Izdrukāts no: http://www.suitunovads.lv/lv/suitu_valoda/suitu_stasti/

Suitu stāsti

 

Lai glābtu suitu valodu no izzušanas, šodien ir jāveic steidzami glābšanas pasākumu, kamēr mums vēl ir pieejami salīdzinoši labi valodas zinātāji. Lidijas Jansones redakcijā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu paveikts darbs pie pirmās suitu valodā sarakstītās grāmatas manuskripta izveides.  Šeit atrodamie teksti ir melnraksta versija, kas pašreiz vēl nav uzskatāmi par pabeigtiem.  Darbs pie šo valodas paraugu precizēšanas turpināsies.  Tomēr, kā informatīvi interesantu materiālu, esam to ievietojuši arī šeit publiskai apskatei.  


Knapš Lībīš

Rā, katre meite jau tāds pūrs nebi – četrs slaucams govs dzin pār pa Tērands tilt, tesmeņ vilkās gaŗ zem. Un toreiz es dziedā tā:

Audz, mieziti, jem krūmiņu,
Šogad tevi daudz vajdzēsi:
Brāļam kāzas, māse kāzas,
Man pašami derībs dzērti.


Man pašam bi pūrs jāpieloc. Visād jau gā: pa dien – dārbe, tik vakaŗos, un – kad kādreiz ganos izgā.

Dziedāt man patik, un tagad ar patīk, tik tas balss brīžum āzkrīt, vecums nāk. Jaunie jau tag nedzied, usgriež tos aparāts tik dikt, ka auss krīt ciet. Kā viņ korl nepaliek? Un tik lec! Va tā i kād dancāšan, ko? Pa vienam! Kad div kope dancā, i pavisam cits!

Un kas viņim i mugure, ko? Svešs ņērbs! Va jūs zin, kād bi jaunim meitenim kleit kādreiz? Pašūt jau kād šneideren pašej ar, bet takš jāizšuj bi! Teilišs izšuj un krādziņs tamborēj katrs pats. Tur gan bi ko redzēt Alšvangs baznīce katr svēdien! Un vis pēc mods centās. Suit lindruk jau a bi daudzim. Vecāks sievs gā lindrukos. Cit vilk vairāks lindruks vien otram viers, rā, lai krietnāk izskatās. Drāns vajdzēj visāds: pavsar – maģās, rudeņos bi jāsedz dižās drāns, kad nāc auksts.

Pierakstīts no Elizabetes Knapšas, Alšvangā


Muižarāj Andrējīš

Tas bi maģs vīrīš, bišķ uz priekš saliecies, gā pie veco Krip caur Kukšam. Vienmēr maišels uz mugur. Ja Ezergaļos kāds bērs bi nepaklausīgs, tam pateic, ka viņ ados Andrējiņam, lai bāž maise un nes pro.

Vienreiz mazais puišels usrāpies uz istabaugš un met tik visko lejum. Māt no ārpuss piebungā pie dorem. Mazais domā – nu i Andrējīš klāt; šis mudīg pa trepem lejum, pagulte iekš, un ā vais nav dabojams. No to laik uz istabaugš viš bez atļaujs vai nekad negā.


Potiņ Grieč

Potiņ Janc es i redzējs tik vien reiz. Viš bi isnācs ceļmale, kad mēs āb a māt gā uz Almans stacij. Viš bi mazs, īsīš, a sārkan bārd. Potiņ Grieč es redzē biežāk: viš nāc uz mūs mājam ravēt. Atnāk – va nevajg ko paravēt. Nabags jau viš nebi. Paēds bi, bet tik tā – grib cilēkos isiet, kauč ko padarīt, parunāt.

Nu, lai ravē, ja grib, tik redzēt to bi gŗūt – pierkst viņam bi līk iskropļot no ravēšans, ka žēl redzet. Pēc laiciņ māt sauc iekše:
– Nāc nu, Grieč, paēst, es isvārīj ķiļķens a gāļ. Grieč nomazgā roks un ēd.
– Ā, ku gārd tād ķiļķen! Grieč teic.
– Es mā nevār, man netīk, ciemos gārdāk – viš smejās.



Bikš Krists

Bikš Krists bi vecpuiss. Meiten no viņ muk prom kliekdam. Kad Krists kād meit ieraudzīj, viš tūlīt vilk sāvs bikss nost. Talab viš bi dabojs tād iesauk. Tā dzierdēj, ka Krists Jaunībs gados vien meit bi piekrāps. Šī akal āzgājs pie borens un likus puis nobort, lai viš neviene meite vais nepatīk. Tā notics ar.


Rudum kapos spokojās.

Cilēk stāst, ka senākos laikos viens mežniek saimnieks gājs tā vēl mā no Alšvangs. Tur i jāiet pār pa Ūžav un gaŗ Rudum kapim. Vīrs bijs jau gandrīz kapim gaŗum. Te uzreiz – kapos sāk zvanīt. Gājējs un kā lod – brikšņim caur – uz to pus, ku mājs uguņs var redzēt. Istabe ieskrējs gandrīz a visim stenderim. Mājniek brīnās – kas šim pa trakum! Tā un tā, Rudum kapos spokojās.

No rīt saimniec liek vīram iet pie mācītāj un pateikt, kā tur bi. Mācītājs teic:
– Mīļ cilēciņ, spokim nav brīv ticēt. Tas i grēks. Cik reizs es to nav baznīce teics. Tav būs no bailem ausēs zvanījs. Uz vecum tā gadās. Noskait trīs pātars un ej droš mā!

Pēc kād laik saimnieks akal iet tā vēl mā. Bail viņam i, ka bail, bet – ku tu paliks? Jāiet vien i. Laimīg tiek kapim gaŗum, bet tad dzierd, ka zvan akal. Vīrs pārskrej mā un trīc ta ka apš lap, nemaņ parunāt nevar.

No rīt saimniec liek viņam akal iet pie mācītāj. Bet saimnieks nu i tiepums. Viš neku neies! Mācītājs akal teiks, ka viņam zvan ausēs. Saimniec tomēr šo kau kā pierunā, un vīrs āziet.
– Nu, kas i, mīļ cilēciņ, va tav akal spokojās? – mācītājs pras.
– Jā – vīrs teic.
– Va tu pātars noskaitīj?
– Es noskaitīj trīsreiz trīs pātars, kamēr pa čikst gā, bet kapos zvanīj akal!

Nu mācītājs paliek tāds domīgs.
– Va zin ko, Jēkop? Pajem līdz kaimiņ un apskaties pa diens gaism, va tam zvanam nav kād eņģ vaļum!
Labs i! Jēkops pāriet mā, pajem redel, pasauc līdz kaimiņ un iet skatīties. Un – ko tu domā! Uz to kap zvan pūc i ligzd uztaisījs. Tāds putns pa tums medī. Pats i smags ar. Atsperās, kad grib lidot, nu zvans tad iešķindas bišķ. Tā, redz, viš bi a tiem spokim.


Takš pa ziem kāds sālīts kumāss.

Viens ēdolnieks kādreiz pa mež i kūlies uz suit pus. Ta ka apmaldījies bišķ. Pa ziem šād tād cēļ i iebraukt, kad malk ved mā. Pa vasar vai nevar lāb redzēt, uz kurien kuŗš iet. Skatās – vien siev las sēns. Ies paprasīt cēļ.

Pieiet klāt un teic:
– Labdien!
Siev pagriežās un teic:
– Ko tā? Ā-ā! Va tu neredz? Sēns las!
Ēdolnieks nu domā, ko siev nav dzierdējus un teic lāb dikt:
– Uz kurien iet šis ceļš?
Siev teic:
– Vai, dēliņ, te jau vai nav nekas, ko lasīt, kāt vien palikuš!
Puisis nu redz, ka tā siev nemaņ nedzierd, atmet a rok un teic:
– Ej tu labāk sesks ķērt!
Siev gārd nosmejās un teic:
– Takš pa ziem kāds sālīts kumāss!


Izgā kā Ratniekam a ābolim.

Tas teiciens i tik vecs, ka to Ratniek saimniek, kuŗam tas adzgadījies, neviens vai neatcerās. Bet notics bijs tā. Vien ruden Ratnieks āzveds ābols uz Āzputs tierg. Rāceņ a i bijš līdz kād mais. Nu, agrs rīts vel bijs, piercēj nekād nav. Pienāk viens, otrs, papras, cik maksā, bet pierkt nepērk.

Te pēc kād laik pienāk tāds jauns kunģels – jauns pārfraks mugure, spož zābak kājās. Apprasās un teic, ka jems vis vezum. Samaksā ar tūlīt, bet tad lai saimnieks pieved viņam tos ābols klāt pie mājam. Tepat, rā ku, dzīvājot, māje ģeveļ gal varot redzēt. Nu, kalab ne? Pievedīs, tik lai šis pagaid, kamēr rāceņs pārdos.

Kunģels pagrozās, pagrozās, uzpīpā cigār, un teic:
– Nu, ko tā krēnēs? Man vairāk nav vaļs. Ļau man pašam tos ābols āzvest!
– Bet, ja tu mān piekraps?
– Va tav prātīš a bišķ i? – kuņģels paliek pikts – Kā t es tev var piekrāpt? Man takš tukšie mais ir tav jaatved apakļam.
– Nū, tā jau gan ir, jā, – Ratnieks tā kā nokaunās. Nu tad lai kuņģels brauc ar!


Ratnieks pārdo rāceņs, izgaidās – kundzīš kā nav, tā nav. Iet uz to māj, ko svešais rādīj, satiek vien siev, izpēķo, bet tā teic, ka šite ne tāds braucejs, ne tāds ziergs ne vakar, ne šodien redzets nav.

Nu Ratniekam paliek pavisam šķērm dūš. Iet apakaļ uz tierg. Nāk pretim adzeniek un smejas:
– Ratniek, tavs ziergs pie Vaiņods redzēts! Kundzīš stāvējs ratos un tā pletējs a pātag, ka ziergs bijs šūmās.
– Ak tu burlaks tāds! – Ratnieks nu bļāvs, mins cepur a kājam, bet ko tas vai līdz, ko? Tā avien teic: “Neattais acs – attais mak!”



Sauls aptumsums.

Dikt senos laikos esot ar bijuš liel sod pa to, ja kāds otram ko slikt novēlējs. Ja tas sliktums netīšum piepildījies, tad to ļaunum vēlētāj varējš pazudināt.

Runā, ka bijušs alšvandzniekos divs smuks atraitns. Vien i bijus mācītāj saimniec, un otr i bijus Ratniek saimniec. Abam i dikt patics viens jauns puiss. Tas akal nav varējs izšķierties kur no abam precet. Mācītāj saimniec dzīvājs miestiņe un varējs dārbdienās a smukāk isstaigāt, talab dabojs viersrok.

Ratniek saimniec nu bijs gauž dusmīg un teikus te otre:
– Redzēs, redzēs, kas todien notiks, kad tēv laulās!
Nu, un ko domā – kāz diene taisn taje laike, ka puišam a mācītāj saimniec jaiet baznīce laulāties, paliek tumšs. Saule āziet priekše tad mell rip. Vists salec lakte. Govs ganos apguļās. Cilēk pārbijušies, saiet baznīce un kope a mācītāj lūdz Diev. Pēc kād laik paliek gaišāks, kamēr rip no sauls pazūd pavisam. Nu mācītāj saimniec pateic visim, ka tā i Ratniecs uzsūtīt borīb.

Brauc vis uz Ratniekim. Ratniec liedzās. Tiess kung atron vec māl pod bez duben. Pras, lai saimniec atnes to pod duben. Saimniec to nevar atrast. Vis nospriež, ka taisn tik liel rip i bijs saule priekše un ka Ratniek saimniec to pod duben tur ir augšum uzsviedus. Sasien Ratniec un ved uz Alšvang pie tiess. Cauro pod pajem līdz priekš pierādīšan. Ties nospriež, ka Ratniec i ragan un tā i jāsadedzin. Saveduš aps malk un sadedzinājuš ar. Tā, redz!


Kalab sadedzināj Meņģ Andiņ?

Meņģs un Andīš dzīvājš kaimiņos un bijš lāb draug. Vēlāk sākuš naidoties. Vien vasar Meņģ govem sācs staipīties piens. Saimnieks domājs, ka kaimīš viņ govs nobūrs. Gājs un apsūdzējs Andiņ pie tiess.

Pienākus tiess dien. Tiess kung liek sardz vīrim kāpt ziergim muguŗe un jāt skatīties. Atron vien maits kaul un atved priekš pierādīšans. Andīš teic, ka to būs lapss atviklušs, bet tas neko nelīdz. Tiess vīr pras, ko vel Andīš i Menģam slikt padarījs. Menģs teic, ka vienreiz pa Miķeļim Andīš viņam iedevs nobort baltmaiz. Viņ a Andiņ āb gājuš mā. Pats i bijs bišķ brandīn iedzērs, kājs nemaņ nav valdījšās, treipuļājs. Āz Alšvangs grāvmale āb pasēdējuš. Andīš bijs tierge nopiercs baltmaiz, iedevs Menģam a kād gabal. Uzreiz Menģam tāds ka spēks radies, varējs piecelties un mā pāriet. Nu, ku tas spēks tā a jon būt radies, ko? Rā, Andīš viņam bi nobort maiz devs, talab tas spēks!

Tiess vīr nu redz, ka Andīš i bors un nospriež, ka tas i jasadedzin. Sadedzinājuš to vīr. Ko tu, zemniek cilēks, vāc tiese padarīs?


Pa borībam.

A tām borībam jau daudz cilēk nenojēmās, bet, ka var ko noskaust, ticēj gan. Tā suit zin, ka nevar ļaut starp brūt un brūtgan pēc laulībam nevienam pa vid spraukties. Ja kāde sieve laimējās isiet pa vid, tad jaunim pareģoj nesaticīb.

Ja kāds otr bi nobūrs, tad no tā bor vajdzēj dabot kād liet un to sadedzināt. Tā vien meit bi borene no drāns praņ pajēmus un sadedzinājs. Otre diene boren esot atskrējus dzert prasīt, gauž izslāpus i bijs.

Tād gadījien i bijuš, ka jaunie no rīt taisās braukt uz basnīc laulāties, bet zierg lec stāvs un jūdzās āre! Tad zināj, ka kādam tā precīb skauž. Svētīts ūdens tad i bijs jameklē.

Ari nešlavs ir šur tur likts. Pa boru nešļavam sauc kop satīts apborts zāls va kāds cits liets.


Miglas ķēmi.

Āzpute tiergs nebi tik liels, kā Liepāje. Liepāje vis ko varē labāk pārdot. Bet tā tierg braukšan nebi tik viegl. Rā, Liepāj jau nav tepat āz dorem. Alšvange brīžūm bi sniegs, bet Liepāje taje laike sniegs nebi. Brauc a ragam līdz Grobiņ. Uz ragam bi uzsiet vāģ a labībs maisim. Pie Grobiņs ziegs pārjūdz vāģos un rāgs uzsēj vezumam viers. Kad brauc mā, tad bi jadar otrād. Ziems dien i īs, un mā bi jabrauc pa mell tums.

Kādam Gudniek saimniekam vienreiz pavisam ērmot bi gadijies. Braucs mā no Liepājs. Ceļš tāls. Usnāk tums, braukšan tād pabailīg i. Saimnieks palaikam isjem no āzots brandīn pudel un usjem uz krūt, lai drošāk dūš. Brauc, brauc un āzmieg. Pamožās – zierg stāv. Migl visapkārt. Pats nezin, kas šī pa viet, paliek stīs no bailem. Te zierg akal sāk iet, un uzreiz vāģs tā sāk kratīt, ka liekas – šis nu brauc pa redel taisn uz ell. Bet te saimnieks dzierd, ka tā grabēšan i tād ka pazīstam. Tād, ka uz Adzs tilt. Vai, paldies Dievam! Tad jau tikpat ka mā! Vīrs pagriež gāl apakaļ – skatās – vāģos gul vien milzīg ait, vill tik gār, ka tinās gaŗ vāģ riteņim. Acs ta ka uguns, skatās taisn viers un uzreiz īste cilēk balse teic:
– Bē!
Vīrs nu lec kājās un sāk ziergs tā triekt, ka mājās iebauc a visim sēts vārtim. Skrej istabe un sauc:
– Ait! Ait!

Otre rīte saimniec rājās:
– Ait, ait! Tāds grib us tierg braukt, kam zaķs āzote!


Teik pa Zviergžģ ezer.

Senos laikos tāds Zviergžģ ezers nemaņ nav bijs. Tur bijs plāv. Sievs grābušs sien. Te uzreiz nācs pa gais mākoņs rūkdams. Vien siev iesaukusēs:
– Rā, ku zviergžģ skrej!
Mākons uzreiz nokrits lejum un palics pa ezer. Sien gubs peldējušs pa viers. Vien siev sākus gauž bŗēkt. Viņe uz gūb bis palics mazs bērnīš āzmidzs. Lāb, ka i bijs dienvid vēš, un tas i gūbs izdzins male. Tā bērnīš i palics dzīs.

Nu, tāds viesuls jau rūc, kad nāk, bet to jau cilēk nezin, kas pats a savam ausem nav dzierdējs un pats a savam acem nav redzējs. Rā, ēdolniekos nesen viesuls vesel mēž un liel ozol a visam saknem isrāv. Un, kad suit sievs dzied:

Kas varējs priedi vērpt,
Kas ozolu šketerēt,

tad tur laikam gan viesuls tiek pieminēts.


Ciekauzs.

Mans vectēvs brīžum kop a Ciekauz gājs medībās. Ciekauzs i bijs mazs vīrels un i varējs gauž ātr paskriet, gandrīz tikpat ātr, ka suns. Viņam i dikt patics kauties, bet tam nekād kaušenās nav isnākus, talab, ka viš i bijs mazīš, tur otŗam ne ko kampt, ne ko grabt.

Kad cit vīr kādreiz tiergs diene kavušies, šis klups baŗe un sits kam pagadās, ka tik dabo iskauties. Kurš vainīgs, kurš nav – viņam nav jazin. Kad nu kaušļ atjēgušies, tad vis metušies Ciekaužam viers, bet tas mucs pa Siļķ iel pro: šis liel gabal pa priekš un tie cit – pakaļ, bet noķērt vīņ neviens nekad nav varējs.

Tā nu vienreiz medībās Ciekauzs sašavs stiernbuk, bet tas iemucs Reģ baron meže. Tur medīt nav bijs brīv, pa to varēj tolaik Ciber dabot. Ciekaužam nav bail. Tas ieskrej baron meže bukam pakaļ. Vectēvs nāk mā. Iet gaŗ Ciekaužim. Tav brīnum! Ciekauzs nāk pretim – bukād pār pa plec. Šis viens pats buk uz plecim jau mā pārness un nodīrājs.

Vienreiz Ciekauzs Reģ baron meže bi slīperkoks slepen nocierts. Barons āzsūt uz Ciekaužim jātnieks, lai nozāģē slīperniekim rips, ko meže pie celmim piemērīt, lai var Ciekaužam pie tiess vain pierādīt. Kā jātniek no mājam ā, tā Ciekauzs a cier taisn pa mež takim krej uz to viet, kur koks cierts, un notēš viss celms tik spics, kā miets. Ko nu piemērīs? Barons Ciekauž vain vais pierādīt nevar.

Ciekaužam bijus pulk sudrab naud. Dēls pēc tev nāvs pārrak vis ķirš dārz, bet naud neatrod. Vienreiz Ciekauž dēlam nudien netīšum bi sun nosāvuš. Ko nu? Janes aprakt. Parok bedr – ak tu brīnums! Pill lāpst a sudrab naud!


Poŗa tvaiks.

Vienreiz mans tes vel puiš gados bi braucs mā no Liepājs caur Cīrav. Rudens i bijs, un migl cēlusēs. Tāds porains i bijs visapkār, krūm un mežs vietum. Uzreiz – viš skatās – pāteg sāk spīdēt. Nu, tik smuk spīd, ka prieks! Pēc tam tūlīt ziergim vērzels sāk spīdēt. Paskatās – puskažokam viss pumps no zelt! Tēs bijs no tād brīnum tād laiciņ tāds ka noborts, tad nobijies bišķ un sācs a cimd to spožem no pumpam braucīt nost. Izdevies ar. Pēc tam pāteg ar nobraucījs. Vērzels vel kād laik spīdējšs. Kad āzbraucs tālāk no tās viets – spožums pazuds. Tas viņam pa vis mūž tik vien reiz tā bi gadījies. Tā runā, ka tāds poŗa tvaiks esot, kas braucējam uzvelkot ķēniņa drēbes.


Te mān vills mārciņ i!

Senāk meits un sievs brandīn nedzēr. Al ar tik pasmeķēt varē. Ja kur kād dzērēj tomēr gadījās, tad to vis lab pazin. Vienās mājās nu tād bi pa meit salīgt. Nāk dižā tierg dien Kuldīge. Vajg tiergsnaud. Senāk meitam lon nemaksāj, puišim tik. Meitam dēv cimds, zeķs, vel šo to. Kur ta jems tiergs naud? Saimniec iedo meitam dzivs, lai saad katr cimds, zeķs cik tik grib, lai var tierge pārdot un dabot tiergs naud, tad pašs ar varēs ko nopierkt.

Meits viss ād pa vakarim, tik tā vien meit iet gulēt un nedār neko. Nu – pienāk tierg dien, meits jem līdz to, ko saadījušs, bet te viene nu nav itnekas. Saimniec apžēlojas, iedo meite līdz vill kād mārciņ. Meit pārdo vill, nopērk brandīn un dzer, kamēr cit vel tirgojas. Beigās šī i tik piedzērus, ka vais lāb nevar nostāvēt. Ieķeras tierg lete un zvarojas. Paskatās zem kājam – pļuniņ satecējs. Meit iesper kāj pļune un teic:
– Tā. Te mān vills mārciņ i!
Suit novade neviens vais lāb neacerās, kas tā bi pa meit, bet teiciens i palics. Kad kādam lopād isiet, to teicien, to teicien vel brīžum aceras.


Gudniek milzs.

Gudniekos senāk i dzīvājs milzs. Kad viš i pa nakt gulējs, tad gāl viņam i bijs Katlāpkalne, bet kājs – reku, lejum Timze. Timze, rā, akal i bijuš gauž pulk vilk. Tie milžam i grauzuš kāj pierksts. Viņam i gauž kutējs, un viš i smējies tā, ka pa nakt akmeņ i biruš lejum no piertskrāšņim. Tad cilēk modušies augš un teikuš:
– milzs akal ārdās!


Mēr kalns.

Gudniekos dīv kaln tik i – Mēr kalns un Katlāpkalns. Mērkalns i pie Lūk mājam. To, pēc patiesībs, pa kaln nemaz nevar saukt. Līdzens lauks. Pa kaln to sauc talab, ka tā i tā viet, kur liele kape vis kop gul tie Gudniek cilēk, kas nomir Liele mēŗe. Nomiruš gandrīz vis, tik kāds kauč kur pāŗ vide dzīs i palics. Nav līdzējšs ne melmeŗ zāls, nekas. Zviedr, poļ un kriev te pār nākuš. Kaŗe krituš tik daudz cilēk un nobeigt tik daudz zierg, ka nav bijs, kas aprok, talab nākus briesmīg slimīb pār. Vēlāk atsūtīt kriev zaldāt . Tie israkuš liel kap viet. Pēc tam viņ tos mēre mirušos tur salikuš iekše un nedzēsts kaļķs pārbēruš pār. Un tad āzrakuš to kap ciet. Par melmeŗ zālem suitenes vel mūsdienās dzied:

Plūcam, grūžam melmeŗa zāles,
Gudnieku puišim melmeŗa kaite.



Vell pēd.

Senos laikos vells gribējsVent āzdambēt un salaist vis ūden Nabs ezere. Gājs uz Bumbs kaln pēc akmeņim, lai var damb taisīt. Ness vienreiz, otrreiz. Kad atnācs trešoreiz, bijs jau uz rīt pus. Vells pajēms akmeņs klēpe, bet turpat blakum Skrundniek mājās iedziedājies gails. Vells pamet akmeņs un skrējs pro uz ell. Skriedams viš viene akmene bi iemins pēd, talab, ka akmeņ agŗāk mīkst i bijuš.

Daudz cilēk i gājuš to vell pēd skatīties, bet vēlāk to akmen kād burlak i āzveduš pro un saspridzenājuš. Va tu nolāpīts!


Zaķis kapos.

Viens vīrs ziems vakaŗe gājs gaŗ Ērč kapim. Mēness spīdējs. Te uzreiz vīrs dzierd – kaukas spēlē. Šim paliek bail. Vīrs apstājās un klausās. Nu tik smuk spēlē! Un isklausās, ka kāds runā klus. Bail vīram i gauž, bet viš sajem dūš un iet skatīties.

Iet, iet – neko neredz. Iet tālāk un klausās. Liekās, ka tā spēlēšen nāk no to kap stūr, ku vel i tie vecie belķ kron. Pieiet klus tuvāk, skatās – zaķs spēlē! A ķepam sķindin tās bleķ kron laps un a mut pa tām lapam bubin. Gaišs mēness i bijs, un zaķs makten liels islicies.

Tad vīram zem kājam sniegs iegorkstējies, un zaķs pro bijs! Vēlāk cit prasījuš, uz kur kron tas zaķs i spēlējs, bet vīrs teics, ka to nu gan viš vai neatceras. Bleķ kron tagad ar vai nav. Tas i liels retums, talab zaķim a to spēlēšan tā nu ir, kā ir.


Kauliņ up un Bāliņ kap.

Pie Kauliņ up i Bāliņ kap. Vecā Kauliņ saimniec i stāstījus, ka Kauliņ māj sāv nosaukum no ups dabojus. Un vel viņ stāstīj, ko dzierdējus no savs vecāsmāts. Kad ar zviedrim tas lielais kaŗš i bijs, tad taisn pie ups tās lielās cīņs i notikušs. Upe vel ilg pēc tam cilēk kaul i bijš redzam. Bet Bāliņ kap i radušies taisn tai lielāke kaujs viete. Viss ups krasts ir bijs ta ka nosēts a kritušim kaŗavīrim. Suit gājuš savējos meklēt, lai var apglabāt. Tos zviedrs viss kope aprakuš. Ties laikam ir tas teiktais, tād kopīg kap viet tur i atrast. Un kap kok krustam gale ir vel viens krusts. Tas it kā i paglābies vel no tiem senim kāŗ laikim, bet skaidr zinams tas nav.


Vilk taks.

Gudniek muiž senos laikos turējš pulk aits. Ganībs bijušs tāl, pie Katlāpkaln. Mazim jēriņim tik tāl i bijs grūt āziet, talab Katlāpkalne i ierīkots tāds vasars stalls. Pie Zviergžģ ezer – tur akal i mituš vilk. Tie i gājuš uz Katlāpkaln tos jērs zagt. Un vilks iet taisn. Talab, ka viņam i stīs mugurkauls. Tā nu vilk iemin taisn tak no Zviergžģ ezer uz Katlāpkaln. Un taje vilk tak viete vēlāk ceļš iebraukts.

Pie Sembs to līkum, kas tur senāk bij, i cilēk paš uztaisījš. Tur krodzenieks taisn ceļam viers bi zierg stedel ierīkojs. Kas negribēj stedele iekšum braukt, tas brauc gar gal apkārt, un talab tas līkums tur bij radies. Tagad to viet vais nevar redzēt – ceļš ka dviels!


Katlāpkalns.

Katlāpkalne senos laikos ilgāk stāvējs zviedr kaŗaspēks. Uz turien zemniek nesuš lāpīt sāvs cauros grāpus. Zaldāt tos pa katlim saukuš. Kaŗavīrim i bijus alv, talab tie varējš caurums āzlodēt ciet. Vēlāk zaldāt āzgājuš prom, bet kalnam nosaukums palics.

Tai kalne senāk i dižs ozols audzs. Tik dižs, ka no Ķiņkaln varējš redzēt. Tas āzenojs saimniekam labībs lauk, un viš gribējs no to dižo kok tik vaļum. Pa vasar saimnieks lics apkārt ozolam israkt dziļ grāv. Kad ruden vēš plosījies, ozols izgāzies a visam saknem.

Nu gan saimnieks i bijs pārbijies. Taisnīb bijus tai sieve, kas gaŗum gājus un tam puišam, kas vasaŗe grāv racs, nelaim pareģojus. Puiss bi palics gaudens. Kā nepaliks, kad svētu vietu posta! Zem ozola saknem bijs daudz senlaiku mantu. Tur senču svētvieta bijusi.


Ķiņķ liep.

Senos laikos Ķiņķ ceļgale i augus liep. To bij lutur iestādījuš. Kad jaunais Svirīš sācs valdīt, tad luturs no Alšwangs baznīcs izdzinuš ā. Lutur mācītajs kop a dažim brīvim cilēkim, kas nepiederej Sviriņam gā caur Alšvang uz Āzputs pus. Apstājšies Ķiņķ kalne. Tos laikos tur vel varējš Alšvangs basnīcs spic redzēt, nav bijs vel mežs āzaudz priekš. Taje viete mācītājs iestādijs liep un teics sprediķ. Viš i teics, ka liep augs un kuplos tāpat kā lutur ticīb.

Gājuš gad. Liep augus lielāk. Tur cilēk sākuš karināt uz ceļ atrastās mants. Zinājuš, ka mācītājs stadijs, svēt liep, tur neviens neāiztiks, tik tas, kas pazaudējs. Tā liep pastāvīg i bijs pill a visādam mantam. Braucs gaŗum katoļ bīskaps no Āzputs uz Alšvang. Ieraug tād kok un nospriež, ka tā i upurliep. Alšvangs katoļ mācītājs nu dabo rājien, pa to, ka te vis suit i pagān un pielūdz koks. Reku, bīskaps paše ceļmale pats a savam acem upurliep redzējs. Ko nu? Mācītājs tai liepe blakum liek kapel uztaisīt.

Ēdolniek stāst ar, ka liep palikus vec, nolūzus krizdam kapel a apgāzus, bet tas jau varbūt tik tā ir izrunāts.


Bumbs kalns.

Senos laikos, kad vel zierg nav bijš un vīrs a vīr jājs, Vellam Kuldīge nozaguš bērn. Un viš, tas vells, jateic, i dusmīgs palics un skrējs to paš nakt lejum uz jūr un ness akmeņs augš. Ness akmeņs un gāzs Vente iekš, zin. Gribējs, rā, Vent āzdambēt.

Vien klēp iegāzs tur, kur tā Vents rumb tagad i. Tur iegāzs tos akmeņs iekše. Un gājs otrreiz pakaļ, jāteic, tur, pie Saks, ku tā akmeņkrāv. Ness augš pa to viet, ku tie strūdzniek, nu, tie, kas pa Užav uz augš lielās laivs vilk, kalne pie sāvs būdiņs, ugun kurināj, ness pār pa Bumbs kaln, ja!

Bet tur, augšum, iedziedājies gails. Vellam jau, sak, zin, i gauž bail no gaiļ dziedāšen. Bet tas nu iedziedājies. Iedziedājies, jā, un nākus gaismiņ jau. Nu Vellam tā smagā nešļav nokritus no kaln lejum. Viš dabojs āzskriet prom un tā nu to Kuldīg nedabojs nemaņ noslīcināt.

Un viss tie vell akmeņ tā tur palikuš. Vel ilg tur stāvē tāds akmens, kur Vells pro skriedams bi sav pēd iemins.


Zelt naud Eldeŗe.

Senāk pa mājam jājuš siŗotāj. Iejājuš Muižerājos. Mā bijš tik vecaistēs un bērn. Kad mājniek pamanījš siŗotājs, vectēs mudīg gājs uz Elder paglabāt naud. Elders – tas i dīķs pie Kalnmuižerājim – tur, pie vecās Dekšņ muižs. Tas i gauž dziļš, bez duben.

Nu – vectēs paglabā naud un pats uzkāp ozole. Mazos viš nepaspē pabrīdināt, lai nevienam neteic. Siŗotāj sāk bērns izpēķot – kur stāv naud. Mazākais no bērnim tūlīt priecīg teic:
- Opapā – ozole, zelt naud – Eldere!


Kartavskaln akmens.

Alšvangs Kartavskalne , netāl no Pidilt valk, i liels akmens. Uz to akmen sentēv laikos viens dižs bors esot sadedzināts. Šim boŗam tik liels spēks i bijs, ka viš varējs muižs laukos viss ziergs apturēt. Varējš ziergs sist, pērt va labināt – tie nav kustējš ne no viets. Tā viš pus dien tos varējs noturēt, tad tik palaids.

Vāc kung jēmuš bor un sadedzinājuš. Kad ugune vais tik kaul vien palikuš, ogls sākušs lēkāt. Meklējuš, kas tur i un atraduš bor sierd – pavisam vesel. Bends nu brīnējušies un ciertuš sierd a zoben puš. Un kas tad tur bi iekš - ko? Tād ka lop vill tik bijs, un vairāk nekas!


Nāzs ozole.

Sensenos laikos Jāņkaln tujume i bijš bagāt saimniek mājs. Saimniekam bijs daiļ meit – Iev. Tai patics muižs kalps Jāns, bet tēs bi meite isvēlējies bagāt preceniek. Iev teikus, ka tad paliks labāk pa vec meit va ies klosteŗe, ja tē neļaus viņe a Jan precēties. Pie cit nevien neies – nepakam ar nē.

Tā gājs laiks, un kāde Jāņ vakaŗe pienākus ziņ, ka muižs puiš i vilkuš lozs un jau rīt Jāņam esot prom kaŗe jāiet. Bēdājušies nu gauž i āb jaunie, gudrojuš gan šā, gan tā un tad gājuš ab pie Ievs tēv. Jāns nu lūdzies, lai tēs nespiež Iev septiņs gads ne pie vien cit iet. Tēs solījies ar, cerēdams ka Jāns varbūt no kar nemaz nepārnāk.

Jāns āzveds Iev pie ozol turpat Jāņkaln tujume, iedūrs nāz stumbre un teics, lai Iev to šad tad apskatās. Ja nazs i spožs, tad lai Iev zin, ka Jāns i dzīs, bet ja tas sāk rūsēt, tad gan vai Ieve Jān nav ko gaidīt. Pie jāņugun jaunie vēl pēdējo reiz priecājušies kop a citim, bet, kad lekusi saule, Jāns gājs pro. Pēc kād laik puiš manījš, ka Iev iestaigājs taciņ uz Jāņkaln veco ozol. Viņ izpētījuš, ka taje ozole i Jāņ nāzs iedorts.

Pagājuš vairāk gād. Puiš gribējš, lai Iev tomēr isvēlās kād no viņim. Viņ sapratuš to ar: kamēr nāzs nerūsēs, Iev ne pie vien cit neies. Puiš sakuš slepen liet nažam siļķ sālījum viers, bēruš dzīv sāl ar, bet nazs kā bijs spožs, tā palics. Puiš jau nav zinājš, ka Iev katr vakar iet to spodrināt.

Pagājuš septiņ gād. Jāņ vakaŗe bagātais precenieks bijs akal klāt ka likts. Tēs sāv solījumu bi turējs, bet nu Ieve bi jāprecās. Takš Iev tai vakare neviens vai nav varējs atrast. Bijus kā ake iekritus. Meklējš pa mal malam vesel nedeļ, bet Iev nekur nav bijs atronam. Domājš, ka Iev būs padarījs sev gal. Bagātais precenieks isgaidās un brauc mā tukšējs. Tēs no bēdam vēlāk sācs žūpāt un ātre nāve nomirs drīz.

Pāgājš vel septiņpadsmit gād. Vien pavsar vīr braukuš mā no Rīgs a tukšim ratim. Kau kur pie Tukum šiem piekūlies klibs bārdaiņš krievs kaŗ mētele. Korzems valode šis nav mācējs gandrīz neko pateikt, bet šā tā sabuldurējš. Vīrs lūdzies, lai šo paved kād gabal. Dēvs grīveņik. Uz kurien tad šis tā grib braukt? Uz Kuldīg grib tikt, uz Alšvang. Tur viņam līgav palikus, Iev.

Tad vis vīr apklusuš, talab, ka sapratuš, ka tas i kalp Jāns. Prasījuš, kā t šo sauc. Ivans, Ivans – šis teics. Tā nu viss ar iesaukuš šo tūlīt pa kriev Jān. Pateikuš bēdīgo ziņ pa Iev. Jāns vai nav teics nevien vārd līdz paše Alšvange.

Vēlāk viš apmeties zaŗ būde Jāņkalna ozol tujume. Viš bi dzierdējs, ka katr Jāņ nakt viņ ozol kāds pušķo. Septiņs gads to bi darījs Iev. Viņ ozol vīten nemaņ vai nav sējus krone, bet aplikus tāpat apkart ozol stumbram. Bet cilēk bi pamanījš, ka ar pēc tam, kad Iev pazud, ozols Jāņ rīte tomēr puškots. Kas to bi darījs, neviens nezināj.

Viš vis nakt skatījās, kā jaunie dancā un dzied, atcerējās Iev a balto puķ vainadziņ, sē paš a ozol kron gāle, atcerējās kā Iev viņ kaŗe pavadīj. Un tad jau nāc uz rīt pus. No ups sāk migl celties, un Jāns iesnaudās. Kad Jāns pamodās, jau lec saul. Jāns domāj, ka viš vel sapņo, kad pie ozol redzēj siev a pelēk drān mugure.
– Ko tu dar? – viš uzsauc.
– Kas tav pa dāļ? – šī atcērt.
– Man i gan dāļ! Tas i mans ozols un to tik Ieve i brīv puškot!
Nu siev pagriežās pret Jān un stāv tā ka sālsstabs. Jāns skatās, skatās, kamēr i mēms no brīnumim. Viš Iev bi pazins. To laim! To laim! To laim!

Un tad Iev pateic, ka viņ toreiz, pirms septiņpadsmit gadim, Jāņ nakte āzmukus no bagato preceniek uz Leišmal. Muiže kalpojus un pie saimniekim, bet katr gad jau trīs diens pirms Jāņim nākus gaŗo ceļ uz mājam. A kājam nākus. Ozol vīten novijus, paslēpusēs upmals alkšņos un vis nakt skatījusies, kā rād un kaimiņ svin Jāņs. Redzējs, kā gād no gād lielāk izauguš bi viņ bērn. Kad ups migl ietinus kaln, kad rīts sācs aust un līgotāj pļavs rase mazgājšies, viņ klusiņam nopuškojus ozol un gājs tapat a kājam uz Leišmal apakļam. Un tā septiņpadsmit gāds no viets. Nu viss priecājšies, ka Jāns Iev satics. Atlikušo Jāņ al trīs diens un trīs nakts kā kāz al dzeruš.

Vēlākos gados Jāņ un Iev mājās bi iegājus vien nešpetn čiganen. Jāns šo dzins āre, rādījs nūj un rīdījs suņs viers. Diedelniec nu sataisījs tād brēk, ka Iev izgājs uz lievenem skatīties, kas tas pa jampoldranc. Negantniec pagriežās apakaļ un pa liel gabal zverodam nobļau:
– Bagāta bajāra, saimenieka meita – dabū vecu nožorkātu krievu! Es – veca, kliba centulniece – man vīrs kā gailis!
Bijs sien laiks, viss kaimiņ to jakt i dzierdējš un smējušies, talab to čiganens teicien suit vel tagad atcerās.

Par centuļniec čiganen sev nosauc tamdēļ, ka Centuļās čiganim pa ziem dev pajumt tās mājs saimeniek.