Deportācijas

 

 1941. un 1949. gada deportāciju viļņi aiznesa piespiedu svešumā daudzus novada iedzīvotājus un izpostīja daudzas dzimtas. Tie nešķiroja ne zīdaiņus, ne bērnus, ne sirmgalvjus. It sevišķi šaušalīga ir 1941. gada statistika. Izveda 70 cilvēkus (Alsungā 24, Basos 10, Gudeniekos 19 un Jūrkalnē 17). 23 no viņiem, vīrieši spēka gados, tika ierauti Kirovas apgabala Vjatlaga nāves nometnes konveijerā. Patiešām nāves nometnē, jo no 23 dzīvs palika tikai viens (!). Daži bija miruši jau pusgadu pēc apcietināšanas. Citi izturēja mazliet ilgāk..., taču, beigu beigās, tāpat palika uz visiem laikiem svešajā Krievijas zemē.

Tiem 47, kurus izsūtīja uz Krasnojarskas un Novosibirskas apgabaliem bija veicies salīdzinoši labāk. Sibīrijā savu atbrīvošanu nesagaidīja seši. Pārējie, pēc 15, 16, 17 izsūtījuma un verdzības gadiem palika dzīvi. Ar sabojātu biogrāfiju, veselību, bet dzīvi. Deviņi no izsūtītajiem bēga un pēc tam slapstījās pat vairākus gadus. Tomēr visus tos noķēra un nogādāja atpakaļ. Visi bēgušie izdzīvoja. Varbūt viņiem bija stiprāka griba?

1949. gada deportāciju konveijers jau griezās ar pavisam citu jaudu. Pavisam izveda 403 cilvēkus (Alsungā 190, Basos 45, Gudeniekos 145, Jūrkalnē 23). Te vairs nav datu, ka kāds būtu bēdzis. Daļa vīriešu un viena sieviete nonāca nometnēs: Gorlags, Unžlags, Noriļlags, Kargopollags, Dubravlags, Vjatlags, Vorkutlags, Peščanlags, Mehreņlags... Pavisam 10 cilvēki, no kuriem visi izdzīvoja. No 393 izsūtītajiem uz Omskas apgabalu, Sibīrijā uz visiem laikiem palika 52. Pamatā gados veci cilvēki. Dažiem pietrūka pavisam nedaudz. Un tomēr pietrūka... Pēdējais cilvēks no Sibīrijas atgriezās jau 1964. gadā.

Tāds nu reiz bija šis skarbais un briesmīgais laiks. Kad nodevība un iztapība tika vērtēta augstāk par godu un cieņu. Neaizmirsīsim šos cilvēkus, kuru likteņi un dzīvības tika ierauti un bieži vien sadega šajā atvarā. Un mācīsimies arī no šīm mūsu vēstures lappusēm. Turpmākajās sadaļās Jūs varat aplūkot pilnus deportēto novadnieku sarakstus.