Izdrukāts no: http://www.suitunovads.lv/lv/kulturas_mantojums/suitu_rotas/

Rotas

Patika rotāties izriet no cilvēku tieksmes izcelt sevi citu cilvēku vidÅ«. Rotas kalpo arÄ« kā sociālā stāvokļa apzÄ«mētājas, karavÄ«ra drosmes un mednieka veiksmes izteicējas. Pie rotām pieskaitāmi arÄ« amuleti, kam jāatvaira dažādas ļaunas ietekmes un talismani, kam ir jānes laime un panākumi. 

Jau no akmens laikmeta, pirms vairāk kā četriem tÅ«kstošiem gadu, ir konstatētas kakla rotu daļas – piekariņi. Parasti tie bija pakāršanai caururbti dzintara gabali, akmeņi un dzÄ«vnieku zobi. Tikai ar mÅ«su ēras pirmajiem gadsimtiem, kad sāka attÄ«stÄ«ties metāla kultÅ«ra, radās nepieciešamie priekšnoteikumi krāšÅ†u rotu formu veidošanai. 

Rotu pagatavošanas materiāli sākotnēji bija bronza, sudrabs un dzintars. Sākot ar otro gadsimtu, kapi ir bagāti ar dažāda veida bronzas rotām. Tā laika amatnieki jau pārzināja bronzas liešanas paņēmienus. Rotu ornaments, ja tas nebija izgatavojams liešanas laikā, tika iegravēts un iekalts. Lai arÄ« šajā laikā katrai baltu ciltij ir vērojamas savas rotu veida un rakstura Ä«patnÄ«bas, visām ciltÄ«m tomēr ir daudz kopÄ«gu formu un stila tradÄ«ciju. Tāpēc visa baltu teritorija lÄ«dz pat Vislai ir uzskatāma par vienotu baltu rotu formu novadu. 

Galvenie rotu veidi agrā dzelzs laikmetā, kas aptver mÅ«su ēras pirmos četrus gadsimtus, bija kakla rotas, aproces, rotu adatas un saktas tērpu saspraušanai. Kurzemē kakla rotas bija samērā masÄ«vi veidoti riņķi ar konusveidÄ«giem galiem, taurveidÄ«giem galiem, kā arÄ« ar aptinumu un cilpiņu un kāsÄ«ti galos. IecienÄ«ta kakla rota bija arÄ« stikla un dzintara krelles. Tērpa saspraušanai izmantoja dažāda veida loka un ripas saktas. Bija sastopami arÄ« vairāki rotu adatu veidi – adatas ar ripu galvām, ar profilētām un ar riteņa galvām. Dažādas bija arÄ« aproces, gan masÄ«vas ar apaļu vai sešstÅ«rainu šÄ·Ä“rsgriezumu, gan arÄ« trÄ«sstÅ«rainu šÄ·Ä“rsgriezumu. Ä»oti izplatÄ«tas bija lentveidÄ«gas aproces ar sašaurinātiem galiem. Pirkstus rotāja ar viju gredzeniem. 

Tā laika kultÅ«ras pamats bija lauksaimniecÄ«ba. Rotu kalšanai nepieciešamais metāls te nebija sastopams, tāpēc tas bija jāieved. LÄ«dz ar metālu tika pārņemta gan citu reÄ£ionu kultÅ«ra, gan arÄ« idejas rotu formām. Šajā laikā noteicošais kultÅ«ras faktors Eiropā bija Romas lielvalsts. Romas provincēs pie Reinas, Donavas un Melnās jÅ«ras pastāvēja rosÄ«ga metāla industrija, kas lielā mērā ar saviem ražojumiem apgādāja arÄ« Ziemeļu tautas. Tirdznieciskajos sakaros liela loma toreiz bija jÅ«ras piekrastē iegÅ«tajam dzintaram, pēc kā Romā bija liels pieprasÄ«jums. SalÄ«dzinot daļu raksturÄ«go Romas provincēs darināto rotu ar Kurzemes agrā dzelzs laikmeta rotām ir konstatējami lÄ«dzÄ«gi ornamenta motÄ«vi, kompozÄ«cija un tehnikas paņēmieni. 

MÅ«su kultÅ«ras nākošais attÄ«stÄ«bas periods, tā saucamais vidējais dzelzs laikmets (400. – 800.) rotu formas pa daļai atvasināja no iepriekšÄ“jo gadsimtu formām, attÄ«stot tālāk tur ietvertās stila tradÄ«cijas. Šajā laikā Ä£ermāņu un citu tautu lielās pārvietošanās Vidus un Dienvideiropā noveda pie Romas valsts sairšanas un tirdzniecisko sakaru saraušanas ar agrākajiem kultÅ«ras centriem. Kulturālie sakari vairāk pārorientējās no dienvidu virziena uz rietumu (Skandināvija) un dienvidaustrumu (gotu kultÅ«ra) virzienu. Šajā laikā aizvien vairāk rotu kalšanai tika izmantots sudrabs. Retāk, taču parādÄ«jās arÄ« zelts. Rotu stilu noteica kāpināta tieksme pēc greznÄ«bas, kas izpaudās rotu svarā un apmēros. 

Šim laikam bija raksturÄ«gas masÄ«vi kaltas sudraba rotas un sudraba rotu depozÄ«ti. Taču ne vienmēr bija iespējams rotas kalt masÄ«vā, dārgā sudrabā, tāpēc parādÄ«jās jauns iecienÄ«ts rotu greznošanas paņēmiens – sudraba platēšana. Bronzas saktu un rotu adatu galvu virsmu pārklāja ar uzlodētām plānām sudraba plāksnÄ«tēm ar iekaltu ornamentu, tādā veidā daļēji radot sudraba rotu iespaidu. Smago rotu spožā metāla prāvos dekoratÄ«vos laukumus centās atdzÄ«vināt ar ornamentēšanas paņēmieniem. Priekšmetu virsma tika sadalÄ«ta samērā asās trÄ«sstÅ«rainās un rombiskās šÄ·autnēs, panākot spēcÄ«gus ēnu un gaismas laukumu kontrastus. Priekšmetu virsma tika rotāta ar reljefi veidotiem ornamentiem tā saucamajā slÄ«pgrebuma tehnikā. Ar sudrabu platētas rotas, kurām ornamentēšana reljefā ir grÅ«ti pielietojama, tika reizēm inkrustētas ar ziliem stikliem. 

Jaunas raksturÄ«gas rotu formas bija rotu adatas ar trijstÅ«ra galvām, krusta adatas, dažāda veida stopa saktas, kakla riņķi ar paresninātiem pamÄ«šiem galiem un tādi ar sedlu un kāšu galiem. No aprocēm Ä«patnējas bija aproces ar vāla galiem, kā arÄ« aproces ar augstu vidus šÄ·autni. Laikmeta otrajā pusē pirmo reizi parādÄ«jās sievietes galvas rota – vainags, kas veidots no savērtām bronzas vijiņu rindām, kas sadalÄ«tas posmos ar bronzas stienÄ«šu veida starplocekļiem. Jostas, kam iepriekšÄ“jā periodā tika piegriezta visai maza vērÄ«ba, tagad bija ļoti greznas ar glÄ«ti veidotām sprādzēm un dažāda veida jostas siksnas bronzas apkalumiem. Laikmeta beigās pirmo reizi parādÄ«jās arÄ« pakavsaktas, kas vēlāk kļuva par valdošo saktas formu, pamazām izskaužot citus saktu veidus. Tāpat pirmo reizi tika lietotas zvēru galvas. Bet šis no skandināvu zvēru ornamentikas aizgÅ«tais elements drÄ«z tika tik ļoti pārstilizēts un Ä£eometrizēts, ka pilnÄ«bā zaudēja savu zoomorfo raksturu un iekļāvās vietējā ornamenta abstraktajās formās. 

Vēlajā dzelzs laikmetā (800. – 1200.) jau iepriekš vērojamā tieksme pēc krāšÅ†uma vēl vairāk tika kāpināta. Posma beigās bija vērojama tendence rotu formas noplacināt, radot lÄ«dzenus, ļoti bagātam grafiski kaltam ornamentam izdevÄ«gus laukumus. No agrākām atvasinātas, bet tagad noplacinātas formas skāra kakla riņķus ar noplacinātiem galiem, greznotiem ar trapecveidÄ«giem piekariņiem. MasÄ«vās aproces ar vidusšÄ·autni tagad tika veidotas sevišÄ·i platas, skārdveidÄ«gi dobas. GalÄ«gi noplacinātas un skārdveidÄ«gi darinātas bija arÄ« stopa saktas, kuras pamazām aizstāja populārākās pakavsaktas. RaksturÄ«gā stila tendence – noplacināt formas un veidot tās vieglākas, skārdveidÄ«gas, nav izskaidrojama ar materiālu taupÄ«bu, jo taisni šajā laikā tiek konstatēta vislielākā pārticÄ«ba un izšÄ·Ä“rdÄ«ba bronzas rotās. Tieksme noplacināt rotas bija laikmetÄ«gs stila virziens, kas tiecās pēc lieliem dekoratÄ«viem laukumiem, pateicoties kuriem spožā metāla optiskais iespaids bija lielāks nekā agrāk masÄ«vi veidotajās formās. 

Ä»oti krāšÅ†i, dažādos paveidos, tagad parādÄ«jās sievietes bronzas vainags ar bagātu važiņu rotu un piekariņiem mugurpusē. Ä»oti izplatÄ«tas bija vÄ«tas rotas: vÄ«ti masÄ«vi kakla riņķi, vÄ«tas aproces ar stilizētām zvēru galvām galos, vÄ«ti un sapÄ«ti bronzas un sudraba gredzeni. RaksturÄ«gas arÄ« bagāti ornamentētas lentveidÄ«gas aproces, kuras nēsāja lÄ«dz 12 aprocēm uz katras rokas. BagātÄ«gi bronzas apkalumi un gredzenveidÄ«gi piekariņi rotāja ādas jostas. Ādas un tērpa auduma izrotāšanai bagātÄ«gi lietoja bronzā veidotu ornamentu. Grezni, ar ielocÄ«tiem bronzas gredzentiņiem un savērtām bronzas vijiņu virknēm rotātas sieviešu sagšas. Dunču ādas makstis tika rotātas spirāļu motÄ«viem rÅ«pÄ«gā bronzas inkrustācijā. 

Greznuma lietas tika darinātas arÄ« no kaula: Ä·emmes, adatas, lāpstiņas un no kaula griezti putnu un zvērveidÄ«gi piekariņi. No dzintara veidoja krelles, krustiņus, miniatÅ«rus cirvju atveidus, mēnestiņus u.c. veida piekariņus. 

Rotu tālāka attÄ«stÄ«ba apsÄ«ka ar vācu ierašanos. Pamazām parādÄ«jās arÄ« gotiskas rotu formas, pieskaņojot tās vietējai gaumei un stila izjÅ«tai, paralēli saglabājot arÄ« senatnes tradÄ«cijas. 17. gadsimtā, kad pārticÄ«ba un kulturāls uzplaukums Kurzemē mijās ar kara briesmām un postu, turÄ«gie zemnieki bieži bija spiesti savas rotas noglabāt zemē. Ar šo periodu saistÄ«tos depozÄ«tus raksturoja krāšÅ†as sudraba saktas, gredzeni, piekariņi un jostas. No 17. gadsimta formām turpmāk atvasinājās visas 18. un 19. gadsimta rotas. Lielās sudraba, bieži apzeltÄ«tās burbuļsaktas uzrāda gotiska stila elementus un ir atvasināmas no 13. un 14. gadsimta vācu ievestām saktas formām. LÄ«dztekus lielajām un greznajām seÄ£eņu saspraušanai domātajām saktām tika lietotas arÄ« dažāda veida sÄ«kākas ripas un sirdsveidÄ«gas saktiņas krekla saspraušanai. 

Vēlā dzelzs laikmetā valdošÄs pakavsaktas tika lietotas lÄ«dzās ripu saktām vēl lÄ«dz 17. gadsimta beigām. Tāpat lÄ«dz 18. gadsimtam vēl bija sastopama aizvēsturiskā gredzena forma ar lielo vidus vairogu. Sākot ar 17. gadsimtu gredzeni tika veidoti pēc renesanses un baroka Eiropas paraugiem. 17. gadsimtā parādÄ«jās arÄ« pirmās sudraba un bronzas ķēžu jostas. Tas ir 16. gadsimtā visā Eiropā iecienÄ«ts jostu veids, no kura ir attÄ«stÄ«jušÄs Alšvangas sleņģenes ar lielajām sprādzes plāksnēm. ArÄ« senā metāla vainaga tradÄ«cija turpinājās kaldinātos, bagātÄ«gi ornamentētos vainagos, kas darināti no dažāda platuma misiņa skārda un kuru pēdējais pēctecis ir šaurais Alšvangas stÄ«pu vainags. SÄ«kās saktas, podziņas ar piekariņiem un krelles tika darinātas arÄ« no dzintara.