Atmiņas

 

Par šaušanu Valtaiķos

Zemāk lasāma skrundinieka Anša Štrāla liecība, kas ir  iekļauta Artura Heniņa 2002. gadā iznākušajā grāmatā "Ventas sakta".  Norises vieta:  Bendrupa krogs pie Valtaiķu baznīcas. 

Kožam brokasti.  Mans skolas biedrs Freibergs nosēdies uz savām kājām, man priekšā nolicis galvu, skatās zemē.  Viņam sāk kūpēt uz galvas tādas garaiņas, kā dūmi no skursteņa.  Es viņam saku:  kāpēc tu uztraucies?
Skatās ... Nerunā.
Kungi visi savākušies dibena istabā Skrundas galā, stūrī uz dārza pusi.  Viņiem blakus ceļa pusē tukša istaba.  
Solomins ar saviem zaldātiem ap pulksten 8 rītā aizbrauca atpakaļ uz Kuldīgu.  Viņa vietā nāca dragūni no Lažas, no 17. Volīnijas pulka ar saviem virsniekiem.  Sāka mūs saukt iekšā pie kungiem vienu pēc otra.  Bet ātri iet.  Cits ir ilgāk.  Cits, kā ieiet, tā tūliņ atpakaļ.  Prasam, ko saka?  Neviens nekā laba nevar pateikt.  Atbild: "Lamājas, saka: lode par skādi.  Pakārt vajag."
Citam prasīts, vai bijis "Aizputes karā", un tas ir viss.  Pie kungiem viņu istabā veda uradņiks Reimanis caur šeņķa istabu.  
Kad ieved, visi tiesātāji skatās, sarunājas vāciski.  Sēd pie gara galda.  Galda galā virsnieks ar pagonām - palkavnieks (Volkonskis), tad labradznieks Roberts Brēdrihs, Vecpils grāfelis Keizerlings, Klopmanis no Todaišiem (pēc citiem avotiem arī virsnieks Samsons-Himmelstjerne un barons Manteifelis).
Visa rīkotājs grāfelis Keizerlings.  Tā ņem mūs pēc kārtas cauri.  Nekādas aktis.  Nekādus papīrus neraksta.  Uz galda guļ tāds saburzīts papīrītis ar mūsu vārdiem.  Citam vārdam klāt krustiņš, citam strīpiņa ...
Palkavniekam pie kreisās rokas uz galda gulēja tādas aktes sarkanos vākos.  
Kad es iegāju, viņš paņēma vienu tādu akti, klusu izlasīja virsrakstu un tad teica:
"Čto takoje?  Rudbarenskij delegat!"  Tad akti nolika, paskatījās uz mani labi cieti un sāka sarunāties ar Keizerlingu.  Keizelings ātri bēra krievu valodā tādu kā runu.  Palkavnieks kaut ko iebilda, un Keizerlings uz to ātri atteica "Vsjorovno".  Man pašam nekā nejautāja.  Rakstīt arī nekā nerakstīja. 
Kad ar visiem bija cauri, tad ienāk pie mums uradņiks Reimanis un ievāc vēl kādas ziņas.  Daži prasa viņam, kas nu būs?  Atbild:  "Citam pa trīs nedēļām, citam pa mēnesim  un vairāk nekā ..."
Te piepeši pavēl saņemt mantas četriem cilvēkiem:  Skrundas Līņu saimniekam un trim pilsberģiešiem, un ved viņus ārā.  Vēl dažus.  Tad kādu laiciņu stāvam visi mierā un gaidam, kad sauks mūs arī.  
Ārā piebraukuši šķūtnieki.  Domājam - brauksim.  
Bet pirmie pazūd.  Neredzam, kur paliek.  Dabonam zināt, ka tos per.  
Pēc 20 minūtēm Keizerlings caur durvīm pavēl dragūniem salikt plintēm štikus.  Aiz mūsu durvīm šeņķa istabā tāda liela mīņāšanās.  Kad nācēji paver durvis:  stāv vesela gatve zaldātu divās cietās rindās no mūsu istabas durvīm cauri šeņķa istabai līdz izejas durvīm.  Visiem plintes ar štikiem galā.  
Te uzreiz izsauc divus brāļus Pelītes no pilsberģiešiem.  
Viņi steidzīgi paķer savas mantas:  maizes kulīti, drēbes.  Domā sēdīsies ratos.  Iet pie durvīm.  Bet te, mums visiem redzot, zaldāti izrauj viņiem maizes kulītes un citas mantas no rokām un uzsauc:  "Kam tev vairs maizes kule?  Tevi tūliņ nošaus!"
Nu zaldāti viņiem kabatās iekšā.  Ņem naudu ārā, pulksteņus.  
Mēs nu redzam, ka lieta pavisam bēdīga.  
Cits prasa ūdeni nodzerties.  Bet viņam zaldāti atbild:  "Nav vajadzīgs!  Tūliņ būsi beigts, nevajadzēs ne ēst, ne dzert!"
Skolotājs Zingbergs tādā kā uztraukumā uzdzied revolucionāru dziesmiņu un tad pieiet pie durvīm tuvāk un saka stiprā balsī zaldātiem:  "Lai arī mūs visus nošaus, bet uzvara būs reiz mūsu!"
Es sēdu pretim skolotājam Stegmanim un prasu viņam, vai patiesi šauj.  Tas drūmi atbild:  "Jā." 
Bet mūsu  biedrus ved citu pēc cita ārā. 
Vedēji arvien tie paši divi zaldāti un viņiem līdzi grāfelis Keizerlings.  Izved vienu biedru.  Paiet laiciņš.  Atkal atveras durvis un steidzīgi nāk atpakaļ tie paši divi zaldāti un Keizerlings.  
Keizerlings, pie durvīm stāvēdams, paskatās listē, pasauc vārdu un tad apgriežas un caur zaldātu gatvi iet atkal ārā.  
Zaldāti - vedēji - tūliņ sakampj pie vārda izsaukto katrā pusē aiz elkoņu lociklām, parauj uz priekšu, brītiņu aptur un ar brīvo roku rauj ārā no viņa kabatām naudu, pulksteni, dažas citas lietiņas, kam kāda vērtība.  Zaldātu sejas zvēriskas, alkstošas, acīs deg mantkārība.  Katrs no viņiem cenšas pirmais iegrūst roku kabatās un iegūt laupījumu sev.  Viņu pašu starpā notiek klusa apslēpta cīņa.  
Bet otri divi zaldāti, kas stāv iekšpusē pie durvīm, arī grib iegūt sev kādu tiesu.  Arī viņi krīt pie upura kabatām.  Un nu starp viņiem un vedējiem notiek nikna grūstīšanās un klusa, kaislīga roku cīņa.  Viņi kaislīgi elso un viens rauj izņemto mantu sev, otrs sev.  Trešais sev.  Savām kustībām līdzi viņi rausta un grūsta notverto upuri.  
Viss tas notiek lielā steigā, dažās sekundēs, mūsu acu priekšā.  Zaldāti mūs, dzīvajos, vairs neievēro.  Mūs viņi jau uzskata kā kaujamus lopus.  
Ansis Freibergs no Rūšu mājām, kad gāja ārā, nodeva zaldātam pulksteni un sauca, lai paliekot viņa mantiniekiem par piemiņu.  Bet zaldāti rāva ar varu pulksteni ārā no kabatas.  Freibergs turējās pretim.  Durvīs notika cīņa.  Viņu izrāva otrā pusē un durvis aizvērās ...  Mēs citi arī gatavojāmies neatdot, kas mums ir klāt.  Glabājam naudu, pulksteņus aiz drēbju oderes.  Kad nošaus, lai piederīgie dabū.  Rīkojāmies pa istabu steidzīgi, pret sienu atgriezušies.  
Piepeši ieraugam - liels spogulis pie sienas.  Sākam palikt vienaldzīgi.  Nostājamies spoguļa priekšā un runājam:  "Jāpaskatās, kāds pats izskatis priekš nāves ..."
Bet daudz vairs neesam palikuši istabā.  Vēl dažus aizved.  
Gaidam arī mūsu reizi.  Cerību vairs nav nekādu.  Te piepeši zaldāts paziņo, ka mēs paliekam.  Seši vēl esam.  
Zaldāts ienes krūzi ar ūdeni nodzerties.  
Te Keizerlings atkal iekšā un sauc visus pēc vārda.  Piecus izsauc, bet sestā vārds nav zināms.  Keizerlings bļauj uz to, lai saka, kā viņu sauc?
Tas atbild:  "Zemeskalns."
Nu Keizerlings iziet ārā.  Bet drīz atkal atpakaļ ar zaldātiem.  Liek Zemeskalnam saņemt mantas un ved viņu ārā.  Tas pats atdod zaldātiem naudu un pulksteni un saka:  "Šaujiet, kā labi trāpat, lai nav jāmocās!"
Tā krīt kā beidzamais trīsdesmit otrais upuris.  

Nobradātajā sniegā gulēja cepures un izšautās patronu čaulītes.  Visu dienu Valtaiķu baznīcas tornī skanējis zvans.  Šīs skaņas slāpējušas šāvienu sprakšķus tā, ka krogā tos nedzirdēja.  Nāvei nolemtie nemaz nezināja, ka Valtaiķu mācītājs Hermanis fon Gavels bija licis viņus apzvanīt.  Šī bija tāda reize, kad nomirēji paguva dzirdēt savu apzvanīšanu.  

"Apglabāt bez kādām ceremonijām!" - tā varmākas prombraucot rūpes par upuriem atstāja Valtaiķu pagasta valdes ziņā.  Sanākušie apkārtnes iedzīvotāji, raudādami un rokas lauzīdami, noskatījās, kā nošautos, kuri gulēja kraujas malā, kā pagadījies krist, visdažādākajās pozās, valtaiķnieki vilka ārā no kaudzes, stiepa taisnus, lai vēlāk varētu iezārkot, un guldīja garā rindā.  1933. gada 22. jūnijā Valtaiķos, Aizputes-Skrundas lielceļa malā atklāja pieminekli visiem Bendrupa kroga un vēl četriem upuriem.  

Par pašu Bendrupa krogu laikraksta "Tēvija" 1910. gada 5. oktobra numurā ir ziņa par kroga nodegšanu:

28. septembrī ap plkst. 4 rītā izcēlās ugunsgrēks šejienes lielajā baznīcas krogā.  Pirmie bija uguni pamanījuši ceļinieki, kuri apkopa stadulā zirgus.  Šie nemodināja vis kroga iemītniekus, bet traucās drīzāk projām.  Kroga īpašnieks, kurš gulēja augšas stāvā, bija pamanījis uguni un sācis pārējos modināt.  Izcēlusies panika.  Uguns jau bija apņēmusi visu augšas stāvu.  Kroga zemes rentnieks un kurpnieks, kuri ar savām ģimenēm apdzīvoja augšas stāvu, nevarēja vairs citādi glābties, kā lēkt no otrā stāva caur logu zemē.  Kā no gultas cēlušies, gandrīz kaili tie stāvēja uz lielceļa.  Kurpnieks nepaguvis ne paņemt 180 rbļ. zelta naudas, kuru bija glabājis, lupatā ietītu zem gultas.  Uguns pārgājusi uz citām ēkām.  Zirgu stallī sadeguši 4 zirgi.  Nodega bez tam vēl kūts, klēts un malkas šķūnis.  Zaudējumi vien rentniekam un kurpniekam, kuri paliek bez pajumtes un maizes.  Ēkas apdrošinātas diezgan augsti.  Uguns cēlonis nav zināms.  Sātības kuratorija gribēja šo krogu slēgt, par ko jau iesniedza gubernatoram pienācīgu lūgumu.  Tagad uguns to nodzēsa no zemes virsas.