Gadskārtu paražas

 

 Zvaigznes diena (6. janvāris)

Baznīcā iesvētīja krītu, ar kuru kā aizsargzīmi uz ēku durvīm un stenderēm rakstīja K+M+B, dažreiz pierakstot klāt arī gadu.  Trīs burti simbolizē trīs ķēniņu vārdu pirmos burtus (Kaspars, Melhiors, Baltazars).  Ļoti senos laikos šajā dienā uz durvīm esot vilkti lietuvēnu krusti.  

Ja zvaigznes dienā ir daudz zvaigžņu, tad esot gaidāma  laba ābolu raža. 


Sveču diena (2. februāris)

Sveču dienā nes uz baznīcu apsvētīt sveces.  Svētītas sveces mājās iededza pērkona laikā, kādās jubilejās, pie slimībām,  cits arī dedzināja svētītas sveces katru dienu.  Nomirušam cilvēkam svētītu sveci iedeva rokās.  Kad prāvests ieradās mājās tam izgāja pretī ar iedegtu svētītu sveci.  

Pirms dievkalpojuma iet procesijā pa baznīcu ar degošām svecēm.  


Agates diena (5. februāris)

Svēta maizi, sāli un ūdeni.  Šo maizi varēja apēst, paglabāt pret uguns nelaimēm, ņemt līdzi karā vai ceļojumos.  Ugunsgrēkos gāja ar Agates maizi un ūdeni trīs reizes apkārt degošajai ēkai un tad tos iesvieda ugunī, lai pārtrauktu degšanu.  Sāli apēda.  Svētā Agate bija pati savulaik spīdzināta ar uguni. 


Meteņi

Līdz Meteņiem bija jāpabeidz vērpšanas darbi.  Pēc meteņiem sāk aušanas darbus, jo ārā ir jau pietiekami gaišs.   

Bija pamatīgi jāiztīra saimes istabas. 

Meteņos brauca tālu ciemos, jo upes vēl bija aizsalušas.  Līdzi ņēma pusi cūkas galvas, cienastam. 

Jaunieši brauca ar ragavām no kalna un kurināja ugunskurus.  Meitām bija jāņem līdzi cienasts (izvārītas cūkas kājiņas) ar ko maksāt puišiem par vizināšanu.   

Sākas zemkopju gads gads, kurš beidzas Mārtiņos.  


Pelnu trešdiena
(40 dienas pirms Lieldienām)

Dievkalpojuma laikā priesteris kaisa draudzes locekļiem pelnus uz galvas ar vārdiem "Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam" vai arī "Atceries cilvēk, ka esi puteklis un par putekļiem pārvērtīsies". 

Pelnus bēra kulītēs un karināja klāt cilvēkiem slepus, lai viņi to nepamana.  Tas bija izjokošanas veids.  Puiši karināja meitām, meitas puišiem. 

Pēc Pelnu svinēšanas sākas gavēnis.  Gaļai mēdza no uzlikt no skaliņiem izveidotu krustu, kas nozīmēja, ka līdz Lieldienām gaļu ēst ir aizliegts. 

Pelnu dienā, tāpat kā Lielajā Piektdienā ir stingrais gavēnis.  Ēst varēja tikai vienu reizi dienā.  Izmazgāja no taukiem  katliņus.  Neēda ne gaļu, ne pienu, ne olas.

Ar šo dienu sākās lielais gavēnis, kas ilga līdz Lieldienām.  Gavēņa laikā nedrīkstēja dziedāt.  Puiši nedrīkstēja iet meitās.  


Ciešanu svētdiena (2 nedēļas pirms Lieldienām)

Tie kas gatavojas kristībām Lieldienās, tie tiek pārbaudīti.  

Baznīcā visus krustus, uz kuriem ir Pestītāja tēls, apklāja ar violetu drēbi.


Jozepdiena (Jāzepdiena) (19. marts)

Jāzepdienā Dievs uzklausa visas labās vēlēšanās un lūgšanas.  

Suitos tie ir lieli baznīcas svētki, kad katram bija jāapmeklē baznīca.  

Jāzepdienā visi devās uz Jūrkalni, kur šī diena bija lieli svētki, jo Jūrkalnē tie ir baznīcas titulsvētki.  Sv. Jāzeps ir ģimeņu aizbildnis.  Ja šie svētki iekrita Klusajā nedēļā, tos pārcēla uz citu datumu.  


Pūpolu svētdiena

Ar Pūpolu svētdienu iesākas klusā nedēļa.

No Ciešanu svētdienā ar violetu drēbi apklātajiem baznīcas krustiem šos pārklājus noņēma un krustus apklāja ar baltu audumu.  Balto audumu noņēma pēc dievkalpojuma Lielās sesdienas vakarā. 

Baznīcā apsvēta pūpolus, kuriem pielika klāt arī kadiķus un citas zālītes.  Šos pušķus pēc tam izžāvēja un turēja mājās svētībai, reizēm aizbāztus aiz pakšķiem.   Nākamajā gadā ar šiem pušķiem citi Lielajā Piektdienā, citi Lieldienās kvēpināja istabas.  To darīja tā, ka katliņā ielika ogles un virsū uzlika izžāvētos pušķus.   

Iet procesijā ar pūpoliem pa baznīcas iekšpusi apkārt baznīcai. 

Vismaz viens svētītais pūpoliņš katram bērnam bija jāapēd.  

Kurš pirmais piecēlās, nopēra visus pārējais ar pūpoliem, lai ir laba veselība.  


Klusā nedēļa

Tā sākas ar Pūpolu svētdienas Svēto Misi un beidzas ar Kristus Augšāmcelšanās dievkalpojumu Lielās sestdienas vakarā.

Nedrīkstēja skaļi un bez vajadzības runāt, nespēlēja mūziku, nedziedāja, atturējās no visa veida jautrības.  Baznīcā dzied, bet bez mūzikas pavadījuma.  


Zaļā cetort

Nedrīkst neko nest mājās no meža.  Ja to neievēroja, tad tad čūskas nāca mājās.  Neko mājās nenesa arī piektdienā un svētdienā. 

Kristus šajā dienā  savus mācekļus padarīja par priesteriem, uzticot tiem divus pienākumus:  kalpot cilvēkiem kā viņš pats kalpoja mācekļiem un svinēt Svēto Misi, atlaist grēkus un dalīt Sakramentus.  Svētā Mise ir Kristus pēdējo vakariņu piemiņas mielasts.      

Šajā dienā Sakraments tiek pārnests uz sānu (ciešanu) altāri, jo Kristus tiek apcietināts Zaļās cetortes naktī.  Altāri tiek atklāti noņemot altāra segas, tabernakula durtiņas tiek atvērtas, sveces noliktas guļus.  


Dižā piekta

Šajā dienā Sakramentu pārnes no ciešanu altāra caur Lielo altāri uz Kristus kapu.   Pie Lielā altāra Monstrance tiek apklāta. 

Šajā dienā nesvinēja Svēto Misi un nedalīja Sakramentu. 

Stingrais gavēnis.  Nedrīkst lietot uzturā ne gaļu, ne pienu.  Īpaši maz jārunā.  Atturās no visām lietām, kas ir patīkamas. 

Jūrkalnē mājās, kas robežojās ar jūru, šajā dienā  katram pieaugušajam bija jānes deviņas kastes ar smiltīm uz jūrmalu, lai jūra neizskalo krastu.  

Lielajā piektdienā atsedz to krustu ar Kristus attēlu, kurš tiks pagodināts.  


Lielā sestdiena

Sestdienas vakarā svinēja Augšāmcelšanās Misi, uz to apklāja altārus un uz "Gods Dievam augstumos" sāka zvanīja zvanus un spēlēt ērģeles.

Pirms Svētās Mises svētīja uguni, tad ūdeni.  Svētītās ogles nesa mājās un svieda krāsnī vai glabāja gludekļos. 

Pēc dievkalpojuma var jau sākt lietot piena produktus.


Lieldienas

Lieldienas svinēja trīs dienas: svētdien, pirmdien, otrdien. 

Lieldienu rītā gāja uz tādu avotiņu mazgāties, kas tek pret sauli.  

Dievkalpojuma laikā iet procesijā trīs reizes apkārt baznīcai. 

Uz Lieldienām cepa sklandraušus. 

Puiši kāra šūpoles un meitas par šūpošanos maksāja ar krāsotām olām.

Krāsoja olas (sīpolu mizas, alkšņu mizas, sūnas, rudzu asni) un nesa uz baznīcu iesvētīt.  Varēja pasvētīt arī raušus, augļus, gaļas ēdienus u.c. kas tiks patērēti Lieldienu maltītē. 

Gāja no vienām mājām uz otrām un sacentās olu sišanā.

Jāēd olas ar sāli, lai nemelo.

Pirms dievkalpojuma neēda brokastis.  Pēc rīta dievkalpojuma beidzās gavēnis.  

Lieldienās kvēpināja istabas ar Pūpolu svētdienā svētītām zālītēm.

No baznīcas nes mājās svētīto ūdeni.  

Lieldienās meitas ģērbās pēc iespējas spilgtāk.  

Lieldienās atsāka ripu sišanu (kuru izbeidza Miķeļos).  

Senāk sākot ar Lieldienām katra mēneša pirmajā svētdienā līdz pat oktobra pirmajai svētdienai gāja procesijā apkārt baznīcai.  Tās sauca par Rožukroņa svētdienām.  


Joreni, Jurģi (23. aprīlis)

Kalpi šajā dienā mainīja saimniekus.  

Pavasara gadatirgus diena Alsungā.


Kunga debesbraukšanas diena (40 dienas pēc Lieldienām)


Maija mēnesis

Katru vakaru darba dienas vakaros un svētdienās pēc dievkalpojuma ar Monstranci gāja pie Marijas altāra un mazi bērni kaisīja ziedus.  Tur pie uzstādīta Sakramenta skaitīja Jaunavas Marijas Litāniju.

Baznīcā pie altāra veica īpašus lasījumus par Dievmāti. 


Ūsiņi
(7. maijs)

Pirmā diena, kurā laiž ganos govis.  Kad laida govis ārā, laistījās ar ūdeni un neviens nedrīkstēja palikt sauss.  Laistījās, lai ganiem dunduri nekož un gani ganībās neguļ. 

Visi gāja palīgā pie lopu izlaišanas.  

Šī bija pirmā pieguļas diena.  Vārīja pentoku (pieguļnieku ēdiens no piecām vielām:  milti, ola, gaļa, kartupeļi, piens).  Ar cirvja kātu iespieda zemē iedobi un tajā ielēja gatavā pentoka pirmo karoti vai arī iemeta olu kā ziedojumu Ūsiņam.  Pēc tam iedobei virsū uzvēla akmeni.  Tas tāpēc, lai Ūsiņš rūpētos par ganāmpulku līdz pašiem Mārtiņiem. 

Apgruzdināja vilnas lupatiņas un bērni tās sakāra alkšņos visapkārt ganībām, lai vilki nenāk.   


Vasarsvētki 

Šajā dienā Kristus iedibina baznīcu, nosūtot Svēto Garu.  

Vasarsvētkos iet procesijā apkārt baznīcai. 

Istabas un lieveņus un baznīcu pušķo ar bērzu meijām.  

Brūvēja alu, gāja ciemos un sprieda par vasaras darbiem.  Varēja iet ciemos bez brīdināšanas. 


Svētās Trīsvienības svētki (nākamā svētdiena pēc Vasarsvētkiem)

Pasvētīja bērnus un dažādu ziedu pušķus.  Tos izžāvēja un lietoja tējai. Šīs Trīsvienības zāles lika mirušajiem zārkā zem pagalvja.  


Kristus miesas un asins svētki (būdiņu diena) (ceturtdiena pēc Trīsvienības svētkiem)

Ārpus baznīcas četros tās stūros tika izveidoti četri altārīši ar galdiņiem, rotāti ar meijām.  Pie katra galdiņa ejot procesijā apstājās un lasīja savu Evaņģēliju.


Jāņi (23. un 24. jūnijs)

Pāris nedēļas pirms Jāņiem bija jābrauc uz dzirnavām samalt iesalu kā arī kviešus raušiem un baltmaizei un rudzus maizei. 

Nedēļu pirms Jāņiem sapļāva grīsli, lai uz Jāņiem gultās būtu nomainītas cisas. 

Pirms Jāņiem krāja biezpienu sieriem un olas.  Sieru sēja jau savlaicīgi. 

Vītnes pina jau visu Jāņu nedēļu un glabāja pagrabos.  Vītnes un vainagus pēc svētkiem ārā nemeta, bet gan saglabāja un ap Ziemassvētkiem izmantoja lopiem dzēriena gatavošanai un izbaroja lopiem.  Vismaz vienu vainagu saglabāja līdz nākamajiem Jāņiem, un to kā ziedojumu sadedzināja Jāņu ugunskurā. 

Tika nojaukti vecie žogi un nopuvušie mieti, un vecie aizgaldi tika aiznesti uz ugunskura vietu. 

Jāņu vakarā līdz ar saules rietu aizdedzināja ugunskuru.  Ugunskuram bija jāpārņem stafete no saules, jo ne uz brīdi nedrīkstēja palikt tumšs.  Vēlāk, krēslā aizdedzināja arī pūdeli.  Pūdeles kātu pušķoja ar vītni.  

Jāņu vakarā ganiem bija jāpušķo govis.  Par to saimniecei ganiem bija jāatlīdzina. 

Saimnieks Jāņu vakarā nomazgājās, nodzina bārdu un viens pats lēnām apstaigāja laukus. 

Tika pušķota aka un avots, pušķoja arī maltuvi, klēts durvis ar ozola vītnēm, staļļa durvis ar nezālēm (dadžiem, usnēm, nātrēm un pīlādža zariem, lai ragana acis izbada.  Istabas durvis rotāja ar ozoliem vai liepām, retāk ar bērzu meijām (citur bērzus lietoja tikai Vasarsvētkos).  Grīdas istabās rotāja ar kalmēm vai pojeņu ziedlapām.  

Ātrāk par desmitiem viesi nenāca.  Tos sagaidīja sētā, pacienāja un tad visi devās uz svinēšanas vietu.   

Jāņu svinēšanas vietā saimnieks un saimniece pirmo alus malku kā ziedojumu ielēja ugunī.  Senāk esot mests arī siera gabaliņš. 

Jāņi ir auglības svētki.  Jāņos visvairāk tiek dziedāts.  Daudz spēlēja un dancoja līdz saules lēktam.  Staigāšana no mājas uz māju īpaši nenotika.  Viesi uz svinēšanas vietu nenāca pa galveno ceļu, bet kaut kur pa apvedceļiem.  Viesi nāca pulciņos.  Iepriekš visi zināja, kur ies un par to bija brīdināts. 

Jāņos Jānim lika galvā vainagu un viņu cēla trīs reizes gaisā saucot "urrā!".  Ja Jāņa nebija, izvēlējās brašāko puisi.  Vainagu vienmēr lika galvā saimniekam.  Jebkurš, kas nāca ciemos parasti uzlika Jānim un saimniekam pa vainagam.  Beigās Jānim bija vainagi uz pleciem (lielie), uz galvas, un ja tur nebija vairs vietas, tad arī uz rokām. 

Vainagi galvās bija Jāņiem un sievietēm.  Meitām bija ziedu vainagi (īpaši jasmīnu), bet sievām vairāk zāļu un liepu lapu vainagi.  Meita vienmēr varēja uzlikt vainagu savam puisim.  

Senāk vīriešiem pina arī lielos vainagus, kurus vilka pāri galvai uz pleciem, pa vairākiem vienu otram virsū.  

Uz Jāņiem cepa biezpienraušus, baltmaizi, sēja sieru.  

Uz Jāņiem centās ievest nedaudz sienu, lai Jāņu bērniem būtu kur uzgulēt.  

Reizēm tālie radi neaizbrauca mājās un turpināja svinēt līdz pat Pēteriem.  Arī ungunskurus reizēm kurināja vēl vairākus vakarus.  

24. janvārī ir svarīgs dievkalpojums Gudenieku baznīcā, kas ir Svētā Jāņa Kristītāja baznīca.  Kolektīvi svētceļinieku gājieni uz Gudeniekiem kā Zāļu dienā uz Jūrkalni nenotika.  


Pēteri

Tos sauca par vecajiem Jāņiem.  Tā bija tā kā tāda Jāņu atsvēte.  Tā kā bija siena laiks, lielas svinības netaisīja.  Apēda pāri palikušo sieru un izdzēra atlikušo alu.  Ēda zivis.  

Ap Pēterdienu apklust lakstīgala, beidzas ziedu laiks un sākas ogu laiks un īstais siena laiks.  

Ja pa Jāņiem bija noskatītas līgavas, pa Pēteriem brauca precībās.  


Skapilāra (Skaplielra) svētki (16. jūlijā)

Skapilārs ir auduma gabals kā zīme, ka šis cilvēks ir Dievmātes aizsardzībā. 

Šajā dienā iet procesijā apkārt baznīcai, notiek iesvētības.  Dienu pirms tam iesvētāmajiem bija pirmā grēksūdze.  

Pēc iesvētībām bērnus veda pie Jaunavas Marijas altāra un tiem uzlika kaklā vai iedeva rokā skapilārus.  


Jēkopi (25. jūlijs)

Uz Jēkopiem izkūla pirmos graudus (pavisam nedaudz), samala un izcepa kukulīti no pirmajiem graudiem un saimniece deva to labības pļāvējiem un statiņu (ķūķu) sējējām. 

Gāja ciemos apsveikt Jēkabus un iemest kādu graķīti.  Lielas svinības nerīkoja.  Jēkabam darināja vainagu no rudzu vārpām.  


Annas (26. jūlijs)

Pa Annām arī brauca ciemos.  Sveica Annas vārda dienā un sveicēji pina viņām vainagu, kuram bija jābūt kuplam.  Lielas viesības nerīkoja.  Svinēja vakarā pēc darba.  Citu īpašu tradīciju Annās nebija.  


Māras, Zāļu diena (15. augusts)

Devās svētceļojumā no Alsungas uz Jūrkalni, citi ar kājām, citi ar ratiem. 

Līdz Māras dienai bija jāsavāc veselībai nepieciešamās zālītes, jo vēlāk savāktajām zālēm vairs nav veselīgā spēka.  Māras dienas tradīcijas ir īpaši svarīgas bijušas Jūrkalnē, kur tā tiek saukta par Zāļu dienu. 

Māras diena ir saukta arī par lopu svētdienu, jo šajā dienā varēja atvest kādu no mājdzīvniekiem pie baznīcas, kur prāvests to pasvētīja.  

Šajā dienā suiti arī no tālākām vietām devās uz Jūrkalni apsvētīt zāļu pušķus, kuros bija jaunie dārzeņi un auglīši (burkāni, zari ar āboliem, sīpoli, un ziedi, piemēram dālijas).  Pušķus Jūrkalnē apsvētīšanai lika baznīcā uz palodzēm.  Pasvētītās zāles izmantoja pārtikai, deva lopiem, glabāja katrās mājās īpašās vietās, arī skapjos.  Ar tām kvēpināja īpašos gadījumos istabas - kad kāds nomirst, kad lopi slimo,  pērkona laikā.  Svētītu zālīti varēja piemest lopu dzērienam.  Arī Alsungā notika zāļu pasvētīšana. 


Miķeļi
(29. septembris)

Trīs dienas bija 40 stundu atlaidas, 40 lūgšanu stundas, kad tiek piedoti grēki.  Tās tika nobeigtas ar vesperēm un procesiju.

Suitu novada lielākie svētki, kurus svin Alsungā, jo Alsungas baznīca ir veltīta svētajam Miķelim.

Agrākos laikos pie Raibuļu  vējdzirnavām tuvākajā svētdienā (vējenēm) rīkoja gadatirgu.  

Miķeļu gadatirgū notika kaušanās, kurai jau iepriekš gatavojās.  Gadatirgus bez kaušanās nebija nekāds gadatirgus.  

Miķeļos visai labībai jau bija jābūt zem jumta.  

Laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem bija riju kulšanas darbs, kas bija ļoti smags, it sevišķi muižas laikos.  


Rožu kroņa mēnesis (no 1. līdz 31. oktobrim)

Katru dienu tika skaitīts rožu kronis.


Visu svēto diena (1. novembris)

Skaita visu svēto Litāniju un dzied vesperes par mirušajiem.  Iet procesijā pa baznīcu ar pieturām, tāpat kā to dara kapos.  

Sāk dedzināt svecītes kapos un noskaitīt lūgšanas caur kurām mirušajiem tiek iegūtas atlaidas.  Ja nevar aiziet uz kapiem, tad lūgšanas skaitīja mājās.  Uz kapiem vēl gāja visu nedēļu lai iegūtu alaidas. 

Par mirušajiem lūdzās visu novembra mēnesi.  


Mirušo piemiņas diena (2. novembris)

Arī gāja procesijā pa baznīcu ar pieturām.  Tiek turēts dievkalpojums par mirušajiem. 

Senos laikos šajā dienā rijās klāja veļu mielastu pateicībā senču gariem, kuri ir veicinājuši mājas svētību un pārticību.  

Uz kapiem piesedza kapu kopiņas ar skujām un izrotāja tās, arī dedzināja svecītes (galvenā dedzināšana gan ir 1. novembrī).  

Citi pēc šīs dienas uz kapiem vairs negāja līdz pat pavasarim, lai netraucētu veļu mieru. Citi atkal to neievēroja.


Mārtiņi

Mārtiņus suitu novadā nesvinēja.  Tas esot bijis saistīts ar to, ka šis ir Mārtiņa Lutera vārds, kurš atkrita no katoļu baznīcas un izveidoja luterāņu baznīcu.  Arī bērnus Suitu novadā ļoti reti sauca par Mārtiņiem šī paša iemesla dēļ.  

Līdz Mārtiņiem bija jābeidz labības kulšana un pēc  tiem sāka mīstīt linus.  


Adventes

Ar adventes 1. svētdienu sākas baznīcas gads.   

Spēlēt mūziku Adventes laikā varēja tikai dievkalpojumā.  Atturējās no jautrības.  Centās nerīkot laulības. 

Pestītāja piedzimšanas gaidīšanas laiks.  Dziedāja īpašas adventes dziesmas.  


Ziemassvētki un ķekatas 

Ziemasvētki ir lieli baznīcas svētki, kuros agrākos laikos dievkalpojums (Zimassvētku vigilijas) ilga visu nakti.  24. decembrī neēda gaļu.  Tikai no rīta pārbraucot mājās varēja sākt ēst gaļas ēdienus.  

No 24. un 25. decembri mājās visu nakti dedzināja gaismu.  Agrākos laikos tas bija no kartupeļa izgriezts gaismeklis ar aitu taukiem, vēlāk dedzināja arī sveces un petrolejas lampas.  

Ziemassvētkus svinēja trīs dienas:  25., 26. un 27. decembris.

Sekojošais teksts, nedaudz papildināts,  ir pārrakstīts no J. Šperliņa grāmatas "Suitu kāzas un ķekatas".

Suitu novadā (resp. Alsungas, Gudenieku, Bases un Jūrkalnes pagastos) bija paraša Ziemassvētku laikā (no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam) "iet ķekatās".  Ārpus šī laika, kā to darīja citos novados, Suitu novadā ķekatās negāja, jo katoļiem bija klusais laiks.  Vēlākos laikos ķekatas gāja tikai Ziemassvētkos. Izdarīja to vakaros. Aiziet Ziemassvētkos bez uzaicinājuma neturēja par visai pieklājīgu un parasti kautrējās to darīt, turpretī staigāt apkārt pa mājām kā ķekatniekiem bija atļauts.  Ķekatnieki vienmēr bija jāuzņem un jāpacienā.

Ķekatniekiem jeb ķekatu bērniem, kā toreiz viņus sauca bija jāmaskojās. Pārģērbās par lāci, āzi, zirgu, dzērvi, starku vai citu kādu dzīvnieku. Bieži vien pārģērbās par čigāniem. Ņēma līdzi arī kokles, vēlāk ermoņikas un vijoli. Priekš Ziemassvētkiem jau tika sagatavots viss vajadzīgais ķekatām. No koka celmiem izgatavoja ķekatu zirga galvu un kaklu. No divi kārtīm iztaisīja mugurkaulu: to pārklāja ar palagu un zirgs bija gatavs. Zem palaga atradās divi cilvēki, kas virzīja zirgu vēlamajā virzienā un, saprotams, zem palaga nebija redzami. Trešais cilvēks veda zirgu pie pavada, tas bija zirga īpašnieks. Ķekatu zirgam bija arī pielikta aste un krēpes (no īsta zirga jemtas). Lāčus un āžus pagatavoja no neapvilktiem kažokiem. Tāpat viegli bija pagatavot arī dzērves imitāciju.

Kad ķekatnieki aizgājuši svešā sētā, viens no tiem ieiet istabā un uzsāk sarunas ar nama māti vai nama tēvu. Ienācējs lūdz naktsmājas, esot piekusis. Tad saka, ka viņam esot zirgs, kas tāpat esot noguris un lūdz, vai zirgu nevarot uzņemt kūtī. Beidzot ienācējs saka, ka viņa zirgs skaisti dejojot un lūdz saimniekam atļauju ievest zirgu istabā. Visiem tad būšot ko redzēt, cik labi viņa lopiņš protot dejot Saimnieks neticīgi krata galvu un prasa, lai uzrāda savu pasi. Esot jāpārliecinās, vai svešinieks neesot kāds krāpnieks vai zaglis. Ienācējs tad izvelk no kabatas kādu papīru un pasniedz to saimniekam. Saimnieks lasa to un izlasījis atzīst, ka ienācējs nav blēdis. Tiek dota atvēle ievest zirgu.

Ievedot zirgu istabā izceļas troksnis. Zirgs krāc, spārdās un negrib ienākt telpās. Bērni sākumā kliedz, bet drīz nomierinās. Beidzot tomēr ķekatu zirgs padodas sava saimnieka iegribai un ienāk istabā (saimnieks to ved pie pavada). Nu lopiņš sāk rādīt visādus trikus: spārdās, zviedz, lec uz pakaļkājām, skraida pa istabu. Ja ir kāds mazs puika, to uzceļ zirgam mugurā. Ne vienmēr mazie bērni ir piedabūjami uz to. Beidzot zirgs tiek "aizvests kūtī". Pēc tam zirga īpašnieks saka saimniekam, ka viņam esot arī vēl citi dzīvnieki. Vienojas ar saimnieku, ka arī tie jāved istabā parādīt. Zvēru īpašnieks ieved pie ķēdes piesietu lāci, kas ienācis istabā kūleņo, rūc un taisa visādus trikus. Istabā ienāk arī āzis un dzērve. Āzis taigā pa istabu un draud uzbrukt ar ragiem. Dzērve staigā pa istabu, groza kaklu un mēģina vienam otram knābt. Beidzot zvēri no istabas pazūd. Ķekatnieki nomet maskas un nu sākas spēlēšana un dejošana. Ķekatu bērnus pacienā ar alu, baltmaizi, gaļu un desām. Ziemassvētkos ierodoties ķekatniekiem, arī dziedāja:

Lūdzama māmiņa,
Laiž bērnus iekše,
Ķekatu bērnim
Kājiņas sala.

Bija arī tādi ķekatnieki, kas neveda līdzi dzīvniekus. Šie ķekatnieki parasti vienā vakarā apstaigāja vairākas mājas. Maskojušies tie atnāca, izdejojās, iedzēra alu un gāja atkal uz citām mājām, nemaz neatmaskojoties. Tā kā ķekatās gāja Ziemassvētkos, tad ķekatu dziesmas bija saistītas ar Ziemassvētku dziesmām:

Kas tur rībina
Uz istabiņu?
Ziemassvētki dancina
Sav’ kumeliņu.

Liekas, ka minēto iemeslu dēļ ķekatu dziesmu ir samērā maz. Ķekatnieki ierodoties dziedāja Ziemassvētku dziesmas:

Ai lielāji Ziemassvētki,
Gausi nāca, drīz āzgāja.
Trīs dieniņas, trīs naksniņas,
Iet pa kalnu kūpēdami.

Kādu dziesmu dziedāsim
Ziemassvētku vakare?
Ziemassvētku pīrāgam
Abi gali sadeguši.

Iet projum Ziemassvētki
Ar savam laupatam (rauši).
Es gaidīšu Lieludienu
Ar baltami oliņami. 
  

Vecgada vakars

Vecgada vakarā lēja laimes un zīlēja. Izlietās laimes grozīja sveces gaismā un pēc ēnām uz sienas mēģināja paredzēt to, kas sagaida nākamajā gadā.