Rotas

 

Patika rotāties izriet no cilvēku tieksmes izcelt sevi citu cilvēku vidū. Rotas kalpo arī kā sociālā stāvokļa apzīmētājas, karavīra drosmes un mednieka veiksmes izteicējas. Pie rotām pieskaitāmi arī amuleti, kam jāatvaira dažādas ļaunas ietekmes un talismani, kam ir jānes laime un panākumi. 

Jau no akmens laikmeta, pirms vairāk kā četriem tūkstošiem gadu, ir konstatētas kakla rotu daļas – piekariņi. Parasti tie bija pakāršanai caururbti dzintara gabali, akmeņi un dzīvnieku zobi. Tikai ar mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem, kad sāka attīstīties metāla kultūra, radās nepieciešamie priekšnoteikumi krāšņu rotu formu veidošanai. 

Rotu pagatavošanas materiāli sākotnēji bija bronza, sudrabs un dzintars. Sākot ar otro gadsimtu, kapi ir bagāti ar dažāda veida bronzas rotām. Tā laika amatnieki jau pārzināja bronzas liešanas paņēmienus. Rotu ornaments, ja tas nebija izgatavojams liešanas laikā, tika iegravēts un iekalts. Lai arī šajā laikā katrai baltu ciltij ir vērojamas savas rotu veida un rakstura īpatnības, visām ciltīm tomēr ir daudz kopīgu formu un stila tradīciju. Tāpēc visa baltu teritorija līdz pat Vislai ir uzskatāma par vienotu baltu rotu formu novadu. 

Galvenie rotu veidi agrā dzelzs laikmetā, kas aptver mūsu ēras pirmos četrus gadsimtus, bija kakla rotas, aproces, rotu adatas un saktas tērpu saspraušanai. Kurzemē kakla rotas bija samērā masīvi veidoti riņķi ar konusveidīgiem galiem, taurveidīgiem galiem, kā arī ar aptinumu un cilpiņu un kāsīti galos. Iecienīta kakla rota bija arī stikla un dzintara krelles. Tērpa saspraušanai izmantoja dažāda veida loka un ripas saktas. Bija sastopami arī vairāki rotu adatu veidi – adatas ar ripu galvām, ar profilētām un ar riteņa galvām. Dažādas bija arī aproces, gan masīvas ar apaļu vai sešstūrainu šķērsgriezumu, gan arī trīsstūrainu šķērsgriezumu. Ļoti izplatītas bija lentveidīgas aproces ar sašaurinātiem galiem. Pirkstus rotāja ar viju gredzeniem. 

Tā laika kultūras pamats bija lauksaimniecība. Rotu kalšanai nepieciešamais metāls te nebija sastopams, tāpēc tas bija jāieved. Līdz ar metālu tika pārņemta gan citu reģionu kultūra, gan arī idejas rotu formām. Šajā laikā noteicošais kultūras faktors Eiropā bija Romas lielvalsts. Romas provincēs pie Reinas, Donavas un Melnās jūras pastāvēja rosīga metāla industrija, kas lielā mērā ar saviem ražojumiem apgādāja arī Ziemeļu tautas. Tirdznieciskajos sakaros liela loma toreiz bija jūras piekrastē iegūtajam dzintaram, pēc kā Romā bija liels pieprasījums. Salīdzinot daļu raksturīgo Romas provincēs darināto rotu ar Kurzemes agrā dzelzs laikmeta rotām ir konstatējami līdzīgi ornamenta motīvi, kompozīcija un tehnikas paņēmieni. 

Mūsu kultūras nākošais attīstības periods, tā saucamais vidējais dzelzs laikmets (400. – 800.) rotu formas pa daļai atvasināja no iepriekšējo gadsimtu formām, attīstot tālāk tur ietvertās stila tradīcijas. Šajā laikā ģermāņu un citu tautu lielās pārvietošanās Vidus un Dienvideiropā noveda pie Romas valsts sairšanas un tirdzniecisko sakaru saraušanas ar agrākajiem kultūras centriem. Kulturālie sakari vairāk pārorientējās no dienvidu virziena uz rietumu (Skandināvija) un dienvidaustrumu (gotu kultūra) virzienu. Šajā laikā aizvien vairāk rotu kalšanai tika izmantots sudrabs. Retāk, taču parādījās arī zelts. Rotu stilu noteica kāpināta tieksme pēc greznības, kas izpaudās rotu svarā un apmēros. 

Šim laikam bija raksturīgas masīvi kaltas sudraba rotas un sudraba rotu depozīti. Taču ne vienmēr bija iespējams rotas kalt masīvā, dārgā sudrabā, tāpēc parādījās jauns iecienīts rotu greznošanas paņēmiens – sudraba platēšana. Bronzas saktu un rotu adatu galvu virsmu pārklāja ar uzlodētām plānām sudraba plāksnītēm ar iekaltu ornamentu, tādā veidā daļēji radot sudraba rotu iespaidu. Smago rotu spožā metāla prāvos dekoratīvos laukumus centās atdzīvināt ar ornamentēšanas paņēmieniem. Priekšmetu virsma tika sadalīta samērā asās trīsstūrainās un rombiskās šķautnēs, panākot spēcīgus ēnu un gaismas laukumu kontrastus. Priekšmetu virsma tika rotāta ar reljefi veidotiem ornamentiem tā saucamajā slīpgrebuma tehnikā. Ar sudrabu platētas rotas, kurām ornamentēšana reljefā ir grūti pielietojama, tika reizēm inkrustētas ar ziliem stikliem. 

Jaunas raksturīgas rotu formas bija rotu adatas ar trijstūra galvām, krusta adatas, dažāda veida stopa saktas, kakla riņķi ar paresninātiem pamīšiem galiem un tādi ar sedlu un kāšu galiem. No aprocēm īpatnējas bija aproces ar vāla galiem, kā arī aproces ar augstu vidus šķautni. Laikmeta otrajā pusē pirmo reizi parādījās sievietes galvas rota – vainags, kas veidots no savērtām bronzas vijiņu rindām, kas sadalītas posmos ar bronzas stienīšu veida starplocekļiem. Jostas, kam iepriekšējā periodā tika piegriezta visai maza vērība, tagad bija ļoti greznas ar glīti veidotām sprādzēm un dažāda veida jostas siksnas bronzas apkalumiem. Laikmeta beigās pirmo reizi parādījās arī pakavsaktas, kas vēlāk kļuva par valdošo saktas formu, pamazām izskaužot citus saktu veidus. Tāpat pirmo reizi tika lietotas zvēru galvas. Bet šis no skandināvu zvēru ornamentikas aizgūtais elements drīz tika tik ļoti pārstilizēts un ģeometrizēts, ka pilnībā zaudēja savu zoomorfo raksturu un iekļāvās vietējā ornamenta abstraktajās formās. 

Vēlajā dzelzs laikmetā (800. – 1200.) jau iepriekš vērojamā tieksme pēc krāšņuma vēl vairāk tika kāpināta. Posma beigās bija vērojama tendence rotu formas noplacināt, radot līdzenus, ļoti bagātam grafiski kaltam ornamentam izdevīgus laukumus. No agrākām atvasinātas, bet tagad noplacinātas formas skāra kakla riņķus ar noplacinātiem galiem, greznotiem ar trapecveidīgiem piekariņiem. Masīvās aproces ar vidusšķautni tagad tika veidotas sevišķi platas, skārdveidīgi dobas. Galīgi noplacinātas un skārdveidīgi darinātas bija arī stopa saktas, kuras pamazām aizstāja populārākās pakavsaktas. Raksturīgā stila tendence – noplacināt formas un veidot tās vieglākas, skārdveidīgas, nav izskaidrojama ar materiālu taupību, jo taisni šajā laikā tiek konstatēta vislielākā pārticība un izšķērdība bronzas rotās. Tieksme noplacināt rotas bija laikmetīgs stila virziens, kas tiecās pēc lieliem dekoratīviem laukumiem, pateicoties kuriem spožā metāla optiskais iespaids bija lielāks nekā agrāk masīvi veidotajās formās. 

Ļoti krāšņi, dažādos paveidos, tagad parādījās sievietes bronzas vainags ar bagātu važiņu rotu un piekariņiem mugurpusē. Ļoti izplatītas bija vītas rotas: vīti masīvi kakla riņķi, vītas aproces ar stilizētām zvēru galvām galos, vīti un sapīti bronzas un sudraba gredzeni. Raksturīgas arī bagāti ornamentētas lentveidīgas aproces, kuras nēsāja līdz 12 aprocēm uz katras rokas. Bagātīgi bronzas apkalumi un gredzenveidīgi piekariņi rotāja ādas jostas. Ādas un tērpa auduma izrotāšanai bagātīgi lietoja bronzā veidotu ornamentu. Grezni, ar ielocītiem bronzas gredzentiņiem un savērtām bronzas vijiņu virknēm rotātas sieviešu sagšas. Dunču ādas makstis tika rotātas spirāļu motīviem rūpīgā bronzas inkrustācijā. 

Greznuma lietas tika darinātas arī no kaula: ķemmes, adatas, lāpstiņas un no kaula griezti putnu un zvērveidīgi piekariņi. No dzintara veidoja krelles, krustiņus, miniatūrus cirvju atveidus, mēnestiņus u.c. veida piekariņus. 

Rotu tālāka attīstība apsīka ar vācu ierašanos. Pamazām parādījās arī gotiskas rotu formas, pieskaņojot tās vietējai gaumei un stila izjūtai, paralēli saglabājot arī senatnes tradīcijas. 17. gadsimtā, kad pārticība un kulturāls uzplaukums Kurzemē mijās ar kara briesmām un postu, turīgie zemnieki bieži bija spiesti savas rotas noglabāt zemē. Ar šo periodu saistītos depozītus raksturoja krāšņas sudraba saktas, gredzeni, piekariņi un jostas. No 17. gadsimta formām turpmāk atvasinājās visas 18. un 19. gadsimta rotas. Lielās sudraba, bieži apzeltītās burbuļsaktas uzrāda gotiska stila elementus un ir atvasināmas no 13. un 14. gadsimta vācu ievestām saktas formām. Līdztekus lielajām un greznajām seģeņu saspraušanai domātajām saktām tika lietotas arī dažāda veida sīkākas ripas un sirdsveidīgas saktiņas krekla saspraušanai. 

Vēlā dzelzs laikmetā valdošās pakavsaktas tika lietotas līdzās ripu saktām vēl līdz 17. gadsimta beigām. Tāpat līdz 18. gadsimtam vēl bija sastopama aizvēsturiskā gredzena forma ar lielo vidus vairogu. Sākot ar 17. gadsimtu gredzeni tika veidoti pēc renesanses un baroka Eiropas paraugiem. 17. gadsimtā parādījās arī pirmās sudraba un bronzas ķēžu jostas. Tas ir 16. gadsimtā visā Eiropā iecienīts jostu veids, no kura ir attīstījušās Alšvangas sleņģenes ar lielajām sprādzes plāksnēm. Arī senā metāla vainaga tradīcija turpinājās kaldinātos, bagātīgi ornamentētos vainagos, kas darināti no dažāda platuma misiņa skārda un kuru pēdējais pēctecis ir šaurais Alšvangas stīpu vainags. Sīkās saktas, podziņas ar piekariņiem un krelles tika darinātas arī no dzintara.