Nostāsti un teikas

 

 Alsunga

Par vikingiem

Sensenos laikos, kad vācieši vēl nebija atnākuši uz Kurzemi, jūra pletās līdz pašai Alšvangai un tās vietā vikingi bija izveidojuši savu ostu, no kurienes tie devās sirojumos.  Tad kādu dienu vietējie kurši nolēma sirotājus no Alšvangas padzīt.  Redzot tuvojošos kuršu karaspēku vikingi steigā visu pameta un metās uz laivām bēgt.  Bet pirms kāpšanas laivās tie vēl paspēja ierakt stāvajā krastā savus salaupītos dārgumus.  Tos daudzi ir meklējuši, bet tā arī nav atraduši.  


Kas nav kristīts, staigā pelēks

Ja suiti suiti savu tautas tērpu tagad nēsā ar lepnumu, tad agrāk tā nebija.  Suiti apzināti tika padarīti citādāki nekā pārējie latvieši.  Tas, ko mēs šodien saucam par tautas tērpu, būtībā ir baznīcas tērps, lai pierādītu savu ticību katoļticībai.  Košos tērpus lika valkāt ikdienā.  Kas nebija kristīts, staigāja pelēks.  Suitus par apģērbu visādi apsmēja.  Bieži gadījās, ka aizbraucot uz tirgu ar livrejas tipa svārkiem kam spožas divrindu pogas, viņiem nācās uzklausīt izaicinošus saucienus:  "Suit, uz rind, lai var pumpas izskaitīt!"

Nav konkrētu ziņu, kāds ir bijis suitu tautas tērps pirms šī ieviešanas.  Tikai tautas dziesmās minēti brūni sieviešu brunči, bet vīru svārki pelēki un melni.  Arī mēlene un vainadziņš bijuši jau agrāk, tikai vēlākos laikos radās tradīcija nēsāt lakatus.  


Pa ceļu drīkst staigāt tikai katoļi

Kad Šverins Alšvangas novadā ieviesa katoļu ticību, tas spieda tajā pāriet arī apkārtnes iedzīvotājus un noteica, ka viņa zemē tikai katoļi drīkst pārvietoties pa ceļu.  Bet luturi, vai tie būtu gājēji vai braucēji, pārvietoties drīkstēja tikai pa grāvi.  Viņš arī noteica, ka ikvienam katolim ir jāgriež savs pajūgs virsū luturiem un jādzen tie grāvī, ja viņi šo noteikumu neievēro.  Savukārt, lai katoļus no luturiem varētu jau pa gabalu atšķirt, Šverins ieviesa katoļiem īpašus tērpus. Pats Šverins braucot pa savu īpašumu ir licis kučierim šo noteikumu stingri ievērot un pātagu lietot bez žēlastības.  


Zelta nauda Elderī

Iejājuši Muižarājos sirotāji.  Mājās bijuši tikai vecaistēvs un bērni.  Pamanot sirotājus, vecaistēvs noslēpis mājās esošo naudu Eldera dīķī, bet pats uzkāpis ozolā aizmirstot (nepaspējot) piekodināt bērniem, ka sirotājiem neko nedrīkst stāstīt.  Kad sirotāji, atraduši mājās bērnus sāka viņus izprašņāt par to, kur ir pieaugušie un kur atrodas nauda, tad bērni atbildējuši: "opapā ozolā, zelta nauda Elderī".  Elderis ir dīķis uz dienvidrietumiem no Kalna Muižarāju mājām (bijušās Dekšņu muižas).  Par to kādreiz teica, ka tas esot ļoti dziļš, pat bez dibena.  (Aivars Rozentāls Ventspilī)


Zvirgzdu ezers

Reiz, vecos laikos bijušas lielas pļavas. Bijis pats pusdienas laiks. Cilvēki grābuši sienu. Viens jājis ar baltu zirgu un saucis: „Zviergžģis nāk, Zviergžģis nāk!”. Cilvēki bēguši, kur nu katrs varējis un vienai sievai palicis bērns uz siena gubas. Tad nācis no gaisiem ūdens un mirdzējis kā zelts pret saules stariem. Tā izcēlies ezers. Bērns ar visu siena gubu izpeldējis malā un nav noslīcis. (M. Skuja, Ēdolē) 


Ķiņķu liepa

Alsungas kungs esot dzīvojis ilgāku laiku pa poļie un ielūkojis vienu kundzi, kas ātrāki pie viņa negājusi, kamēr neesot apsolījies pats katoļu ticību pieņemt un arī alsundzniekiem likt to pieņemt. To viņš arī labprāt izdarījis. Alsungas lutera ticības zemnieki gandrīz visi ļāvušies katoļu ticību pieņemt. Tikai mazs pulciņš palicis pie vecās ticības un labāk no tejienes gājis projām. Pašu beidzamo reizi šis pulciņš netālu no muižas apakš vienas liepas vēl savu Lutera mācītāju baudījis svēto vakariņu un tad visi izklīduši pa pasauli. Cits vēl stāstīja: mācītājs esot pareģojis teitan, ka katoļi tikām Alsungā būšot, kamēr šī liepa zaļošot. Bet ja tā kādreiz kaltīšot, alsundznieki atgriezīšoties pieņemdami atkal evaņģēlija ticību. Tāpēc arī šo liepu Alsungas katoļi dēvējot par svētu, neviens to neaiztiekot, neievainojot, lai šī vēl labi ilgi zaļotu un uzturētos. (A. Bīlenšteins, Magazin 14, 1866. gadā).


Nostāsts par Ķiņķu liepu

Stāsta, ka liepu, zem kuras noticis šis pēdējais dievkalpojums nedrīkst aiztikt, tad neatstāšoties velns.  Liepa ik gadu par pēdu tuvojoties baznīcai, kad būs klāt, tad baznīca atkal kļūs par luterāņu baznīcu.  


Par Ķiņķu liepas nozāģēšanu

Pie Ķiņķiem bija liepa, kur nesa ziedojumus, naudu un dažādas lietas.  Tad jau riktītgi visi vēl par katoļiem nebija kļuvuši.  Citi vēl turējās pie luterticības, kaut arī skaitījās par katoļiem.  Un tie baznīcā vairs negāja, bet gāja pie liepas un ziedojumus nesa tur.  Tad mācītājs vienu dienu pateica, ka tā liepa ir jāzāģē nost.  Bet visiem bija bail ķerties tai liepai klāt.  Beidzot mācītājs pats ņēma zāģi un zāģēja to liepu nost. Un cauri bija.  Nebija vairs liepas, kur nest ziedojumus un cilvēki gāja uz baznīcu.  (Alberts Rozentāls, Alsungā) 


Leiškalnu pilskalns

Pils esot it kā nogrimusi un uz tā esot bijusi sakrauta žagaru kaudze, kur ielaists iekšā zostēviņš, kurš ezerā, kas turpat netālu, izpeldējis atkal ārā.

Nogrimusi pils. Esot ozols ar ķēdi apkārt, pie kura piesiets velns. 


Par mežsargu Strautu un veco Potiņu

Strauts bija mežsargs un vecai Potīš, tas bija tur tālāk pie Strautu kapiem, tur bija tāda Potiņ būda.  Strauts bija tāds stingrs mežsargs, uzpasēja, lai kāds nenoplēš krūmus.  Arvien jau lauku malās kāds kādu krūmu apcirta un izrāva.  Ja mežsargs to neredzēja, vēlāk jau viņš neko vairs nevarēja teikt.  Un tas Potīš bija ieslavināts par tādu, kas ar velniem sadarbojās.  Jā, jā, senāk no tādiem bija bail.  Un tā tas Potīš bija ņēmis un apcirtis tos alkšņus, visas saknes nocirtis, bet atstājis vēl stāvus, itkā tie augtu.  Un tā daudzus alkšņus.  Tas Strauts bija gājis šo vaktēt.  Viņš jau vienmēr manījis, kur darās tādas lietas, un vaktējis.  Un tas Potīš manījis, ka Strauts vaktē.  Šis nu saspļauj saujās un ar tādu bargu spērienu kā rauj, tā viss krūms ārā, kā rauj, tā ārā.  Izsviež tikai, izsviež tikai.  Un papriekš viņš sasauc visus deviņus, jā, visus deviņus, lai viņi nāk talkā.  Un tad pa rāvienam, pa rāvienam, kamēr visi alkšņi ārā.  Vecais Strauts ģībst nost.  Un tad Potīš uzsaucis:  "un tu, klibais, ko tu te vēl gaidi, jem to, kas āz tā žog".  Ak kungs!  Strauts esot divas nedēļas nogulējis slims.  Viņš domājis, nu ir beigas, nu ir beigas un tur vairs nav ko darīt.  (Pēteris Rozentāls, "Dīķeniekos")


Kā senāk radās daudzas meža būdas

Senāk bija tādi noteikumi, ka ja kroņa mežā viens uztaisa māju un tai mājai ir skurstenis,tāds, pa kuru dūmi kūp ārā, tad to vairs no meža izdzīt ārā nevar.  Un mežsargam nekas cits neatliek kā nākt un prasīt, "kā tev to māju sauks".  Darīt tur viņš vairs neko nevarēja un prom dzīt arī nē.  (Pēteris Rozentāls, "Dīķeniekos")


Pumpas kalns

Te senos laikos stāvējusi Pumpas pils, kas nogrimusi. Kalnā palikusi liela bedre. Tajā kādreiz pusdienas laikā ar striķi ielaists ganu zēns, bet ārā vairs neesot bijis izvelkams. 


Dižgabalkalns

Ziemeļu kara laikā zviedri uzbūvēja kalnu, kur lielgabalus uzlikt. Teika stāsta, ka karavīri smiltis sanesuši ar cepurēm. 20. un 30. gados Dižgabalkalnā esot rīkotas zaļumballes. Pirms tam balles placis bijis Žibju līcī. 


Tiesas kalns

Alšvangas kungs Šverins bijis bargs, kas katra nieka dēļ sitis savus ļaudis. Par to, ka viņš ievedis katoļu ticību, padzinis luterāņus un citus savus ļaudis, radušies ienaidnieki gan starp kungiem, gan arī starp zemniekiem. Reiz kādi drošsirdīgi jaunekļi nolēmuši kungu nonāvēt, bet nezināmu iemeslu dēļ tas nav izdevies. Kungs to dabūjis zināt, licis drošiniekus saukt pie sevis un vaicājis, kurš esot no šiem uzdrošinājies sacelties pret viņu. Iestājies nāves klusums. Tad no pulka divi jaunekļi atsaukušies: „Mēs še esam!”. Tiem nu arī kungs licis nocirst Tiesas kalnā galvas. Viena no nocirstajām galvām trīs reizes lēkusi uz augšu un saukusi: ”Nepatiesi!”. Notiesātie turpat Tiesas kalnā aprakti. Uz kapa kopas uzauguši divi bērzi ar cilvēka ģīmjiem zaros. Vēl tagad kalna galā aug pāris ķeburainu bērzu, ar zaru vēžiem, kas bijis par ierosinājumu teikai par nosodīto ģīmjiem.

Tiesas kalns savu nosaukumu dabūjis no tā, ka te klaušu laikos, kad Šverins valdījis Alšvangu, notiesāti uz nāvi un nāves sods izpildīts diviem Alšvangas saimniekiem. Tanī laikā par nepaklausību kungam saimnieki saņēma līdz 30 sitienus ar kokiem. Divi saimnieki: Sprīstiķis un Čāgalis gāja kājām uz Pēterburgu sūdzēties ķeizaram par briesmīgo zemnieku pēršanu. Uz ceļa viņus noķēra, atveda uz muižu un ieslodzīja rijā. Aizveduši uz Tiesas kalnu (toreiz tur auguši lieli, resni bērzi), un pēc tam, kad bijuši saaicināti kopā apkārtējie zemnieki, abiem tur bende nocirta galvas. Kungs arī turpat bijis klāt un pēc soda izpildīšanas sacījis: „Jums būs paklausīgiem būt saviem kungiem, bet ar dumpiniekiem allaž tā notiksies”. 

Tur kur tas Tiesas kalns, tur diviem galvas nocirta.  Tie jau arī bija tikai tādi, kas kaut ko gribēj pa labam izkārtot.  Bet tu jau neko nevarēji.  Ja tu gribi kaut ko izkārtot, tad tevi vēl par blēdi nosauc.  Nu un tiem ir piespriests nāves sods un tos ved uz soda izpildes vietu.  Un visi, kas tur, Padubos, sievas cep maizi, atstāj to visu pusizceptu, jo jāiet visiem skatīties, kā tur abiem diviem izpildīs to nāves sodu.  Galvas nocirta ar zobenu.  Un tad nu redz, ka kāds jāj no Kuldīgas, zirgs vienās putās.  Izrādās, sods ir atcelts.  Bet galvas jau ir nost un neko vairs nevar izdarīt.  Bet tā jau viņš bija uztaisīts, lai ziņnesis nepaspētu laikā.  (Alberts Rozentāls, Alsungā)

Tas notika kāds simts gads atpakaļ.  Alšvangs muiže dzīvojs viens kalps.  Tas barons, kas dzīvoj Alšvangs muiže, bij dikti nejauks.  Viš savs kalps nieredzē.  Pa vismazākim niekim viš tos sodī.  Un tam kungam bij viens staļpuis.  Staļpuis un kalps tika apsūdzēti, ka tie ir baron aprunājuš.  Viņ tik notiesāt uz nāv.  Nolikte diene bij visim jāsapulcējās tai viete, kur tagad atrodas Tieskalns.  Tos cilēks, kas neatnāca, sodīj.  Tas staļpuis bi resns, kalp bi tievs.  Sanāc noteikte diene cilēk.  Drīz atnāc bends, vezdams līdz notiesātos.  Bends paņēm zoben un nociert notiesātim galvs.  Viņ sievs gan lūdzās, bet nelīdzē nekas.  Staļpuiš galv, krizdam no rump nost, lūps vēl kustējās, teikdams:  "Nepaties, nepaties!"  Bends uzbāzuš galvs uz miet, lai redz citi cilēk, kā tad iet, kad aprunā baron.  Miets ierak zeme.  Galvs nedrīkstējs jemt nevienam nost.  Pēc kād laik galvām uzauguš liels bārds.  Sievs gājuš pie baron, lai tač atļau vīr galvs aprakt.  Beidzot barons atļāvs ar, savākuš galvs un aprakuš.  Tur ir bijis grantiens un smieltiens.  It nekas nav audzs, izņemot prieds.  Kungs lics uzstādīt bērzs viers, sacīdams:  "Ja šie vīr pa nepaties būs nokaut, tad bērzs augs, bet, ja pa patiesīb, tad neaugs."  Bērzi ir auguš.  Kalpam bērzs izaudzs tievs.  Staļpuisim izaudzis resns bērzs.  Nu tad kalp sieve bijs jāpļau siens.  Viņ, bēdās sagrauzt, nevarēs neko darīt.  Āzgājus pļave, raudājus skaņe balse.  Te uzreiz izcēlies liels viesuls un nocierts vis sien.  Sacēlies vēl lielāks viesuls, kas sien sagrābs čupe.  Nu siev pateicās Dievam par tād žēlastīb.  (Jānis Sternbergs, "Sterās", Alsungā)


Akmens Šķupeles mežā

No šī akmens celtas gan magazīnu klētes, gan Gudenieku baznīca. 


Par akmeņiem Lieknē

Ir tāda teika par velnu, kurš gribējis Ventu aizdambēt pie Kuldīgas, bet trūcis tam akmeņu. Velns vienā naktī nācis uz jūrmalu lasīt akmeņus. Salasījis, pūzdams, elsdams nesis uz Kuldīgu akmeņus, bet tam ceļā uznācis rīts. Meža braucēji to izbiedējuši un tas sācis bēgt. Nasta tam izšķīdusi un akmeņi izbiruši pār pļavu, kur tas skrējis. Šī pļava ir Alšvangas liekņā kādus 3 kilometrus no pašas Alšvangas. Tieši uz ziemeļiem, kur atrodas tāda vieta ar daudz un dažādiem akmeņiem. Cik tas viss patiesība, to nezinu sacīt, bet to dzirdēju no veciem cilvēkiem. (Antons Mēters, Rīgā)


Bumbas kalns

Senos laikos, kad vēl zirgu nav bijis un vīrs ar vīru jāja, Vellam Kuldīgā nozaguši bērnu.  Bij tā, ja.  Nozaguši bērnu, un viņš, jāsak, ir dusmīgs palicis, nesis te no jūras augšā akmeņus un gāzis Ventā iekšā, zin.  Vienu kravu iegāzis, kur tā Ventas rumba tagad ir, un tur iegāzis tos iekšā.  Un gājis otrreiz pakaļ, jāsak, tur pie Sakas, kur tā akmeņu krāva.  Nesis augšā, tur tie strūdzinieki pie būdiņas uz tā (Bumbas) kalna, tur augšā iedziedājies gailis, un Vellam jau bail no gaiļa dziedāšanas.  Un tas iedziedājies, sak, zin, un nācis gaismiņa, un visa nastiņa nokritusi pa to kalnu uz leju, un visi tie akmeņi tur palikuši.  Un viņš to Kudīgu nedabūjis noslīcināt.  Tie akmeņi nokrituši uz leju pa to kalnu, nobiruši uz leju, un viņš dabūjis aizskriet projām.  Un tā tie akmeņi tur bij.  Bet krievam vajadzēja akmeņus, un saspridzināja, un vairs nekas tur nav.  (Andrejs Knipens, "Anužos", Alsungā)

Pār lielo līdzenumu, kas tur bijis, gājis pāri Velns.  Mutē viņam bijušas smiltis.  Šīs smiltis viņš izbēris no mutes un līdzenuma malā izcēlušies kalni, kas stiepjas strēķveidīgi gar visu malu.  No smiltīm, kas viņam mutē bijušas, izcēlušies arī akmeņi, un, projām ejot, viņš uz viena akmeņa uzspiedis savu pēdu.  Un tagad viss līdzenums ir pārklāts ar akmeņiem un Vella pēda vēl tagad ir redzama.  Bumbas kalni atrodas no Alšvangas 3 kilometrus uz ziemeļiem. (Grieta Kronberga, Alsungā)


Kartavu kalna akmens

Alšvangas Kartavu kalnā, netāļu no Pidvilta valka, atronas liels akmenis.  Uz tā akmeņa senāk viens burvis sadedzināts.  Šis burvis esot apturējis muižas laukos visiem arājiem zirgus.  Varējuši sist, pērt, ne no vietas padabūt.  Pusdienu vēlāk tikai palaidis zirgus.  Bet par to tad burvi sadedzinājuši.  Tomēr, kas par brīnumiem, kad burvis pavisam jau bijis sagruzdējis, tad ogles uz akmeņa sākušas lēkāt un sprikstēt.  Meklējuši, kas tur ir, atraduši burvja sirdi nesadegušu pa oglēm vandāmies.  Pabrīnījušies un cirtuši sirdi ar zobinu pušu.  Un re, burvja sirdī vairāk nebijis iekšā kā visuvisādu lopu spalvas.  


Pazemes ejas Alšvangā

Zem Alšvangas ezera esot no pils eja un tas otrs gals izejot ārā kaut kur pie kaut kādu akmeni.  Tas akmens esot it kā tai birzītē pāri par ezeru.  (Krists Orna, "Sedliņos", Alsungā)

Tas nu ir fakts, ka no pils uz baznīcu gāja eja.  Un tad atkal, zin, no pils gāja tur, kur tagad ir tie Kalnbirzes kapi, uz turieni gāja.  (Teodors Brūklis, "Dižarājos", Alsungā)


Būriņu ozols

Ir teika, ka zem ozola saknēm ir arī nauda noslēpta senos laikos un ka to nedz viens vēl nav spējis atrast.  Ka licējs arī noteicis kādus vārdus, ka to (naudu) spēs tikai tas norakt, kas to uzminēs.  Ir teika, ka te ir redzēti arī spoki, kurus ceļa braucēji bieži redzējuši, ka uguns liesmas degušas pie tā, bet kad gājuši to pārliecināties, tad nekādas zīmes no uguns nav atrastas.  Ozols tikai nošņācies kā vētras locīts un viss apklusis.  (Antons Māters, Jūrkalnē)

Jūrkalnē nebija mācītājs, braukuši pēc mācītāja un apmēram uz pusnakti braukuši atpakaļ.  Pie Būriņu ozola tālāk zirgi neiet ne par ko.  Tad tur svētītu ūdeni paslacinājuši, tad zirgi aizgājuši tālāk.  (Marija Janvāre, Jūrkalnes "Dzintaros")


Kaziņavots

Puskilometru no Ruņģu mājām pāri dzelzceļam ir avots, ko sauc par Kaziņavotu.  Senos laikos ir bijusi tāda ragana, nejauka vecene, un tad tur tāds pors ir bijis, un tad viņa ir iegrūsta tai porā iekšā un uzgrūsts tāds liels akmens virsū.  To akmeni varēja sataustīt ar kādu spicu materiālu.  (Valija Baleviča, Alsungas "Ruņģos")


Altāra lukturis

Kad alsundznieki bija palikuši par katoļiem, tad Reģu lielmāte to altāra lukturi, ko Alsungas baznīcai bija dāvinājusi, vienu nakti paņēmusi pati, aiznesusi kājām pa tumsu uz Ēdoles baznīcu. No tā laika reģinieki turoties pie Ēdoles baznīcas un, kas it sevišķi acīs krīt, reģinieki (zemnieki) paturējuši Ēdoles baznīcā tiesību divi pirmajos solos sēdēt kā īpašās goda vietās. (A. Bīlenšteins 1866. gadā)


Alšvangas žīdu pilsētiņš

Pāris simtu gadu atpakaļ esot bijis pie Alšvangas muižas pilsētiņš jeb miestiņš, vai gluži žīdu vien apdzīvots. Tā laika Alšvangas kungs žīdus dažādi spaidījis, nereti sajūdzis pa četri, pa seši saviem ratiem priekšā un licis tiem ātrā skrējienā vilkt, ka šie aizkusuši un ne no vietas vairs nejaudājuši pakustēt. Beidzot žīdi tad slepeni aizmukuši vienu nakti, bet nu arī pilsētiņš iznīcis. (A. Bīlenšteins 1866. gadā)


Nostāsts par Alšvangas pamešanu

Tai laikā ap pili jau bija apdzīvots miests.  Kad Šverins sāka piespiest savus amatniekus un tirgotājus pāriet katoļticībā, tie pameta Alšvangu un miests panīka.  


Raganas samaitā lopus

Reiz vienam ganam bijis liels melns suns līdz. Lopi ēduši mierīgi, rāmi, gans sēdējis un suns pie kājām gulšņājis. Bet te uz reizi šis sīvi ierējies, aizskriedams uz meža pusi un uzbrucis žagatai. Gans apskatījies – vai akls! Žagata bez astes. Tūdaļ skrējis uz tuvējo smēdi pie kalēja. Tas ielādējis plintē krusta dālderi un nošāvis žagatu. Kas ir? Otrā dienā padzird, turpat robežu malā Alsungas Bierandu mājās kāda vecene, pazīstama ragana, taisni ap šāviena laiku ātrā nāvē nomirusi un sāni tai bijuši izgāzti, pavisam saārdīti. (J. Lēmanis Alsungā) 


Raganas vajā cilvēkus

Reiz Almaļu Raibuļu mājās netālu no Alsungas pils, Užavas upes malā vairāk puišu (no lielās ceturtdienas uz lielo piektu, to nakti) ganījuši zirgus un ieraudzījuši agrumā raganu ar baltu slauceni uz rokas. Tūliņ sabrukuši virsū un viens, stiprākais puisis, pirmais grābis raganu aiz matiem, bet nepalaimējies. Ragana atsitusi visus pie malas. Beidzot, lielām mokām, dabujuši notvert slauceni. Ragana briesmīgi lūgusies, lai atdodot jel slauceni un šie, muļķi, atdevuši arī. Bet kas ir? Pāriet mājā azaidā, sasēžas gar galdu, apskatās, viens no šiem vairs neēed - nomiris. Tas bija tas puisis, kas pirmais ieteicies, lai slauceni atdodot. (J. Lēmanis Alsungā)


Kāpēc velni dzīvo purvos

Senos laikos velnus varēja dabūt pirkt Rīgā, oglītes veidā. Kam šī oglīte bija, tas drīz kļuva bagāts. Šāda oglīte bija vienam skopam un mantkārīgam saimniekam, kas strādniekiem deva ļoti slikti ēst. Velns katru nakti pārnesa trīs zelta naudas gabalus un trīs rudzu kūlīšus, bet par to saimniekam bija viņam jādod viens spainis piena. Vienu reizi saimnieks lika viņam pārnest akmeņus ēku būvēšanai. Velnam akmeņi bijuši tālu jānes un līdz ticis pie Dižkārtas lejas, te piepeši iedziedājies gailis. Viņš dabūja sviest akmeņus zemē un skriet mājā. Tādēļ vēl tagad Dižkārtas lejā ir ļoti daudz akmeņu, kas vēl tagad tur ir redzami, jo viņu ir tāds daudzums, ka nespēj visus izlauzt un pārvest. Kādu reizi kalps dabūja zināt, ka saimnieks satiekas ar velnu. Viņš noskatījās, ko viņš labi dara, un redzēja, ka saimnieks nones uz riju spaini piena. Kalps nolēma pienu izdzert un velnu piejokot. Velns, pārnācis, atrod piena vietā ūdeni, ļoti sadusmojās un aizdedzināja riju. Pats viņš ielīda ratu rumbā noskatīties, ko saimnieks darīs. Saimnieks ļoti izbijās, redzot riju degot. Viņš gan mēģināja liesmas nodzēst, bet viss velti. Liesmas pieņēmās vēl vairāk. Kalps atkal bija noskatījies, kur velns paliek, viņš ātri nodrāž apses tapas un aizsprosto velnu ritenī, ko tad iesvieda liesmās. Uguns uzreizi nodzisa. Nu kalps paņēma riteni un nesa uz purvu, kur to arī iesvieda. No tā laika velni dzīvo purvos. (M. Macpāne Alsungā)


Mellā aka

Mellā aka atrodas pie Stūrīšu krustojuma, metrus simts pa veco Suitu ceļu uz Alšvangas pusi, ceļa kreisajā pusē.  Tā ir mitra ieplaka, kurā sensenos laikos esot nogrimis un noslīcis zirgs ar visu jātnieku.  Kopš tā laika tajā vietā mēdz spokoties.


Divi lati

Alsungas katoļu mācītājs ... bijis liekulis – no vienas puses liels ierāvējs, bet no otras mācējis izlikties dievbijīgs un vienkāršs. Viņš bijis lielākā amatā, nekā vienkāršs draudzes gans, tāpēc arī viņam bijusi diezgan liela ietekme apkārtējās katoļu draudzēs. Arī visi Ēdoles katoļi (suiti) gājuši uz Alsungu Dievu lūgt. Reiz kāds turīgs Ēdoles suits aizgājis pie ... ar lūgumu, lai viņam atļauj precēt kalponi – luterieti, kas no viņa jau gaidījusi bērnu. Viņš uzlicis mācītājam uz galda divlatu gabalu, tad pastāstījis savu „ķibeli”. Mācītājs dusmīgi uzsitis dūri uz galda un uzkliedzis: „Ko tu, nekristīgais, gribi precēt luteriešu m-ku? Padzen, lai neapgānu svēto katoļu mājokli!” Tad norādījis uz divlatnieku un sacījis: ”Ar divu latu gabalu tu gribi nopirkt savu draudzes ganu, lai viņš tev atļauj samēsloties ar luturu mēsliem? Nekā nebūs, mans dēls! Trīs svētdienas tu man lasīsi trīs reiz trīsdesmit svētās misas un nožēlosi grēkus, bet baznīcas svētajai kasei samaksāsi trīsdesmit latus. Doto divlatnieku mācītājs arī tomēr ielicis galda atvilknē. Kas dots, dots. (Šo gadījumu teicējs raksturo kā patiesu, tas noticis trīsdesmito gadu sākumā. Saimnieks kalponi tomēr neapprecējis un tā audzinājusi bērnu tikai ar nelielu pabalstu. (Jānis Brūveris Ēdolē)


Par vilkiem

Senāk Alsungā un Ēdolē bijis ļoti daudz malu mednieku. Mežos arī bijis vilku daudz, tāpēc tiem medniekiem „šepte” nav nemaz bijusi viegla. Kāds Ēdoles suits, vētīdams rijā labību, dzird, ka aiz durvīm kāds skrabina. Ies atvērs. Ka dievī – aiz durvīm trīs lieli vilki. Šis aiz tām bailēm rije uz ārdiem, tikko paspējis spriguli rokā pajemt. Bet durvis palikušas vaļam. Nu tik nāk rijā vilki viens pēc otra un visi pie ārdiem klāt. Raus šo zemē. Bet šis sāk tik zvetēt. Kur met ar spriguli, tur krīt pa pārim. Bet vilki nāk tik un nāk, ka ne apsist. Suits saspļauj saujes un sauc: „Ja ne svētā Marija, ne svēts Pēteris nelīdzēs, tad lai mana bikšu stara to dārbu dara!” Norāvis savas platās bikses, aptinis ap labo roku un saķēris vienu vilku aiz kājām. Nu tik ar to saķerto vilku sist tiem citiem, kas apakše. Tā drīz visi vilki nogājuši beigti. Kas nav apsists, tas no bailēm turpat sastīvējis. No tā laika Alsungā un Ēdolē vilki iznīkuši. 


Par suitu un luturu nesaticību

Luturi senāk ar suitiem dzīvojuši ļoti nesaticīgi. Ja suiti braukuši uz Liepāju ko pārdot, tad tikai barā. Citādi luturi klapējuši nost. Tomēr viens suits bijis ļoti stiprs un no luturiem nebaidījies. Tas izbraukājis Liepāju viens pats un, braucot atpakaļ, iegājis vienā krogā paēst – tas bijis Binderu krogs. Suitam bijuši bruslaki mugurā ar spožām pumpām. Tur bijuši jau priekšā divi Ēdoles saimnieki, luturi, un pašlaik ēduši brokastis. Viens no tiem, būdams liels joku plēsējs, ievaicājies: „Ē, suitu Miķeli, cik maksā pumpas mārciņā?” Suits piesārcis, bet vēl neko, pielicis zēdeli (lielo solu) pie galda un raisījis savu maizes kulīti vaļam. Bet luturi nelikās mierā. „Vej kāds ērma kaķis, pat paēst bez svētās Marijas nevar!” Kad nu šie tā, suits trūkstas augšā, paņem zēdeli un sāk šiem zvetēt. Bet ko tu izdarīs, pa durvīm nāk iekšā citi luturi. Kur tu visus apsitīsi! Suits nomet beidzot sitamo un pats izlec pa logu ārā. Iebāž pakšķī pakulas un pieliek krogam uguni. Tā kā bijis sauss vasaras laiks, krogs nosvilst tik ātri, ka ne apskatīties. Kamēr suits ar savu pajūgu gabalā, no kroga vairs ne smakas. Pēc pāra nedēļu tas pats suits atkal brauc pa to pašu ceļu. Apstājas. Te tā kā vajadzētu būt krogum, bet ir tikai kalns vien un vējš putina pelnus. Pabaksta nu ar pātagas kātu – zem pelnu kārtas vēl luturu kauli. (Brūveris Jānis no Ēdoles pagasta "Mežabrūveriem")


Nostāsts par Šverina māsu

Fanātiķis Šverins veltīgi centās pievērst jaunajai ticībai savu māsu.  Reiz Lieldienās, kad viņš ar varu mēģināja to aizvest uz katoļu baznīcu, viņa izlēca pa torņa logu un salauza abas kājas.  


Par Šverina noindēšanu

Tas Sviriņš jau gribēja te visu pārtaisīt.  Te jau visi bija luterāņi.  Bet viņš aprecēja no poļiem sievu un pārgāja katoļos.  Arī Ēdoli viņš gribēja dabūt pie katoļiem.  Bija sarunāts, ka Reģos tie no Ēdoles atbrauks, viņš no Alšvangas, un noslēgs līgumu, ka ēdolnieki kļūs par katoļiem.  Bet tur bija tam ēdienam pielikta klāt inde.  Un tam kučierim atkal iedotas caurejas zāles.  Kad Sviriņš sajuta, ka nav labi, viņš steidzās mājās, kur viņam bija labs dakteris.  Bet kučieris nevar pabraukt.  Kā gabaliņu pabrauc, tā bikses nost, kā pabrauc, tā bikses nost.  Atmocījušies līdz Raibuļām, kur lējuši Sviriņam iekšā pienu, bet vairs neko nav varējuši izdarīt.  Tā Sviriņš aizgāja niekos un nomira.  Bet Ēdole palikā luterāņiem.  Ēdoles baznīcā vēl tagad stāvot biktskrēsli, kā pie katoļiem.  Tomēr katoļiem tā baznīca tā arī netika.  (Alberts Rozentāls, Alsungā)


Par Šverinu kapenēm

Saglabājies arī nostāsts par pils īpašniekiem.  Šverinu dzimta apglabāta zem baznīcas grīdas.  Kad 1882. gadā baznīcu paplašināja, kapenes tika atsegtas un strādnieki, pamanījuši Šverina iebalzamēto līķi, gribējuši pajokoties un pieslējuši to pie sienas.  Nelaimīgā kārtā tas kritis un mirušajam nolauzts deguns.  Šverinu ģimene regulāri apmeklējusi savas dzimtas kapenes, lai mirušos ieģērbtu citās drānās un apkoptu.  Pie altāra esot bijuši daži izņemami ķieģeļi un pa eju viņi iekāpuši pagrabā.  


Svētais vīrs

Te blakus dzīvoja tāds vīrs mežā, kas vasarā pa Jāņiem ar pastalām gāja pāri pa ezeru.  Tad jau nekas cits nebija, ko kājās aut.  Uz baznīcu viņš negāja, dzīvoja mierīgi mājās, bet Dieviņu palūdza mežā pie celma.  Bet nu kad visi iet uz baznīcu, arī vīrs nolēma aiziet vienreiz paskatīties, kā tur tajā baznīcā ir.  Un kā viņš gājis, tā taisni pāri ezeram, jo viņam pastalās ūdens nemaz iekšā nesmēlās.  Tā pāri pa ezeru viņš ieiet baznīcā un viņš visu redz, kas un kā tur ir.  Viņš jau bija ļoti svēts, savā mūžā nemaz nebija grēkojis.  Un kas jau svēts, tas visu ko redz.  Tā mācītājs tur kārto savas lietas.  Puiši un meitas sagājuši, lai varētu viens otru redzēt, viens uz otru paskatās, pasmejās, un, ā, tur blakus altārim stāv velns un uz teļādas pieraksta katru, kas pasmejas.  Nu jau dievkalpojums nācis uz beigām un velnam sākusi trūkt uz ādas vieta rakstīšanai.  Vēl kāds tur pasmējies, bet velns tik pleš un stiepj to ādu, līdz tā mazliet ieplīst.  Pastiepās, bet ieplīst.  Vīrs to ierauga un arī viņam uznāk smiekli.  Nu velns arī šo pieraksta.  Kad pēc dievkalpojuma vīrs iet mājās, kājas jau grimst ūdenī līdz potītēm.  Pārnācis mājās viņš saka, ka vairs nemūžam neies uz baznīcu.  Dieviņu pielūgšu mežā, pie celma.  Tas ir tas vislabākais.  Es tur neapgrēkojos.  Kas jau Dievam tic, lai viņam kāda ticība, tu to ticību nedrīksti apsmiet.  Bet ja tu apsmiesi, tad jau tu pašu Dievu apsmiesi.  (Alberts Rozentāls, Alsungā)


Lopi nav vainīgi

Piektā gada revolūcija sākās ar muižu strādnieku streikiem.  Streikoja arī  Reģu muižas darbinieki.  Un šo streiku dēļ muižas staļļos netika baroti lopi.  Pagasta varu Alšvangā bija pārņēmusi rīcības komiteja, kura izvietojās agrākās Alšvangas pagasta valdes namā.  Reģu barons, kurš centās ieturēt samierniecisku nostāju pret revolūcijas taisītājiem, nolēma braukt no rīta uz Alšvangu pie rīcības komitejas priekšnieka un lūgt viņam atcelt streiku vismaz attiecībā uz mājlopu barošanu.  

Kad barons piebrauca pie pagastmājas, rīcības komitejas priekšnieks ar rakstvedi nolēmuši patēlot kungus.  Rakstvedis iznāca uz lieveņa un teica, ka baronam būs mazliet jāuzgaida, jo "kungs vēl nav piecēlies".  Pēc tam, kad barons savos ratos bija stundu gaidījis, rakstvedis iznāca vēlreiz un pateica, ka baronam būs vēl mazliet jāuzgaida, tā kā "kungs dzerot kafiju".  Tikai pēc divu stundu gaidīšanas, "kungs" ir bijis gatavs baronu pieņemt.  

Tad nu barons izklāstījis radušos situāciju, ka viņš labi saprot, ka revolūcija prasa upurus, taču kāpēc gan no revolūcijas vajadzētu ciest lopiem, kuri ne pie kā nav vainīgi.  Rīcības komitejas priekšnieks piekrita baronam, ka lopi patiešām nav ne pie kā vainīgi un ka to barošana būtu jāveic arī streika laikā.  Tā kā rakstīt viņš ir pratis visai maz, nemaz nerunājot par dokumentu noformēšanu, tad tas ir paņēmis papīra lapu un uz tās uzrakstījis trīs vārdus:  "Lopi nav vainīgi", un parakstījies.  Šo lapu Reģu barons uzrādīja streikojošajiem muižas darbiniekiem un uz šīs lapas pamata Reģu muižā tika atsākta mājlopu barošana.  


Gudenieki 

Katlāpa kalns

Māte zināja stāstīt, ka agrāk te visapkārt bijis mežs un purvs. Pāri līdzenumam pacēlies vienīgi Kalāpa kalns, kur bijusi ierīkota muižas aitu apmetne. Apkārtnē bijuši daudz vilku, kas aitas saplosījuši. Par to gani saukti uz Gudenieku muižu un nežēlīgi sisti ar rīkstēm. Pēc pēriena vēl esot bijusi jānobučo kungam roka. Ceļš, kas ejot gar Katlāpu kalnu uz Zvirgzdu ezeru atrodoties bijušā vilku takas vietā. Tāpēc ceļam neesot neviena līkuma. (Anna Gotfridsone, Gudenieki 1967)

Netālu no Katlāpu kalna atrodas neliels paugurs, Mēra kalns. Tur vēlāk esot uzcelta Mērkalna muiža un iedalīta zeme tiem, kas 25 gadus nodienējuši cara armijā. Nosaukums Katlāpa kalns ir saglabājies no tiem laikiem, kad te atradies zviedru karaspēks. Kāds no kareivjiem ņēmis lāpīt zemnieku katlus, pretī saņemot ēdienu. Tāpēc arī šāds nosaukums. Katlāpu kalnā audzis ozols, no kura bijusi redzama jūra. Mērkalna nosaukums radies tāpēc, ka zeme tur bijusi neauglīga, bijuši plūdi un apkārtnē plosījies mēris. (Anna Gotfridsona, Gudenieki 1967.)


Basi 

Maltītes kalns

Basu pagastā, netālu no Biržu muižas, ir Maltītes kalns, kam apakšā esot neliels purviņš. Zviedru kara laikā zviedri bija spiesti atkāpties. Tajā uzkalniņā viņi ēduši pēdējo maltīti. Savus ieročus un mantas zviedri sametuši purvā un tā viņi tur palikuši. (Ēdolē pierakstījusi G. Matroze 1938. gadā)