgo kāju atmet atpakaļ tā, ka celis veido taisnu leņķi. Dejā, atmetot kājas atpakaļ arī uz “1 div-i”, tās pieskaras grīdai tikai ar pirkstgaliem. Soļi tādējādi atgādina it kā adatas dūrienus… Izpilda aprauti, nenoteikti, straujā tempā.” 


15. Diždancis

Kad 1924. gadā suiti iekaroja Rīgas publikas simpātijas ar savu kāzu uzvedumu, I. Arnolds "Latvja" 76 numurā rakstīja: “Pēteris Korāts ieradies ar seno kokli, gan drusku modernizētu, un skaistu oriģinelu dziesmu krājumu. Dziedātājs līdz ar sievu un meitu izrādīja kā dejo diždanci (latvju polonēzi), spēlēdams to uz kokles un trallinādams ar balsi līdz…” “Tad Pēteris Korāts ceļ priekšā vienu no saviem moderniem gabaliem, kurus viņš spēlē kāzās …Tad seko sirmā senatne: atskan daiļais diždancis. Korāts arī izrāda, kā to danco. Tā ir mūsu polonēze, ar visu kāzu viesu promenēšanu visapkārt pa sētu i namu.” – tā rakstīja Melngailis tā paša 1924. gada 5. aprīlī laikrakstā "Jaunākās Ziņas".

Kad Korāts vēlreiz ieradās Rīgā, lai rādītu savu māku, Melngaiļa draugi to aizsūtījuši arī pie viņa. Bet Melngaiļa publicētajos folkloras pierakstos Korāta spēlētais parādās tikai sākot ar 1926. gada 4. oktobri. Vai toreiz, divus gadus agrāk, Melngailis bez pašas melodijas pierakstīja arī "Diždanča" izvedumu? Spriežot pēc īsā raksturojuma, Korāta izrādītajam suitu "Diždancim" ir vistuvākā radniecība ar "Apaļo mēnesi".

Pēc Legzdu Ingus no Gaviezes aizrādījuma, Vecais jandāls piederējis pie lielajiem jeb diždančiem, kuru izdarīja 4 pāri, krusteniski sastājušies (A. Jurjāns "Rotaļu un dziedamo deju melodijas", Rīga, 1912., 11. lpp.). Kā tad tas sanāk – ir lielie un mazie danči? Ir vienkāršie un sarežģītie Vai tad nosaukums "Diždancis" attiecas nevis uz konkrētu deju, bet uz kādas deju grupas lielumu, nozīmīgumu?

“Kāzās palaikam mēdz dejot četri pāri krustā. Deju mēdz saukt par "Krusta danci" (Krusta deju). Kāzu četrpāru deja tiek dēvēta arī par "Dižo krusta danci" vai vienkārši par "Dižo danci" (Dižo deju, Diždanci, Diždeju, Dižo poli, Lielo krustu). Pretī dejo cienīgi ļaudis (dižvedējs ar savu sievu, vakarbrālis ar vakarmāsu, jaunais pāris pret brūtes pāri).” (Sūna, LSH, 1991.g., 257. lpp.)

“Ekusēzes pirmsākumi meklējami Skotijā, no kurienes tā pārceļojusi uz kontinentu, kļūdama par iecienītu viesību deju. Mūsu apstākļos tā stipri pārveidojusies – latviskojusies, iemantodama diždanča nosaukumu (diždancis parasti dejots kāzās).” – tā J.Rinks un J.Ošs 1936. gadā, LTD IV burtnīcā. Bet to pašu arī Latviešu tautas deju sastādītāja Milda Lasmane 1962. gadā, dodot plašu dejas izveduma aprakstu astoņiem pāriem astoņos gājienos ar nobeigumu: “Mācījis Dombrovskis Rīgā, pierakstījuši J.Rinks un J.Ošs. Ekusēze ir veca skotu deja, kas ieviesusies arī Latvijā, sevišķi daudz dejota Kurzemē, kur to sauc par "Diždanci".”

“Senākas cilmes četrstūru dejās darbība iesākas un beidzas ar kopēju dārziņu. Spriežot pēc vēlākajiem pierakstiem, šādas grupu dejas parasti beidz ar riņķu polku.” – tā H.Sūna (LSH, 264. lpp.).

Tūlīt meklēju jau rakstītajā: “Kurzemes un Zemgales senajās kāzās pirmā deja bija "Diždancis". To dejoja lielākoties godos, piedaloties visiem cienījamākiem kāzeniekiem. Dejotāji sastājās pāros un pastaigas gājienā virzījās lēniem soļiem. "Diždanci" gāja arī trijnieka sakārtojumā – puisis starp divām meitām vai meita starp diviem puišiem… "Diždancis" – tā ir mūsu polonēze ar visu kāzu viesu promenēšanu visapkārt pa sētu un namu – tā Em. Melngailis.” (Sil. 1982.g., 39. lpp.).

Harijs Sūna (1991.g., LSH, 218. lpp.): “… trijnieku kolonas, pirmais trijnieks ved danci… piemēram, kāzās dejoja "Diždanci" trijnieku sakārtojumā – puisis starp divām meitām vai meita starp diviem puišiem.” Turpat 217. lpp: “Trijniekā mēdz dejot pieaugušais ar diviem mazajiem – pie katras rokas pa bērnam. Vēl dejo puisis ar divām meitām, retumis viena meita ar diviem puišiem. Dažreiz divi lielie ņem mazo pa vidu (vecāki ar bērnu).” Un vēl 264. lpp.: “četrstūrī četri trijnieki – puisis starp divām meitām – Divpadsmitdancis.”

Elza Siliņa 1982. gadā (83. lpp.): “Fransēzes atskaņas dažos Latvijas novados sastopamas vēl tagad. Pēc teicēju ziņām, Alsungā fransēze dejota trijnieku rindās (puisis starp divām meitām).” Jānis Šperliņš savā grāmatā Senās suitu kāzas un ķekatas (1937.g.) min sešpāru danci, kas dejots kāzās. Es atradu tikai Sešdanča daļēju aprakstu, kurā “… dejo vismaz divi trijnieki – katrā puisis starp divām meitām.” (Sil. 1982.g., 80. lpp.).

Bet šim beigu tā arī nav. Koklētājs Jānis Poriķis par "Diždanci" teica, ka tā jau esot tā deja, kur varot maliņā pasēdēt, kamēr pienāk kārta dejot. 


16. Četrpāru dancis.

Iesākšu ar Elzas Siliņas rakstīto 1982. gadā (84., 85., 87., 89. lpp.): “Pie senākajām latviešu tautas grupu dejām, kas pierakstītas 19. gadsimtā, pieskaitāmas četrpāru dejas…. Četrpāru dejām senie zemkopji piedēvēja auglības veicināšanas nozīmi. Iespējams, ka tālā pagātnē arī latviešu senajām četrpāru dejām bijusi kāda simboliska nozīme, kura laika gaitā aizmirsusies, un no kuras saglabājies vienīgi simetriski ģeometriskais ornamenta zīmējums. … četrstūra grupējumā dažādie kustību gājieni – rindas, rindu krustojumi, apļi, līčloči, zvaigznītes, jumtiņi u.c. atbilst arī ģeometriskajiem ornamenta zīmējumiem latviešu senajos rotājumos. Arheologu pētījumi liecina, ka ģeometriskam ornamentam nav tikai rotātājas funkcijas vien, bet tie līdz mūsu ēras 5. – 9. gadsimtam saistījās ar zemnieku priekšstatiem par apkārtni un dabu.”

Alsungas četrpāru deja, kā jau pats nosaukums rāda, dejota Alsungā.  Par šo danci koklētājs Jānis Poriķi teica: “Kamēr puisis tiek līdz savai tūrei, varēja pasēdēt uz apgāzta spaiņa.”

1933. gadā "četrpāru danci", kā tas redzams "Latviešu mūzikas folkloras materiālu" I daļā ar nr. 1376 un "Latviešu dancī" nr. 362, Emīlim Melngailim koklējis Nikolajs Heņķis. 


17. Kazāks

Šodien suitos pazīstama ziņģe Jaunskungs uzkāp augste kalne ar stipri romantizētu tekstu: 

1.
Jaunskungs uzkāp augste kalne
Skrūdi, rūdi, rūdi,
Skatās uz tām sudmalām
Šķillai rūdi ram bam bam.
Tid(i) raik(t)am puikam sit gar vaigim
Šķillai rūdi ram bam bam.

2.
Viņš liek sev maisā iebāzties
(Un) aiznest uz tām sudmalām.

3.
Labdien, labdien, melder gaspaž,
Kur nolikšu auzu maišel?

4.
Liec tai tumše(ai) kamburej
Kur tās ciema meitas guļ.

5.
Pulkstiens vēl nav divpadsmit,
Auzi maišels kustēt sāk.

6.
Sit ugunu, šķiļ uguni -
Zaglis(ļi), blēdis(ži) kamburej!

7.
Tas(Tie) nebija zaglis(ļi), blēdis(ži),
Tas ir(bij) jaunskungs, tas(kas) jūs precēs!

7.a
Būt tu, meitiņ, klus cietusi,
Būt es tev pirkt zīda kleitiņ.

8.a
Labāk man ir mans godiņis,
Nekā man tavs zīda kleitiņš.

Salīdzinot pierakstus jāsecina, ka jau pazīstamai melodijai ticis pielāgots jaunāks teksts. Lūk, 1924. gada novembrī Melngailim šo pašu meldiņu dziedājis Krists Lācis no Pilsbergas (tagad Jūrkalnes) Dīķu mājām kā "Kazaku danci" (LMFM I, nr. 1395 = 249).

Balts buķelis peld pa jūru
Skod rūd rade!
Zeltītiemi zieģeļiemi
Sko rud rabambame
Zeltītiemi zieģeļiemi
Skode rūde bam bam bam.

Arī Marija Pabērzs no Pilsbergas 1941. gadā Melngailim dziedāto meldiņu ar tekstu kvalificējusi kā danci, bet teksts vairāk saskan ar cita Balts buķelis varianta piedziedājumu (LMFM I, nr. 1238 = 1436; LD nr. 298):

Gribu teikti, gribu teikti
Skrudi, rudi
Ak, kas tiem par lielu prieku
Skrudi, ruridi, ram bam bamidi, ram bam bam.

Īsu "Kazaku danča" aprakstu devusi Elza Siliņa (Sil. 1982.g., 79.lpp.): “Dejā "Kazaks" dalībnieki sastājas divās rindās, katrā rindā vienāds pāru skaits. Pirmā rinda iet otrai pretī un atkāpjas. Tad to pašu atkārto pretējā rinda. Pēc tam abas rindas reizē tuvojas, iziet viena otrai cauri, dejotāji apgriežas un nāk atpakaļ uz savām vietām. Otrajā gājienā pirmās rindas puiši un otrās rindas meitas dodas pretim, griežas slēgtajā roku satvērienā, aiziet uz savām vietām un apgriežas elkoņos ar savu partneri. To pašu atkārto pirmās rindas meitas un otrās rindas puiši utt.”

Interesantu piezīmi par "Kazaku" devis K. Pētersons "Latviešu kāzās" 230. lpp. Vai tā būtu tā pati deja? “Pēdējo (Kazaku) dancojuši maz, visvairāk tik iedzērušies vīri. Dancotāji ar vienu roku turējuši sievieti, ar otru cirtuši ar trumeli pa dziedriem, lielīdamies: uišā, panāksnieki, uišā! Trumelis, kādu pēdu garam paresnam koka kātam bijuse vienā galā ķēdīte ar lapiņu podziņu, tā ka sitot šķindējis (Užavā).”

Bet Andrejs Brūders no Klosteres pagasta Dangām šo pašu meldiņu spēlēja Melngailim 1940. gadā un sacīja, ka tas esot dancis "Klibais skroders". Klāt nākušas 4 taktis, kas būtībā ir melodijas otrās daļas variants, bet teksts savs (LMFM I, nr. 1428):

Skroders grib uz tirgu jāti
Nav tam zirga. (2x)
Izved vienu klibu ķēvi –
Jāj uz tirgu! (2x)
Brīžum lekšus, brīžum rikšus,
Brīžum soļus vedināj. (2x)

"Klibā skrodera" aprakstu atkal sameklēju pie Siliņas (Sil. 1982., 79. lpp.): “Dejotāji stāv rindās jauktā kārtībā. Viņi ieliek rokas sānos un lec ar K kāju trīs soļus uz priekšu un apstājas, kāpjas 3 soļus atpakaļ un apstājas. Pēc tam dārziņā visi iet 7 soļus un kreiso pusi (uz 8 – pauze). Septīto soli parasti akcentē. Dejas otrajā pusē dejo polku. Pavadījuma vārdi:

Skroders grib uz tirgu jāti,
Nav tam zirga.
Seglo vienu klibu ķēvi,
Jāj uz tirgu.
Brīžum lēkšus, brīžum rikšus,
Brīžum soļus vedināj.”

Pēc aprakstiem spriežot, tās ir divas patstāvīgas dejas. Un, ja palūkosimies apkārt, tad neskaidrības tikai pavairojas – "Krusta kazāks", kuru pēc rucavnieku izpildījuma pierakstījuši J. Rinka un J. Ošs 1935. gadā, ir tipiska četrpāru deja ar savu mūziku (skat. 88 latviešu tautas dejas Toronto, 1973.g.). Turpat interesanta piezīme: “Par kazāku tauta dēvēja pagasta ziņnesi, kas iznēsāja pa mājām paziņojumus, apstaigājot visu pagastu. Arī dejas "Krusta kazāks" dalībniekiem daudz jāstaigā, izpildot dažādus gājienus.”

Iespējams, ka suitos dancojuši gan "Klibo skroderi", gan "Kazāku danci", bet, laikā nepierakstīti, tie pagaisuši no atmiņas. Un šodienas kuriozs – pavaicāju vienai no vecajām suitenēm, vai zin tādu danci "Kazāks", viņa aizgriezās un klusi noteica – es jau nav krievs… 


18. Sīkā gatve

Tā ir deja, kurai četas reizes ir pierakstīta mūzika, bet no izveduma tikai pieci vārdi: “Ar otro daļu pin žogu.” Tā teicis Pēteris Korāts šo danci divas reizes nospēlējot Melngailim. Pirmoreiz 1926. gada 4. oktobrī (LMFM I, nr. 1337 un LD nr. 311 = 194), otro reizi – 1941. gada februārī (LMFM nr. 1349 un LD nr. 245).

No tā paša koklētāja Pētera Korāta 1948. gadā Sīko gatvju deju pierakstījis arī folklorists A. Krūmiņš (FS 1824, 320, 321). Šoreiz tā dziedāta, par ko liecina vokālās zilbes.

Vēlreiz A. Krūmiņš šī paša danča melodiju pierakstīja no koklētāja Jāņa Poriķa tai pašā 1948. gadā. Ir piebilde – “dzirdēts no N. Heņķa” – tātad, no sava skolotāja.

Patiešām tikai sīkumus par šādu deju atradu E. Siliņas grāmatā "Latviešu tautas dejas izcelsme un attīstība" (1982.g., 77. lpp.). Runa iet par rindu dejām: “Arī divrindu "Sīkajam dancim", ko parasti sauc par "Gatves deju", pavadījuma teksts – Suns sita bungas,/ Karavīri spēlē,/ Ķipari danco/ Raibām biksām. Liekas, piekļuvis nejauši. Varbūt šajā deju dziesmā izsmieti muižas ļaudis – kungi un viņu dienderi, kas staigājuši zemniekiem neierastos apģērbos. "Gatves deja" ir viena no populārākajām rindu dejām latviešu tautas horeogrāfijā.” Un tālāk tiek dots, sauksim tā – lielās "Gatves dejas" apraksts. Sakrīt dejas mūzikas teksts, nosaukumi – "Gatves" un "Sīkais dancis", bet netiek salikti kopā kā "Sīkā gatve". Manuprāt, šeit ir runa par pavisam citu deju. "Sīkai gatvei" ir tipiska polkas mūzika, "Gatves dejai" – graciozam teciņu solim piemērots ritums.

Šeit varbūt vēl varētu atšifrēt Korāta teikto par žoga pīšanu – žoga pīšana ir parasta vija, tikai to izpildot dejotāji rokas nedaudz paceļ sānis. Puisis un meita, ejot viens otram garām, izstiepj roku uz priekšu un ar plaukstu pieskaras pretī nākošajam pie muguras, viņu it kā pastumjot (no J. Rinkas un J. Oša rakstītā). 

Manuprāt, tieši šādā situācijā, kāda izveidojusies ar "Sīko gatves deju", būtu jānāk talkā mūsu jaunajiem horeogrāfiem. 


19. Eņģelīšu dancis

Dejai suitos tikai viens pieraksts – Melngailim to dziedājis jeb spēlējis Krists Lācis no Pilsbergas Dīķu mājām 1924. gadā (LMFM I, nr. 1396 un LD nr. 329, 339).

Pierakstīts arī izvedums: “Priekšnieks iet, vezdams sev līdz rindu, viengalu, otrgalu, ar roku piesitot gredzenam pie griestiem.”

Ko raksta E. Siliņa par rindu dejām (Sil. 1988.g., 77. lpp.): “Nīcas variantā Eņģelīti dejo tikai meitas… citā variantā… dejotāju pāri sastājas jauktā ierindā vai divrindā un dejojot veido dažādus latviešu tautas horeogrāfijā pazīstamus gājienus – žoga pīšanu, mezglu siešanu.” Em. Melngailis grāmatā Latviešu dancis raksta, ka šo deju: “iet kā fransēzi, viena rinda otrai pretī, tad garām cauri, beidzot izdara žoga pīšanu, saķeroties ar rokām ķēdēs.”

Dejas nosaukums "Eņģelītis", šķiet, ieviesies ar vāciešu starpniecību, bet iespējams arī, ka apzīmējumam ir kāds satīrisks zemteksts. Pavadījuma vārdi dejai, ja tādi vispār ir bijuši, tad nav saglabājušies. Dažreiz tiek dziedāti teksti, kas tās raksturam nemaz neatbilst.” (Sil. 88. ?? lpp.) Par šo nosaukumu arī Rinks un Oša Latvju tautas deju 2. burtnīcā: “"Eņģelīša" nosaukums, šķiet, cēlies no kāda sakropļota svešvārda, un arī pašas dejas raksturs neliekas pilnīgi latvisks.” E. Siliņa raksta par "Eņģelīti" kā par izplatītu un daudz dejotu deju. Kārlim Pētersonam teicēja Užavā minējusi gan "Mazo eņģelīti", gan "Dižo eņģelīti".

Protams, ka ar Krista Lāča dziedātajām četrām taktīm ir par maz, lai dancis būtu dancojams, bet vismaz tā ir norāde, ka "Eņģelītis" vispār suitos dejots. Grūti jau šodien pateikt – tā vai citādi, un kurā brīdī tad vadošais puisis, šeit – priekšnieks – piesit pie gredzena griestos. Gredzens noteikti ir skava, kurā iestiprināja mestuves, kurās pirms aušanas veidoja metu diegu šķīrienus. 

Vēl par nosaukumu – vai tam nav kāds sakars ar vadošā puiša dejas ceļu – met lokus kā lidojot, varbūt pat, turot rokas sānis kā spārnus? Un vēl tikai viena tautasdziesma:

Blusa gāja ar circeni
Dejot mazu eņģelīti;
Circenim zīda svārki,
Blusai melnas villainītes. 

 
20. Akenšpice

Šo deju Alsungā dejo vēl šodien pēc šāda izveduma. Dejotāju skaits neierobežots. Pāru deja.

Trādi, rīdi, akenšpic,
Ņem to meitiņ padancot.

Lai tā meitiņ, kas tā meitiņ,
Ka tik laba dancotāj.

No Elzas Siliņas rakstītā: “19. gadsimta vidū, sevišķi tā beigās, latviešu tautiskās pāru dejas jauniešu pulcēšanās vietās – krogos un danču vakaros dejoja retumis, jo bija radušās jaunas, aizgūtas pāru dejas, kas saistīja interesi ar neparastākām kustībām un ritmiem. Ar muižas ļaužu un pilsētas starpniecību izplatījušās pāru dejas – valsis, reilenders (Lēlenders), hakenšpics (arī akenšpics), papiljons u.c.” (Sil. 1982.g., 75. lpp.) Turpat tālāk tiek dots teksts "Hakenšpicam":

Trādirīdi, akenšpic,
Ņem to meitiņ uzdancot.

Lai ar būtu kāda būtu,
Kad tik krietna dancotāja.”

Ka jaunākos laikos "Akenšpice" dejota arī suitu kāzās, min jau Jānis Šperliņš 1937. gadā (76. lpp.).   "Akmenšpitsu" ar tekstu “Trādi, rīdi, vecais tēvs,/ Kur tas ceļš pie meitām iet?” dejojuši arī lībieši (O. Sorits Volkslieder der Lieven, 1936). Par deju Gailītis, ko pierakstījuši un publicējuši J. Rinka un J. Ošs, viņi raksta: “Gailītis ir pārlatviskota deja, vācieši to pazīst ar nosaukumu "Hackenspitz"”!

Bet "Akenšpice" dzīvoja savu dzīvi. Tā 1962. gadā Zaiga Burnicka to sastapa ekspedīcijas laikā Talsu rajonā. Tās pierakstam piezīme: “Veca latviešu deja, pazīstama jau ap 150 gadu atpakaļ.” (FS 1960, 4328). Nosaukta šeit par "Akmiņ špicu". 1964. gadā A. Bomiks šo pašu deju, pareizāk – tās variantu – pierakstīja Dobeles rajona pansionātā no Laukmaņu Jāņa, dzimuša vēl 1887. gadā (FS 1968, 192) vēl 1971. gadā Dace Donāte ar šo deju sastapās Talsos (FS 2000, 3422).

Kas ir šāda dejas dzīvīguma pamatā? Tās vienkāršība, mūzika, tās latviskums? Kas tad? 


21. Jūle krita grāve

Par šo deju ar Suitu sievām runājot, vispirms prātā nāca teksts:

Trā, rā rā rā,
Jūle krita grāvē;
Lai viņ krīt, lai viņ krīt,
Drīz viņ celsies augšam. (Man paliks tā manta/māja.)

Kādā vecā dziesmu kladē atradu vēl šādu teksta variantu:

Latišū, latišū,
Jūle krita grāvī!
Nebūt gailīts padziedājis ki – ke – ri – kū,
Būtu Jūle noslīkusi! 


22. Polka ar tekstu Sēdi ratu pakaļā

1926. gadā šo polku Nikolajs Heņķis nospēlēja Melngailim. Tas pievienojis tikai savu piezīmi – jaunlaiku iespaidota (LMFM I, nr. 1360; LD nr. 328).

Ka šī polka suitos bijusi iecienīta, liecina tās ieraksts skaņuplatē jau ap 1933. gadu. Pats Heņķis koklē un sievas dzied, katru teksta divrindi atkārtojot divas reizes:

Sēdi ratu pakaļā,
Lai tie cāļi neizbirst.

Turies (Skaties), māte izcelsies,
Ka tu pate neizkrīt,

Dziedāts tiek katrs otrais pants, pa vidu Heņķis koklē, veidojot greznas instrumentālas variācijas. Temps straujš, koklētāja pirkstu veiklība apbrīnojama.

Vēl atradu šādu teksta četrrindi, kas varētu būt šai pašai polkai dziedāta:

Sēdi ratu pakaļā,
Lai tie cāļi neizbirst;
Līdz iebraucu stedelē,
Cāļi bira redelē.

Un nekādas ziņas par to, ka būtu arī kāda īpaša darbība. 


23. Skroders sēd uz aku

Deja, saukta arī par "Krusta polku", "Krustdanci", bet īstenībā nāk kā vācu Štetinas kreicpolkas variants. Suitos daudz dejots, bet tagad aizmirsts dancis. Viena no vecāka gadagājuma suitenēm teica: “Jā, lēcām, bet tā jau tīri uz Akenšpices modi.” Mans tēvs: “Jā, to gāja kā Tūdaliņ, tāgadiņ…”

1.
Skroders sēž uz aku,
Lāpa savu fraku;
Smukā meitiņ garām iet,
Grib tam ūden virsū liet.

2.
Meitiņ, vai tu traka,
Man takš jauna fraka!
Rītu jāiet baznīcā,
Ko es vilkšu mugurā?

Jūrkalnietēm vēl viens pants:

Skroder, vai tu dzirdi,
Dod man savu sirdi –
Tad mēs mīļi dzīvosim
Un tos prakus lāpīsim.

Vai arī šādas beigas:

To uz oglēm izcepsim,
Melnam runcim atdosim.