Kristību tradīcijas

 

Šeit ievietotajā tekstā ir izmantoti Daces Nastevičas apkopotie, bet līdz šim nepublicētie materiāli. 

Pirmā ēdienreize bija pēc pārbraukšanas no baznīcas.  Tajā viss nesa sevī simbolisku nozīmi – sēdēšana, ēšana, paši ēdieni utt.  Ēšana neturpinājās ilgi. Sievietes, kas nesēdēja pie galda, sāka dziedāt un mudināt pādīti dīdīt, diet, dancināt, lecināt.

Tāpat kā viss, arī dīdīšana nesa maģisku raksturu.  Šāda darbība nepaliek bez sekām – tiek Dieva griba iespaidota vēlamā virzienā. Vedējam pirmajam piekrita pādēna dīdīšana. Viņš gāja no vecmātes rokām ņemt bērnu. Tomēr vecmāte bērnu tik drīz nedeva. Notika tielēšanās.  Bez sevišķas izpirkuma maksas vecmāte bērnu nedeva. Pirmajam dīdītājam – vedējam vai krusttēvam bija jādod zināms zieds (ziedojums).

Kad ziedu bija saņēmusi, tad beidzot vecmāte pielaidās. Sākās bērna dīdīšana. Tas notika tā: bērnu turēja uz abām rokām, drīz paceļot augstāk, drīz atkal nolaižot – sīkiem soļiem līku – loču grozoties plānā. Līdz ar to dīdītājs vai dīdītāja teica savu dīdamu dziesmu, kas saturēja kādu novēlējumu par labu tikumu vai turību, pārējie kūmnieki stāvēja aplī un palīdzēja dziedāt, kā arī grozījās dziesmas ritmā.

Dīdītājs varēja teikt vienu vai vairākas dziesmas. Visiem, kas piedalījās dīdīšanā, bij jāmet jaunajai dzīvībai zieds – naudā vai mantā. Pādēnu izdīdījis, krusttēvs nodeva pādi krustmātei, kura, izdīdījusi, to atkal deva tālāk citām kūmām.

“Kūmas pēc kārtas, viegli soļodamas un pādi dziesmas ritmā šūpodamas, apstaigā istabu.” – tā J.Rinka un J.Ošs Latvju tautas deju 4. burtnīcā (1936.g.). Vēl konkrētāk H.Sūna: “… reizumis arī kristībās izpilda mīdīšanās (mīņāšanās) soli uz vietas, un tad dodas uz turieni, kur… krustbērnam paredzēts staigāt.” (LSH, 39. lpp.).

Par kristību dziesmām šai sakarā jau teicis L. Bērziņš, ka "te ir izpildīti dažādi dejas soļi, jo daktiļi vispārim ir mazāk meklējami tur, kur dziesmu tikai dzied, bet vairāk tur, kur dziesma vienojas ar deju.” (Sil. 1939., 124. lpp.) Un vēl – atlokot tekstu, dziedātājas mēdz palēnināt beigas, veidojot dažreiz milzīgas fermātas, kas rada lielas atstarpes starp pantiem. Un kā tad šādā situācija rīkojas dejotājs?

Seno kristību izdarības atmira straujāk, un šodien man vairs nav laimējies atrast kādu no vecajām sievām, kas vēl atcerētos šīs izdarības. Šodien pēc bērna nokristīšanas baznīcā tiek rīkotas viesības, kurās, iespējams, arī dejo. Bet tā tas ir bijis vienmēr: “Lielā krustībās spēlēja arī muzikanti ar ganvijoli, dūdām un kokli. Jaunie un arī vecie kad iedzēra – dejoja.” (Senk. 1943., 37. lpp.).

Un tagad Suitu novadā pierakstītie teksti:

Lūdzama, māmiņa,
Ģērb manu pādi,
Es iešu plānej,
Jems pādi līdz.

Bij man vienej
Div darbus darīt:
Pādi nest baznīcej
Un piermej dancināt.

Šķiraties, ievas krūmi,
Cauri nesu pādenīti;
Sudrabota man pādīte,
Zelta pate dīdītāja.

Šķirat ceļu, rūmējat,
Es ar pādi dancot gāju:
Lai tā auga skaidra meita,
Čakla dārba darītāja.

Sklid, sklid, pādīte,
Uz cita roku
No manu roku
Marijas rokās.

Anniņ, kuplīt,
Celies plānej –
Augs tav liniņi
Kuplāj jo kupli.

Es savu pādīti
Pusplānu dancinu,
Lai mana pādīte
Pusgadu staigā.

Es liegi jo liegi
Pādīti dancinu,
Dižu radu bērniņš,
Galviņa reiba.

Atdod, kūma, manu tiesu,
Līdz saulīte nenogāja;
Lai es savu pādenīti
Ar saulīti dancināju.

Ar sauli, pert sauli
Pādīti dīdu:
Lai mana pādīte
Kā saule auga.

Kur mani zābaki,
Misiņa pieši?
Nu iešu plānāi
Pādīti dīdīt.

Es, pādīti dīdīdama,
Visus dančus (darbus?) piedomāju:
Lai tā auga čakla meita,
Visu darbu darītāja.

Es pādīti dancināju,
Aizkrāsnej skatījos –
Lai mana pādīte
Kaunīga auga,
No tēvu, no mātes,
No svešu ļaužu.

Es, pādīti dīdīdama,
Puķi spraudu azotēj –
Lai aug daiļa man’ pādīte
Kā puķīte dārziņēj.

Es, pādīti dīdīdama,
Kuli spēru pabeņķej -
Lai tas auga saimenieku,
Ne kulīšu nēsātājs.

Es, pādīti dīdīdama,
Augsti rokas cilināju –
Lai tā auga, mana pāde,
Lielajāsi tautiņās.

Es padīti dancināju,
Augstu rokas turēdama –
Sudrabiņa pādenīte,
Pate zelta nesējiņa.

Es pādīti dancināju,
Augsti rokas cilināju –
Lai pādīte diža auga,
Ņēma gudru padomiņu.

Kur likšu pādīti izdancinājis?
Māmiņas gultā, kāigalē,
Niedolu gultā, ābola cisās.

Kur likšu pādīti izdīdījusi?
Vaj došu tēvami, vaj māmuļiņi?
Nedošu tēvam, tam cietas rokas;
Atdošu mātei, tai mīkstas rokas,
Tā prata pādīti audzināt.