Izdrukāts no: http://www.suitunovads.lv/lv/vesture/kulshana/

Kulšana - maizes sākums

 

Lai ceptu maizi, vajag miltus. Tos iegūst, samaļot graudus. Tās ir ābeces patiesības. Tagad labību nopļauj un izkuļ ar kombainiem, graudus samaļ modernās dzirnavās. Bet tā bijis ne vienmēr.

Palīgā nāk tvaiks

Kādreiz labību pļava ar sirpjiem vai labības izkaptīm un sasēja kūlīšos, pēc tam žāvēja rijās un izkūla ar spriguļiem. Ieviešot tvaika mašīnas, 19. un 20. gadsimta mijā lauku darbi atvieglojās. Ja vēl19. gadsimtā kulšanai lietoja kuļmašīnas, kas tika darbinātas ar zirgiem, tad nu tās varēja apgādāt ar tvaika dzinējiem (lokomobiļiem). Labību jau pļāva ar speciālu pļaujmašīnu, kas vienlaikus bija arī mehānisks kūlīšu sējējs. Rudeņos kuļmašīna un tvaika katls tika pārvesti no sētas uz sētu. Labības kulšanai palīgā aicināja kaimiņus, rīkoja talkas. Tās izvērtās par ievērojamiem sabiedriskās dzīves notikumiem. Kaimiņiem tā bija iespēja pēc kopīga darba satikties pie mielasta galda, kur skanēja dziesmas un joki, notika arī danči.

Dampja talka

Atmiņās par kulšanas talkām dalās alsundznieks Valdis Galbāliņš: „Tvaika mašīnu, kas darbināja kuļmašīnu, sauca par dampi. Lai pārvilktu dampi no viena šķūņa uz otru, vajadzēja astoņus zirgus. Pēc tam tie paši zirgi vilka arī kuļmašīnu. Kulšanai vajadzēja daudz ļaužu, tāpēc tika rīkotas talkas. Kaimiņi gāja viens otram palīgā. Vispirms vajadzēja trīs vīrus, kas dod labību augšā, un trīs salmu vīrus. Kāpēc trīs? Divi strādāja, bet viens atpūtās – sildījās pie katla un pīpēja, pēc tam viņi mainījās. Tad vēl bija trīs graudu vīri. Viens kabināja maisus un ņēma tos nost, sēja ciet, bet divi krāva ratos un veda uz klēti. Vēl vajadzēja iekšā laidēju, panta minēju, pāris ūdens vīru – tie visu laiku nesa ūdeni katlam, viņi to arī kurināja. Divas sievas bija augšā uz galda – viena sagaidīja augšā uzdoto labību un grieza pušu kūlīšu saišķus, otra padeva tos iekšā laidējam (tas gan noteikti bija vīrs). Trīs vai četras sievas nesa prom pelavas, tas atkarībā no attāluma.”

Lielais vējš, mazais vējš

„Vispirms labība tika izkulta rupjāk,” V.Galbāliņš turpina, „atdalot smalkās pelavas (tās aizpūta lielais vējš) un salmus (tie iznāca ārā pa augšu). Pārējais – rupjās pelavas un graudi – vispirms nokļuva kuļmašīnas apakšējā daļā, tad pa elevatoru atpakaļ uz augšu, kur nonāca grenerī – dzelzs trumulī, kur miežiem nomala nost akotus, izlobīja graudus no čaumalām, ja tās vēl nebija kuļot atdalījušās. Pēc tam bija mazais vējš, kurš nopūta nost visādas čabas. Tālāk graudi nonāca zortierī jeb šķirotājā, tas bija no stieples sapīts trumulis, ko varēja pastiept garāku vai saskrūvēt īsāku. Jo trumulis garāks, jo labāk sašķirojās. Iznāca trīs šķiras. Graudi nāca ārā tīri, atlika vien sabērt klētī.”

Vajadzēja ūdeni un malku

„Dampi kurināja ar malku. Ūdeni vajadzēja visu laiku liet klāt, jo tas izvārījās,” atceras Valdis. „Tvaika spiediens bija septiņas atmosfēras. Rudziem pat vairāk – astoņas, jo tie smagāk gāja cauri. Ir zināms, ka dzinēji ir divtaktu un četrtaktu. Dampim uz vienu kloķvārpstas apgriezienu bija divi darba gājieni. Virzuli spieda tvaiks. Kad virzulis aizgāja līdz vidum, tvaika dalītājs izlaida to pa skursteni ārā. Tālāku griešanos nodrošināja spara rats, kas svēra apmēram 200 kilogramus. Pēc tam atkal tvaiks nāca iekšā no otra gala, un atkal dzina virzuli līdz vidum. Un dampis ar garu siksnu darbināja kuļmašīnu. Tā kūla pirms 50 gadiem. Un izkūla daudz labāk nekā ar visādiem kombainiem.”

Mašīna vai Sibīrija

„Mums bija angļu ražojuma kuļmašīna,” stāstu turpina V.Galbāliņš. „Tā piederēja manam tēvam – Galbāliņu Pēterim. Kad ienāca krievs, paņēma to visu par paldies. Vienīgais labums – nebija jābrauc uz Sibīriju. Te bija tāds priekšnieks Dunduru Jānis, izsauca tēvu uz Aizputes apriņķi un pateica, ka var izvēlēties – braukt uz Krieviju vai atdot kuļmašīnu. Nu, tur jau nebija daudz jādomā, atdeva arī. Tas Dundurs jau tepat vien dzīvoja. Viņš bija tāds nabags, četri bērni, tiem ēst jādod, nauda viņiem neturējās. Tēvs viņam kādreiz laikam par brīvu bija izkūlis, redz, tas atmaksājās.”

(No 1947. gada 27. augustā izdotā Latvijas PSR Ministru Padomes lēmuma nr.761 Par budžu saimniecību pazīmēm, un kādā kārtībā tām uzliekami nodokļi:
„Saskaņā ar PSR Savienības Ministru Padomes 1947.gada 17.augusta lēmumu nr.2874 un Latvijas PSR Ministru Padomes 1947.gada 27.augusta lēmumu nr.760 “Par nodokļu uzlikšanu Latvijas PSR zemnieku saimniecībām” Latvijas PSR Ministru Padome nolemj:
1. Par budžu saimniecībām uzskatīt tās saimniecības, kurām pēc Latvijas PSR teritorijas atbrīvošanas no vācu okupācijas bijusi viena vai vairākas šādas pazīmes:
d) sistemātiski saņēma ienākumus naudā vai graudā no tām piederošo komplicēto lauksaimniecības mašīnu (traktoru, lokomobiļu, komplicēto un puskomplicēto kuļmašīnu) izmantošanas citās saimniecībās.”) 

Juris Lipsnis