Talku tradīcijas

 

Senākos laikos Suitu novadā liela nozīme bija talkām.  Bija pieņemts lielākus un apjomīgākus darbus darīt kopā ar kaimiņiem.  Tādā veidā pat smagi lauku darbi tika paveikti vieglāk, ātrāk un jautrāk.  Talku veidā būvēja ēkas, veda mēslus, kūla labību, novāca kartupeļus un mīstīja linus.  Talkās puiši varēja satikt meitas un meitas puišus, varēja iedzert, uzdziedāt, uzdejot, nobaudīt labākus ēdienus.  Talku tradīciju ilustrēšanai esam ievietojuši šajā nodalā mēslu talkas aprakstu.  


Mēslu talka

Agrākos laikos mēsli no staļļa tika izvesti talku veidā.  Sabrauca vairāki vīri ar divjūgu ratiem, vai vismaz vienjūgu vāģiem un ar priecīgām sarunām stājās pie netīrā darba.  Vīri krāva vezumus un pusaudžu zēni brauca zirgus laukā.  Vezuma izkraušanu veic pats saimnieks, jo tikai viņš vislabāk zināja kur un cik mēslu ir nepieciešams.  Meitas ar mazajām dakšiņām mēslus uz lauka izārdīja.  Meitas savu darbu izpušķoja ar dziesmām tā, ka pat visnetīrākais darbs ieguva savu pievilcību.  

Talkā bija jāklāj galds un ēdienam vajadzēja būt labākam nekā ikdienā.  Cepa baltmaizi, sklandraušus, taisīja galertu ar apaļiem kartupeļiem, gaļu ar kāpostiem un brūvēja alu.  Sevišķi kulšanas un linu mīstīšanas talkas nekad nebija bez alus.  Ir dzirdēts, ka no sākuma talciniekiem tika dots tāpiņš.  Un tikai tad, kad dziļajā kūtī ar dakšām varēja sataustīt kūts grīdu, tad tāpiņa vietā iedeva īsto alu. 

Talkas dienā saimniece jau no agra rīta uzposa gultas, uzsedza tām jaunas segas un apvilka spilveniem tīrus pārvalkus, kā arī pati uzvilka greznu lindraku.  Tad sabrauca talcinieki un visi ķērās pie darba.  Vīri iznesa no staļļa govju kastes un zirgu aizgaldu vārtus.  Meitas, izgreznojušās ar baltiem priekšautiem devās uz lauku.  Vīri stallī izņēma vienu sienas posmu, tieši pretī durvīm, tā ka ratus varēja braukt stallim cauri un mēslu kraušana varēja sākties.  Uz lauka saimnieks izņēma ratiem vienu sānu dēli un uzmeta to ratu priekšā uz dīseles, tad ņēma dakšu un izmētāja mēslu vezumu.

Uz brokastu laiku sētsvidū nolika divus koka spaiņus ar ūdeni un dažus ziepju gabalus.  Pie namdurvīm uz naglas pakāra divus dvieļus.  Rokas mazgāja cenšoties samazgāto ūdeni liet zemē.  

Istabā uz galda lielās māla bļodās kūpēja balta piena zupa - nūdaļas.  Katrā bļodā bija ieliktas trīs koka karotes.  Galda vidū atradās puskukulis maizes un kaudzītē sakrauti rauši.  Šķīvīšos bija ielikts sviests.  Tas bija nogludināts un tam ar karoti virspusē bija iezīmēti krusti, kā arī ievilktas greznuma rieviņas.  Bija savārīts arī galerts.  

Vīri, krustus nepārmetuši, sēdās uz soliem, ar asiem kabatas nažiem nogrieza maizes riecienus, ar tiem pašiem nažiem ņēma gaļu un lika tieši mutē.  Uz maizes smērēja sviestu.  Ik pēc kumosa ar karoti, kas pirmā pagadījās, piestrēba klāt zupu.  Ēdot līksmi risinājās valodas.  Meitas ieradās mājās, kad vīri jau bija pie galda un ēda atsevišķi.  Kad vīri bija paēduši, viņi gar biksēm noslaucīja savus nažus, savāza tos un noglabāja kabatās.  Ar rokām noslaucījuši mutes un savirpinājuši ūsas tie atkal gāja pie darba.   Vīri strādāja ar cepurēm galvā.        

Pusdienās ēda skābus kāpostus un jēra gaļu.  Pēc pusdienām, kamēr zirgi ganījās, visi gāja pagulēt diendusu.  Kad darbs bija pabeigts, atkal sēdās pie galda un ēda (launagu vai vakariņas), pēc kura devās mājās.

Dod, māmiņa, pulke mani,
Pulke laba dzīvāšana:
Iet iedama, kur iedama,
Iet raženi dziedādama.

Mūs' brāliša mēslus veda
Šķēlaiņim ratiņim:
Lai aug mieži līdume
Šķēlaiņam vārpiņam.

Mēslus veda, mēslus veda,
Kam tie mēsli piederēja?
Kunga mēsli, tāva rati,
Brāļa bēri kumeliņi.